'La fin' Parīzē, v2.0

Mans šīs reizes laiks Parīzē pēc nedēļas būs garām. Atlikušās dienas paskries zibenīgi, veicot pēdējos darbus un mēģinot izklaidēt pēdējo ciemiņu. Nepilno 3 mēnešu laikā esot šeit ir daudz darīts, kaut kas arī paveikts, daudz redzēts, kaut kur arī ceļots, satikti draugi, kursa biedri, kolēģi un citi zvēri. Bija forši un interesanti. Centos šo to sarakstīt arī šeit, lai pašam paliek atmiņai, bet jo īpaši, lai vecvecākiem (un citiem ar) būtu ko palasīt, lai sarunas klātienē sāktos ar ko citu kā tikai garlaikotu vispārīgu jautājumu 'Kā tad tev tur gāja?'.

Tāpēc teikšu līdz vēlākam un novēlēšu jums jauku šo Adventes laiku! Lai izdodas izmantot vakarus pārdomām un/vai interesantām sarunām!

Un laiks rādīs, kad atkal būs vēlme, laiks un saturs ar ko padalīties. Doktorantūras studijas ne tuvu (mierinošā doma) vēl nav galā, tā kā jautrība un kustība vēl sagaidāma. Kaut kādi vēji saka, ka tas uz pavasara pusi...

Bet nu - pie darbiem!

P.S. Lai jauka piektdiena, 13. datums!

Uz mirkli viduslaikos - Musée national du Moyen Âge

Viduslaiku muzejs Parīzē - Hôtel de Cluny ēkā

Brīvo svētdienas pēcpusdienu izmantoju, lai apmeklētu muzeju, kas visu pagājušo gadu bija mana deguna priekšā - ēkā Hôtel de Cluny, kura atrodas turpat centrā, pie Rue des Ecoles, izmitinājies viduslaiku muzejs. Papildus mistiku tam piešķir kaut kur tur esošās Romiešu pirts paliekas...

Viduslaiku tepiķi pie sienām

Muzejs glītā akmens mājā ar burvīgiem dekoriem jau ārpusē. Iekšpusē čīkstošu koka grīdu telpas, kurās izvietoti dažādas viduslaiku liecības. Statujas, vitrāžas, metāla priekšmeti, rotkaļu brīnumi, pie sienām karināmie tepiķi ar sadzīves ainām, gleznas. Interesanti apskatīt to detaļas. Pašķirstīt tā laika nošu lapas.

Viduslaiku dziesmu lapa ar notīm - mūziķiem viss saprotams?

Vienā ekas stūra apakšdaļā ir liela telpa - 'frigidarium' jeb aukstā romiešu pirts telpa. Pārsteidz ar savu milzīgumu. Griesti augsti, ar akmens velvēm. Nemaz nelīdzinās latviešu koka pirtiņai!

Katrā no telpām pieejami sīkāki apraksti par katru no eksponātiem. Mana interese tāda virspusēja, līdz ar to baudu ar acīm. Bet redzēt te ir ko. Tā kā, ja Parīzē sanāk būt ilgāk, neaprobežojaties tik ar Luvru, Orseju un Pompidū. Šajā metropolē franči ir sakrājuši ļoti, ļoti daudz..

Ļerpatošanas kanālmala

Aizvadītajā svētdienā ainava Parīzē nemaz nelīdzinājās tiem ziemas skatiem, kas pārpludināja Latvijas interneta telpu. Skaisto sniega pasakbilžu vietā te joprojām rēgojas rudenīga noskaņa ar kokiem, kuros turās spītīgas, pa daļai sačervelējušās lapas. Arī zāle diezgan zaļa, atkal ieaugusies pēc karstās vasaras un lielā parku baudītāju skaita. Labi, ārā ir vēsāks. Naktīs pie nulles, pa dienu mēdz iesilt līdz pat +10. Pēdējās dienas ir patiesi saulainas! Tad nu grēks vienā šādā dienā bija neizkustināt kājas un pasportot vienkāršākajā veidā - devos skrējienā. Izvēlējos skriet gar man tuvumā esošā kanāla malu, šoreiz pretējā virzienā - prom no Parīzes.

Neliela kanālu shēma (no Parīzes mājas lapas, kur arī ir aprakstiņš par Ourkas kanālu)

Iepriekš biju nedaudz neprecīzi izteicies par 'garskrienamā' kanāla nosaukumu. Ja runā precīzāk, tad Parīzes kanālu sistēmu veido šādas vienības:

• Arsenāla ūdenstilpne (Bassin de l'Arsenal, kartē port de plaisance de l'Arsenal) - atrodas starp Bastīlijas laukumu un Sēnu, tajā izvietojusies Parīzes laivu osta (man teica, ka īre maksa esot salīdzināma ar dzīvokļu īres cenām). Starp citu, vienā piestātnes malā ir jauka parkveida pastaigu zona. It kā pašā centrā, tomēr nedaudz noslēpusies, līdz ar to patīkami mierīga.
• Senmartēna kanāls (Canal Saint-Martin, kartē atzīmēts ar raustītām līnijām, jo liela tā daļa ir paslēpta pazemē) - savieno Arsenāla ūdenstilpnes (Bastīlijas laukuma pusi) ar Viletas ūdenstilpni (Rotonde de la Villette, pie Stalingrad metro stacijas) - vieta, līdz kurienei parasti skrienu vakaros, jo kanāla malas ir patīkami izgaismotas.
• Viletas ūdenstilpne (Bassin de la Villette - ar gaiši zilo krāsu un attiecīgo nosaukumu) - lielākā mākslīgā ūdenstilpne Parīzē, arī tajā izvietotas laivu piestātnes. Abās ūdenstilpnes pusēs ir parkveida zonas ar koku klājumu.
• Ourkas kanāls (Canal de l'Ourcq - gaiši zilais un platais kanāls) -  kanāls, kas no Viletas ūdenstilpnes stiepjas taču šoreiz uz otru pusi, prom no Parīzes (ZA virzienā). Tieši gar šo veda mans tālāk aprakstītais skrējiens.
• Sandenī kanāls (Canal Saint-Denis - nelielais un gaiši zilais kanāls, kas savieno Bassin de la Villete ar Sēnu Parīzes Z-pusē) - vēl viens kanāls, kas savieno Viletas baseinu ar Sēnu. Tieši tajā var tikt pie bezmaksas laivas izbrauciena līdz iepirkšanās centram, par ko rakstīju šeit 

Par manis appēdoto Ourkas kanālu runājot - tas tika izbūvēts 19. gs. sākumā, jo Parīzē bija nepieciešamība pēc lielāka daudzuma dzeramā ūdens, papildus šāda būve nodrošināja transporta iespējas. Šodien no transporta nekas daudz nav atlicis, toties kanāla ūdens nodrošinot pusi no Parīzei nepieciešamā tehniskā ūdens (kanalizācijai, tīrīšanas darbi, utt). Bet cik var runāt sausu - kā tad tur skrienās?

Labs laiks = cilvēki pie 'dabas'

Tā kā diena jauka, tad skrējēju daudz. Abpus kanālam čunčina gluži vai cilvēku virtenes. Jau pašā skrējiena sākumā paskrienu zem Parīzes apvedceļa (Boulevard Périphérique) tilta - zīme, ka oficiāli esi ārpus Parīzes. Tālāk seko Pantin piepilsēta. Šie ir ļoti piestrādājuši pie kanālmalas sakopšanas, promenāde glīti izbruģēta, ir soliņi, gājēju un velo celiņi. Arī nozīmīgo objektu norādes. Lūk divas augstās mājas agrāk bijušas lielās dzirnavas (Grands Moulins de Pantin). Tagad tajās izveidotas šikas biroju telpas, blakus tiec celta jau jauna.

Pantin lielās dzirnavas kanāla malā

Vēl kādu kilometru uz priekšu jau atrodos dzīvojamo ēku alejā. Tās izpletušās abās kanāla pusēs, atstājot gana daudz vietas kokiem un apstādījumiem. Jūtami plašāk kā lielajā pilsētā. Pēc pagrieziena sākas industriālā zona. Labajā kanāla pusē liela, pamesta un nu jau apzīmēta noliktavu ēka. Teritorija nožogota, gan jau pavisam drīz te sliesies kas jauns. Tieši pretī jau sēž pusstiklota biroju ēka. Tālāk uz priekšu mīt betona ražotne, kuras auto flote šodien cieši sapakota izstādei - svētdiena domāta atpūtai. Bruģi un betonu nomaina asfaltēts velosipēdistu celiņš, kas traucas pa zāles pleķa vidieni - var beidzot skriet pa ko atsperīgāku. Kreisajā pusē nogūlies vilcienu apkopes centrs. Garš... un pēkšņi no zemes iznirst 5. metro. Opā, nu gan esmu izskrējies. Ticis pat līdz Bobigny priekšpilsētas nomalēm. Jā, jau pāri 5 km, laiks griezties atpakaļ, ir jau arī citas lietas ko sadarīt.

Kanāls un krāsainā ex-māja

Atpakaļceļš vienmuļāks. Viss jau redzēts, atliek laiks vairāk sildīt degunu decembra saulē (kā mans kolēģis šodien smējās - decembrī ir tāda auksta saule - kā Latvijā, vai ne?). Fiziska aktivitāte paveikta, saulaina diena pabaudīta un endorfīni saražoti.

P.S. Šī liekas, ka ir lieliska vieta, kur doties tālākā izbraucienā ar velosipēdu. Būtu te labāks ritenis kā Velib', varētu iemēģināt. Katrā ziņā, sastapu krietnu pulku velobraucēju.

Pie modernajiem - Pompidū centrs (Centre Georges Pompidou)

Nu jau paskrējusi garām vairāk kā nedēļa kopš beidzot kārtīgāk paviesojos vienā no Parīzes populārākajām ēkām - Pompidū centrā. Centrs nosaukts bijušā Francijas prezidenta (1969-1974) Žorža Pompidū vārdā. Tajā mitinās kino, bibliotēka, izstāžu telpas un Nacionālais modernās mākslas muzejs. Tieši šo pēdējo apskatījām tā kārtīgāk.

Trāpijām uz bezmakasas ieejas dienu (pirmā mēneša svētdienā daudzos muzejos ieeja ir bez maksas), lai gan visiem, kas jaunāki par 26 un ir Eiropā ilgstošāk mītoši, tā bez maksas ir katru dienu.

Savējais priekšā - Marka Rothko glezna

Muzejs atrodas ēkas augšējos stāvos, kas ļauj ik pa laikam atpūtināt acis pavērojot Parīzes panorāmu - centra ēka ir nedaudz augstāka kā apkārtējās ēkas un atrodas Parīzes plakanajā viducī. Ieejot iekšā tevi sagaida savējais - Marka Rothko glezna. Nevaru teikt, ka esmu modernās mākslas fans, ko kārtējo reizi apstiprināju šī apmeklējuma laikā. Centos palasīt autora darba aprakstu un skaidrojumu par lietām, kas tur ir mēģinātas attēlot, jo bieži vien tas man ne tuvu nebija acīmredzami. Citi, savukārt, bija pārsteidzoši uzrunājoši. Katram savs izteiksmes veids.

ABSTRACT - abstrakta māksla, patiesi..

Tikpat interesanti ir pavērot publiku, kas nāk vērot šo mākslu. Bez lielā daudzuma tūristu, bez kuriem Parīzē nekur, var manīt pa kādiem franču inteliģences pārstāvjiem, mākslinieciskiem jauniešiem. Daudzus no viņiem izceļ nelielās, bet spilgtās detaļas apģērbā, ārējā tēlā. Kaut kas, ko akadēmiskā vidē, laboratorijā mana ļoti reti. Visvairāk pārsteidza kādas dāmas ekspresīvie skaidrojumi mazu bērnu grupiņai (nu ap gadiem 10?) par to, kas tiek attēlots dažās no sireālisma un modernisma gleznās. Un bērni to vēroja ar lielu interesi. Varbūt, ka ar šādu pieeju bērnībā arī es šobrīd labāk saprastu modernās mākslas brīnumus?

Bet aizejiet, pavērojiet! Ja nepatiks, varēsiet paskatīties uz Parīzi no skaistas terases, it īpaši ja būsiet tur ap saulrieta laiku.

Tepat pie Parīzes - Provins

Pēdējā novembra dienā kopā ar savu Zviedru ciemiņieni devāmies apskatīt vienu no UNESCO Pasaules mantojuma objektiem Parīzes tuvumā. Pirms pamanīju to mantojuma sarakstā, nebija sanācis par šo vienu ne dzirdēt atsauksmes, ne pamanīt reklāmas. Vai tad tiešām netālu no Parīzes (80 km, pie pašas Ile-de-France robežas) var slēpties kaut kas tāds, ko būtu jāredz, bet kas nav labi zināms? Nu tad tieši to devāmies noskaidrot!

Provins (latviskojot skanētu Provān' jeb, pieliekot latviskāku galotni, Provāna. Nejaukt ar slaveno Provansu) ir slavena ar to, ka viduslaikos tā bija nozīmīga pilsēta. Laikā, kamēr Latvijas teritorijā vēl nebija ieradušies krustneši (9.-12. gadsimts), šī bija viena no Šampanjas karalistes pilsētām, kurās norisinājās tirgi. Tolaik tie bija nozīmīgs tikšanās punkts tirgotājiem no Vidusjūras reģiona un R-Eiropas valstīm. Attiecīgi tam laikam tika izbūvētas pilsētas aizsardzības sistēmas, katedrāle, utt. Vēlākā laikā pilsēta savu nozīmi zaudēja un līdz mūsdienām neatguva, ļaujot salīdzinoši neskarti saglabāt šo viduslaiku pilsētas plānojumu, celtnes, atmosfēru. Tad nu tieši ar to mūsdienās šī nelielā pilsētiņa pievilina tūristus - ar savām viduslaiku atrakcijām.

Atgādinājums tūristiem - lauks vairs nav atpūtas vieta...

Vēlā rudenī/ziemā gan zirgu un putnu šovi nestrādā, daudzi restorāniņi un suvenīru veikali labi ja atvērti tik uz pāris stundām, tomēr iespaidīgas viduslaiku celtnes augšpilsētā, kā arī labi saglabājusies mūra aizsargsiena priecē to nedaudzo tūristu pulku, kas šajā laikā ir izdomājuši Provānu apmeklēt. Pilsētai ir laba mājas lapa, kurā varat atrast nepieciešamo informāciju. Interesi piesaistīja pastaigas pa pazemes tuneļiem (souterrains-underground galleries). Izrādās, ka tuneļu sistēma veidota iegūstot materiālu, ko angliski sauc Fuller's earth - tas bijis būtisks auduma ražošanas procesā. Un tad nu vēlāk tuneļi izmantoti kā noliktavas, apķēpāti ar ierakstiem uz sienām (gluži kā mūsu Siguldas alas), taču vairāk tie ir mīti un stāsti nekā kaut kas patiesi iespaidīgs. Vispārsteidzošākās ir halles kur ekskursija sākas un beidzas - no akmeņiem sastāvošās griestu arkas tik ļoti piestāv viduslaikiem un liek pārdomāt kā tas viss tik ilgi ir turējies kopā! Fizikālu baudījumu piešķir apgaismē izmantotie gaismas vadi, kuru gali neuzbāzīgi izgaismo citādi drūmos un biedējošos tuneļus.

Tuneļu pastaiga Provānā

No apskates objektiem iesaku pakāpelēt pa aizsargsienu, kādā no torņiem var ieturēt jaukas piknikveida pusdienas ar lielisku skatu pār pilsētu un blakus esošajiem līdzenumiem! Patiešām vērts aizbraukt šo vienu paskatīt, ja ir brīvs brīdis un gribas kādu atelpu no pompozajiem Parīzes brīnumiem!

Ziemassvētku sajūta Parīzē

Decembris jau labi sācies. Parīzē virmo Ziemassvētku sajūta. Ielās iedegtas gaišas lampiņu virtenes. Slaveno tūrisma objektu tuvumā saslietas koka namiņu rindas, kuros var iegādāt siltu karstīvu un dažādus citus labumus. Brīvajos laukumos mana ik pa kādai sadekorētai eglei. Veikali beidzot atvērti arī svētdienās. Cilvēku pūļi pārvietojas pa pilsētu ar iepirkumu maisiem rokās. Ārā palicis jūtami vēsāks, skaidrajās pēcpusdienas debesis krāsojas burvīgos sarkanos toņos. Ik pa laikam izelpa gaisā redzama kā lidojoši kristālu mutuļi. Tāds ir pozitīvais skatījums.

Decembris drīz jau būs pusē, bet no baltā, skaistā sniega ne miņas. Tā vietā piedrazotās ielas pilnas ar cilvēku pūļiem, kas skrien un steidzas izgāzt savu naudu nejēdzīgās dāvanās. Veikalu skatlogi spīdzina acis ar spožām dekorācijām. Ielas un laukumi pārbāzti ar mirgojošu un spoguļveidīgu rotājumu čupām. Tirdziņos, ja tiec garām nepārtrauktai cilvēku masai, tirgo pārcenotu karstvīnu, kam blakus var nopirkt TV shop pannas, radiovadāmus helikopterus vai citus lielveikalos atrodamus draņķus. Fonā skan internacionāli džingli par santa klausu, ziemeļbriežiem vai ar kādi popsīgi gabali no pēdējiem mūzikas topiem. Tāds ir negatīvais skatījums.

Kur patiesība? Kaut kur pa vidu. Tā arī dzīvojam! Sveiciens sniegam Rīgā!

Akadēmiskā zinātne à la française

Vakardien noskatījos 'nākamo sēriju' seriālā, ko sauc Francijas zinātnes sistēma. Pirmā sērija tika redzēta pirms pāris nedēļām, kad doktora darbu aizstāvēja viens laboratorijas biedrs. Šoreiz klāt biju HDR aizstāvēšanā. Tad nu īsumā par abām šī seriāla sērijām.

Atvainojos par nepilnīgo terminoloģiju, jo Latvijā esošie doktorants - doktorands - doktora grāda pretendents, utt. man vēl līdz galam pašam nav pielekuši. Nekas, ir vēl laiks. :D (kaut kādu skaidrību rada šī vietne, ko gan ignorējusi LU vēlāk pieņemtā dokumentā.. Un ir arī likums, ko palasīt.) Bez tam sanāca diezgan gari..

Pirmā sērija: Kļūt par doktoru.

Varbūt esmu jau te pieminējis, bet ērtības labad atkārtošos. Francijā doktorantūra ilgst 3 gadus, šajā laikā darba izstrādei ir garantēts finansējums (Pamatots Līvas precizējums: ne visiem doktorantūŗas projektiem ir finansējums. "Ne-humanitārajās" jomās finansējums ir obligāts un visbiežāk ir arī obligāti noteiktā termiņā - 3 gados - pabeigt. Taču humanitārajās zinātnēs ne vienmēr doktorantūra ir finansēta, tāpēc tā var ieilgt līdz 5-6 gadiem, jo grāda pretendents paralēli strādā, pasniedz lekcijas, lai var nopelnīt iztiku). Ir iemesli, kuru dēļ šo laiku var paildzināt, tomēr tie ir izņēmumi. Katrs doktorantūras students ir piesaistīts doktorantūras skolai (manā gadījumā tā ir ED389, parasti to nosaka laboratoriju/darba vadītāju pieredze un sadarbība), kura tad kaut kādā mērā organizē un uzrauga doktoranta profesionālo izaugsmi doktora darba izstrādes laikā. Tas ietver noteiktu stundu skaitu, kas jāpavada dažādos kursos (tajā skaitā angļu valodas)/praktikumos/vasaras skolās (kurus nevērtē ar atzīmēm) vai jāveic pedagoģiskais darbs (praktisko darbu pasniegšana, utt.), ikgadējas atskaites un pārrunas ar skolas vadītāju par darba progresu, utt. Šo trīs gadu perioda nobeigumā studenta pienākums ir uzrakstīt zinātnisku darbu, kas apkopo šajā laikā paveikto. Tas var būt balstīts uz pētījuma laikā rakstītajām publikācijām. Šo darbu (disertāciju) iesniedz doktorantūras skolai (šī ir pelēkā zona, par ko neesmu vēl pārliecināts, bet tā tik birokrātija), kas kopā ar darba vadītāju (vadītājiem) organizē komisiju (Jury). Komisija ir atbildīga par doktoranta disertācijas izvērtēšanu un doktora titula piešķiršanu. Komisija sastāv no bariņa cilvēku (parasti kādiem 6, var būt mazāk, var vairāk), no kuriem viens ir komisijas vadītājs, viens ir doktora darba vadītājs (directeur de thèse), vismaz 2 ir referenti (rapporteur), kuri ir lasījuši disertāciju, bet nav tieši saistīti ar veikto pētījumu daļu. Turpat var būt pieaicināt arī citi zinātnieki. Un tieši šī komisija un doktorants veidoja 'pirmo sēriju', ko redzēju. Citiem vārdiem - doktora disertācijas aizstāvēšanu (Soutenance de thèse). 

Aizstāvēšanās jau patiešām ir vienkārša - sākumā doktorants prezentē savu pētījumu ar aptuveni 40-50 minūšu garu mutisku prezentāciju. Pēc tās norit diskusija - visiem žūrijas locekļiem pēc kārtas tiek dots vārds. Tiek uzdoti jautājumus (kas varbūt diezgan sīki). Vissmalkākos jautājumus, saprotams, uzdod referenti, jo ir cītīgi lasījuši un analizējuši darbu. Bez jautājumiem tiek izteikts arī kopsavilkuma komentārs, kurā tiek uzsvērtas doktoranta labākās spējas, atzīmēti kādi trūkumi.

Tātad, gluži vai mūsu bakalaura vai maģistra aizstāvēšana, tik nedaudz niknāka, personiskāka. Kā nekā tiek analizēts 3 gadu darbs. Parasti arī publika tiek aicināta uzdot jautājumus, taču 'kultūra saka', ka tos drīkst uzdot tikai tie klausītāji, kuru zinātniskais grāds ir vismaz tāds, kā aizstāvamā iegūstamais. Tātad šajā gadījumā - visi, kas ir vismaz doktori.

Pēc diskusijas slēgšanas visi klausītāji un grāda pretendents tiek aicināti atstāt telpu, lai komisija varētu vienoties par vērtējumu, kas parasti ir pozitīvs, ja jau darbs ir nonācis tik tālu. Pēc apspriedes visi tiek aicināti atpakaļ un grāda pretendents tiek apsveikts ar grāda iegūšanu! Nedaudz vēlāk seko dzērieni un uzkodas grāda saņēmēja organizētā vietā - bezmaksas ēdiens pārējiem laboratorijas studentiem :D

Lūk, lielākā daļa no šeit aprakstītajiem soļiem ir jāievēro arī man, ja vēlos veiksmīgi nokļūt līdz doktora grādam tādā versijā kā šobrīd mēģinu.

Otrā sērija: HDR.

Kolēģa Guillaume HDR aizstāvēšanās 

Ja esi pabeidzis doktorantūru, bet vēlies turpināt zinātnisko darbību, saistot to ar akadēmisko vidi, nozīmīgs solis Francijā ir HDR (Habilitation à Diriger des Recherches) aizstāvēšana. Tas ir (idejiski augstākais) akadēmiskais tituls, kas atļauj individuāli vadīt citu cilvēku zinātniekos pētījumus (piemēram, doktorantūru), kā arī ir obligāts solis, lai vēlāk varētu mēģināt kļūt par profesoru. Latvijā, kopš šī gadsimta šādas pakāpes vairs nav.

Process ļoti līdzīgs kā doktorantūrai. Pēc laba apjoma pētījumu veikšanas (šajā gadījumā te nav laika termiņu), tiek rakstīta habilitācijas disertācija. Arī tās izvērtējumam tiek izveidota komisija, kurā noteikti ir laboratorijas, kurā darbojas habilitācijas pretendents, vadītājs, referenti un citi nozares eksperti. Arī te pasākuma kulminācija ir mutiska aizstāvēšana. Pretendenta prezentācija, kurai seko diskusija, komisijas apspriede un pozitīva atbilde! Tik saturs ir kļuvis manāmi detalizētāks un dziļāks.

P.S.

Kā jau esot Francijā, abas šīs sērijas vēroju franču valodā. Tas, diemžēl, nenāca par labu pilnīgai saturiskai skaidrībai - bet nekas, kārtējais treniņš. Tajā pat laikā interesanti vērot šejienes akadēmiskoās vides pārstāvjus. Piemēram, HDR komisijā esošie pārstāvji, kā varat redzēt arī bildē, ir ārkārtīgi vizuāli atšķirīgi. Viens kungs - gados, ar sirmiem matiem, pliku pakausi, brūnām ūsām un uzacīm. Cits ar koši sarkanu sejas ādu, vēl viens zolīds, gluži kā korporatīvo uzņēmumu advokāts. Vienam citam gari mati, rūtains krekls ārā no biksēm, džinsas kājās. Nekas no tā nav būtisks. Katrs ir tāds kā vēlās būt. Taču ir viena lieta, kas visus vieno - zinātne! 

Sīkumu lietas

Stāsts vienkāršs. Ceturtdienas vakarā un piektdienas rītā manā rezidencē nebija ūdens. Nedaudz pārsteidza, ka par to nebija nekādu paziņojumu. Nevarēju ieiet dušā, nomazgāt traukus - taču vienu dienu to var pieciest. Piektdienas vakarā ūdens jau atkal laiski šļācās, atgriežot krānus. Kaut kas vēl tika pielabots nedēļas nogalē, it kā svētdienā atslēdzot ūdeni (bija paziņojums), ko ne no rīta, ne vakarā nemanīju. It kā viss - nekas īpašs. Kam negadās...

Manas bezmaksas brokastis

Taču nē. Vakardien pastkastē atradu rezidences sekretariāta vēstuli veselas a4 lapas garumā. Tajā vadība lēni un pacietīgi skaidro, ka plīsusi caurule tādu ārēju apstākļu dēļ, kurus viņi nav varējuši ietekmēt, ļoti atvainojas par šādu notikumu, utt. Un bez vārdiem vien, ir pievienojuši pārīti kuponu bezmaksas brokastīm rezidencē. It kā jau sīkums, brokastu serviss ikdienā maksā 2 eiro, atvainošanās tātad izmaksājusi ap 10 eiro, kas, salīdzinot ar mītnes īres cenu, ir sīkums. Taču žests ir skaidrs un, nenoliegšu, patīkams.

Tas vismaz manā galvā kaut kā sasaucas ar pēdējā laikā aktuālajiem atbildības uzņemšanās jautājumiem Latvijā. Šeit tas ir sīkums, automātiska reakcija instinktu līmenī, kur nez vai PR speciālisti ir piesaistīti. To var salīdzināt ar tipisku Parīzes momentu - atvainošanos par uzgrūšanos kādam sabiedriskajā transportā - te parasti atvainojas abi, jo viens ir uzgrūdies, bet otrs ir pirmajam bijis ceļā. Pie mums šāda, manuprāt, ļoti saprātīga attieksme, vēl ir bērna autiņos. Neko darīt - augam!

Beļģu alus konspekts

Lai pašam būtu atskaite, atzīmēju, ka beidzot esmu spējis salikt 'nosmeķēto Beļģu alus saraksta lapā' saites uz atbilstošajām vietām. Pie viena pievienoju arī trūkstošos attēlus. Tas - lai ērtāk būtu atrast savu 'ārkārtīgi vispusīgo un profesionālo' alus recenziju. It īpaši brīdī, kad stāvi pie bāra, gribēdams pasūtīt kādu beļģu alu, redzi listē visus jau provētos, tomēr ir aizmirsies vai šis bija smeķīgais vai nē.

Nu tad - par garšīgu alu! Priekā!

P.S. Skaidrs, ka par latviešu aliņu šādu lietu nav vērts taisīt, jo jau eksistē stipri profesionālāks un pievilcīgāks interneta resurss - labsalus.lv!

Iet desot? Tad ar Saucisson!

Viens no franču kulinārijas produktiem, ko man patīk un diezgan regulāri arī sanāk baudīt, ir saucisson. Tā principā ir vienkārši desa, precīzāk - sausa desa, kas iegūta žāvējot drīzāk vītinot. Neesmu īsti pieredzējis šādu brīnumu tapšanu acu priekšā - to gan ar prieku mainītu. Un, cik nojaušu, tad žāvēšana pie mums parasti asociējas ar dūmu izmantošanu žāvētavā?!

Tad nu klasiska franču saucisson sastāv no dzīvnieka zarnā sapildītas maltas/kapātas liesas gaļas un tauku gabaliņiem. Parasti tā ir cūkas gaļa, bet mēdz būs gaļu maisījumi (liellopu, jēra, utt). Tāpat šī masa var tikt papildināta ar garšvielām, dārzeņiem, riekstiem un ko tik vēl ne! Un tad šis brīnums tiek vītināts, pēc kāda laika iegūstot ne pārāk piemīlīga paskata formas desu. Bet ne jau tikai forma svarīga! Arī garša!

Tiešām ēdama? Jā, pie tam - garšīga!

Kad un kā tad šādu brīnumu ēd? Nu lūk - šāda desa ir ļoti pateicīga uzkoda. Vai pie alus, vai vīna. Sagriežot plānās strēmelītēs, servējot uz šķīvīša vai dēlīša. Lieliski palīdz atsvaidzināt garšas kārpiņas, ja tiek taisīt tipiskais franču sieru un vīnu vakars! Man saucisson iekrita acīs jau Grenobles laikā, jo šādas desas ir diezgan tipisks kalnu ēdiens, gluži kā siera ēdieni. Enerģijas bagāti, tajā pat laikā neaizņem daudz vietas. Parīzē bieži nopērkama alus krogos kā ērta uzkoda (skatīt piemēru attēlā).

Kā ar garšu? Salīdzinot ar vienkārši Latvijā iegādājamajām desām, protams, tā ļoti atšķiras no doktordesas. Vislīdzīgākās, ko varu iedomāties, varētu būt Cepeškunga pilndūmu desas (cik zinu, ražotas Igaunijā), tomēr saucisson gaļas gabali ir lielāki, bieži vien neļaujot sagriezt desu smalkās ripiņās, ja pa rokai nav ass un labs nazis.

Pamēģiniet! Ņam!

Sporta karalis Parīzē - PSG

Parc des Princes smukā puse

Esot sporta vērotājs un jau otro gadu blandoties ap Parīzi, nevar palikt nepamanīts pazīstamais Parīzes futbola klubs - "Parīzes Sentžermēn'" (Paris Saint-Germain, saīsināti PSG). Pēdējo gadu laikā tajā milzu līdzekļus ieguldījuši Kataras turīgie ļaudis, ļaujot klubam iegādāties lieliskus spēlētājus, tādējādi atkal triumfējot Francijas nacionālajā čempionātā, kā arī Eiropas prestižākajā klubu turnīrā UEFA Čempionu līgā pagājušājā gadā nokļūstot līdz ceturtdaļfinālam. Un šo iemeslu dēļ gribējās pavērot arī kādu spēli klātienē.

Čempionu Līgas logo laukuma centrā - un spēle sākas

Spēles parasti tiek aizvadītas Parc des Princes stadionā, kas atrodas Parīzes rietumu pusē. Stadions ir ievērības cienīgs, tajā var satilpināt līdz ~48'000 skatītāju. Ik pa laikam paskatot PSG kalendāru un biļešu cenas, beidzot sadūšojos nospiest pāris peles klikšķus. Kā nekā - varēja nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu - redzēt PSG klātienē un apmeklēt Čempionu līgas spēli. Un tā, pēc 'nieka' 43 Eiro noskaitīšanas no mana konta (nekas, 1reiz jau var), biļete bija rokā (domāt - e-pastā) uz nu jau aizvadītās trešdienas (27.11) vakara spēli starp PSG un Pireju Olympiakos, kas pirms spēles bija abas grupas līderes. Un jā, tā, starp citu, bija lētākā biļete uz šo maču, kas nozīmēja, ka sēdēšu kaut kur augstu un tālu! Bet tas jau nekas - kā smējos - varēšu paskatīties kā 11 miljonāri uz laukuma mēģina tikt galā ar bariņu grieķu!

Viss čiki, mājinieki uzvar!

Nu tad spēles dienā laicīgi devos stadiona virzienā - veiksmīgi noskatoties uz daudzajām pilnajām metro stacijām pa ceļam no metro iekšienes... Arī stadionā tiku diezgan veikli. Cilvēku daudz - stadions pilns. Jau iekšā ejot dzirdu ūjināšanu - pretinieki turpat deguna galā iesildās. Vēl neliels brītiņš, komandas jau nāk laukumā, skan Čempionu līgas sākuma džingliņš un iet vaļā!

Tukšās stadiona tribīnes, atskaitot viesu fanu sektoru. Tas arī norobežots ar tīkliem un aizsargiem.

Mača scenārijs ļoti saistošs. Stiprais PSG ar lielu spiedienu dodas uz priekšu, gūstot ātrus vārtus (tas pats Parīzes varonis, zviedrs Zlatans Ibrahimovičs, pēc kura labajām darbībām pūlis skandē 'IBRA-IBRA'!). Tad spiediens nedaudz noplok, tomēr pārsvars paliek. Otrajā puslaikā PSG spēlētājs nopelna muļķīgu otro dzelteno kartīti, automātiski - sarkano, un viņam mačs beidzies. Tālāk jau Olympiacos lēnām atgūstas, nedaudz pirms mača beigām gūstot vārtus. Izskatās jau, ka viss beidzies, tomēr PSG 90 minūtē pretuzbrukumā izdodas gūt uzvaras vārtus - pūlis eksplodē, betona tribīnes šūpojas, visi priecīgi! PSG 3 punkti un garantēta tikšana tālāk.

Biļet'!

Kā parasti - sajūtas divējādas. Futbols skatāms, iespaidīga spēlētāju pieteikšana, publikai skaļi saucot spēlētāju uzvārdus, skaista pretējo tribīņu sadziedāšanās spēles laikā, ārprātīga svilpšana un ūjināšana par katru strīdīgu epizodi, tajā skaitā - brīžus, kad pretinieks pieskarās bumbai. Kopumā, atmosfēra stipri agresīvāka kā regbijā (bet tas laikam tāpēc, ka tā bija pārbaudes spēle?!) Tieši šī iemesla dēļ nepārsteidz milzīgais daudzums policijas spēku stadiona tuvumā un vēl daudzās metro stacijās, prombraucot no stadiona.

Kopumā? Forši! Ir vērts paskatīties. Protams - ja spēle ir interesanta un cena nav pārlieku traka. Lai dzīvo sports un miers!

Père Lachaise kapsēta

Skatīt lielāku karti

Parīzē ir daudz skaitsu parku. Cilvēkiem patīk tajos pastaigāties, ieelpojot svaigāku gaisu kā pilsētas steidzīgajās ielās. Daži no tiem ir tūristu pilni, citi nomaļāki. Daži lielum lieli, citi nelieli un noslēpušies. Un ir arī Pērlašēzas (Père Lachaise) kapsēta.

Oskara Vailda kapu piemineklis, lūpukrāsas skūpstu iekrāsots, neskatoties uz stikla aizsargsienu

Tā ir tikai nedaudz mazāka kā lielākais pilsētas parks, man netālais Parc de la Villette. Kapsēta (lielākā Parīzes pilsētas teritorijā) ir iecienīts tūristu galamērķis, jo tajā guldīti daudzi pazīstami un vēsturiski nozīmīgi cilvēki (īpaši jau Francijā). Tad nu pagājušajā svētdienā vēlējos to apskatīt, jo līdz šim nebija sanācis nokļūt šajā Parīzes pusē. Un, ja jau objekts ir tik lielas ievērības cienīgs, tad jāapskata tas ir arī pašam.

Džima Morisona kapavieta

No pazīstamākajiem šajā kapsētā guldītajiem varu pieminēt rakstnieks Oskaru Vaildu, dziedātājs Džims Morisons, dziedātāja Edīte Piafa,  komponists Frederiks Šopēns. Katrai kapavietai piemineklis, citam šikāks, citam vienkāršs. Dažam individuāls, citiem ģimenes kapavieta. Ja salīdzina ar Latvijas kapiem, tad šeit dominē akmens. Daba daudzviet dzīvie zaļumi ir tikai tik daudz, cik kāds koks kapu aleju malās un grieztās puķes uz milzīgajiem kapu pieminekļiem. Šādas platības varat labi redzēt pat satelītattēla kartē.

Kapu celiņi ir kā bruģētas ielas. Malās tik pietrūkst laternas, citādi nevarētu atšķirt no kādas viduslaiku pilsētas. Gar malām izvietojušās akmens būdiņas - turīgo ģimeņu kapenes. Dziļāk dzimtu kapavietas ar lielajiem akmeņiem, kuriem no visām pusēm iegravēti mirušo ģimenes locekļu vārdi miršanas/dzimšanas gadi. Tāds skumjš klusums valda pār akmeņu laukiem, ko ik pa laikam pārtrauc tūristu grupas, kas gida pavadībā iepazīst kapsētas apskaties objektus.

Sajūta šajā kapsētā ir kā muzejā, senā pilsētā. Noteikti ne kā kapsētā. Ne miņas no tās latviešiem būtiskās kapsētas saites ar dabu. Pavisam citādi.

Franču džentelmeņu spēks

Sestdienas vakarā kopā ar ciemiņu - Lēvenes laika leišu studiju biedreni Natāliju - devāmies iepazīt vienu no Franču svarīgākajiem sporta veidiem klātienē. Regbijs!

Stade de France pēc spēles beigām

Šī bija otrā regbija spēle manā mūžā. Arī pēc šīs spēlēs noteikumus līdz galam neesmu sapratis. Tas gan netraucēja baudīt atmosfēru - spēle notika Stade de France stadionā, kas atrodas nedaudz uz ziemeļiem no Parīzes pilsētas robežas, Saint Denis piepilsētā. Ir tomēr nedaudz citādāk, ja kopā ar tevi spēli klātienē skatās vēl 80'000 cilvēku...

Spēles sākums - valstu himnas pūtēju orķestra un solistu izpildījumā

Kas tad te citādāks? Pirmkārt jau skatītāju vilnis, kas iesilda vēsumā esošos ķermeņus, patiesi izskatās pēc milzu viļņa, kas pusminūtes laikā apskrien ap visu stadionu. Tad vēl pūļa vienošanās kopējā dziesmā ir patiesi skaista. Atmosfēra, ko, liekas, vēl labāk var izjust angļu futbola līgas spēlēs (tas nākotnei). Spēles gaitu sīkumos var palasīt šeit, ja nu kādam rodas dziļāka interese.

Bet nav jau viss tik ļoti skaisti - lētākā biļete uz spēli maksā 15 eiro. Tas nozīmē, ka laukumu vislabāk vērot ar binokli. Labās vietās - 60-80 eiro. Arī līdzi jušana, izņemot pāris dziedāšanas reizes, ūjināšanu par video tiesneša izmantošanu un retiem izsaucieniem 'Allez les Bleus', nebija neko liela. Protams, troksnis ir lielāks, kā nekā cilvēku vairāk. Gluži kā Latvijā, arī te cilvēki mīl doties prom minūti pirms beigām, ja rezultāts jau ir skaidrs - lai tik ātrāk tiktu mājup. Alus uz vietas ir bezdievīgi dārgs (7 eiro par aukstu Heineken puslitru), kontrole ar kārtīgu apčamdīšanu, utt.

Tādi mani novērojumi - nav jau tas viss ne balts, ne melns, bet pelēcīgs.

P.S. Pirms šīs regbija spēles, man ieteica noskatīties regbijam un politikai veltītu filmu Invictus, kur galvenā darbība norisinās ap Nelsonu Mandelu un Springboks (Dienvidāfrikas regbija izlasi (nosaukums nācis no Dienvidāfrikas gazeles vārda)). Man patika, iesaku!

Zolitūdes traģēdijas atbalss šeit

Pagājušās nedēļas beigās varēju pats pārliecināties cik ātri mūsdienās izziņas aplido pasauli, it īpaši tās traģiskās. Šoreiz vakara un rīta ziņu sižetos, ziņu portālu pirmajās lapās bija tikusi Latvija.

Krietns pulciņš laboratorijas kolēģu, draugu un paziņu Parīzē apvaicājās par negadījumu, interesējoties vai man pazīstamie nav cietuši un prasot kādu komentāru par notikušo un tā iemesliem. Ja atbildēt, ka, cik zinu, manu paziņu lokā nav cietušo, bija vienkārši, tad par pašu nelaimi ko pateikt gan bija grūti. Ziņas internetā pilnas komentāru, individuālu analīžu, izteikumu, stāstu. Kā to visu salikt kopā pāris teikumos, vārdos? Viss, kas man sanāca - 'tas ir stulbs negadījums, kura pamatā ir kļūda'. Kur tieši? 'To noskaidros izmeklēšana', kā tiesiskā valstī tam jānotiek. Stulba kļūda par tik dārgu cenu.

Kurš vainīgs? Te iesaku palasīt Sanitas Uplejas komentāru ir.lv. Bez tam, ne mēs pirmie, ne pēdējie, kurus piemeklē šādas stulbas nelaimes (francūži uzreiz atcerējās CDG termināļa iebrukšanu). Tas gan nemazina to, cik žēl ir zaudēto cilvēku.

netradicionāli, bet interesanti

Svētku sajūta pie krūts

Ceru, ka lielais vairums no Jums vakardien redzēja brašo militāro parādi, baudīja pēdējo vakaru ar Staro Rīga instalācijām, klausījās prezidenta runu un skatījās krāšņo salūtu. Man tas viss gāja secen, šodien tik apskatīju bildes, izlasīju Bērziņa kunga runu un paskatīju Staro Rīga video. Kā tad es aizvadīju Latvijas neatkarības gadadienu?

No rīta atradu savu svētku lentīti un lepni piespraudu pie krūts! Pa dienu diezgan vienmuļi - strādāju zinātnes labā, jo šeit jau nav brīvdiena. Savukārt vakarā devos uz pakistāņu restorānu, lai ēstu pakistāņu ēdienus (ļoti, ļoti gardus), bet visbūtiskāk - satikt sen neredzētu, bet ļoti foršu pakistāni, kā arī bariņu dažādu citu zemju pārstāvjus. Ļoti tipiski, vai ne? Bet ko lai dara, ja katrā gadā dienu ir tik cik ir?

Pakistāņu gardumi

Toties vakariņu laikā varēju iepazīstināt vēl dažus šīs pasaules iedzīvotāju ar faktu, ka 18. novembrī atzīmējam Latvijas dzimšanas dienu, šogad tikai vai jau 95., atkarīgs no otra cilvēka valsts vēstures. Netradicionāli, bet intereanti. Tā te bieži gadās.

Daži Latvijas skaistumi franču valodā

Pateicoties Latviešu Apvienībai Francijā, uzdūros tīri jaukam video par Latviju franču valodā. Tajā žurnāliste Sophie Massieu kopā ar savu suni Pongo iepazīst dažus Latvijas skaistumus (dzintaru, aušanu, pirts tradīcijas, koru kultūru) raidījumu sērijas Tavām acīm ("Dans tes yeux") ietvaros. Sofija jau kopš dzimšanas ir akla, tomēr tas netraucē viņai iepazīt dažādos pasaules skaistumus ar citām maņām. Prieks redzēt, ka ne tikai Latvijā ir skaisti noskaņu raidījumi!

tūliņ jau svētki!

Nedēļas nogale paskrējusi vēja spārniem. Atkal bija iespēja darboties par gidu, šoreiz patīkami latviskā atmosfērā! Gan laiks turējās labs, gan Parīzes apskates objekti bija vietās. Paldies ciemiņam! Bet..

Rīt 18. novembris. Šoreiz būs jau 4. gads pēc kārtas, kad nesanāk būt Latvijā, Rīgā. Vietā, kur var baudīt šo lielisko, patriotiski piesātināto atmosfēru. Jo īpaši tāpēc, ka Latvijā, kā nekur citur, tumšajos un vēsajos novembra vakaros cilvēkos mīt siltums. Kopistiski tiek pieminēti Rīgas atbrīvotāji 11. novembrī, baudītas gaismu spēles Staro Rīga festivālā (skatos bildes un priecājos, cerot, ka Jūs visi izbaudīsiet arī par mani!), un rītdien tiks atzīmēta, bernišķīgi sakot, Latvijas dzimene. Svētki! Lai gan pēc cilvēku mērauklas 95 gadi ir sirms vecums,  taču domāju, ka visi piekristīsim, ka valstij tie jau tik bērnu autiņi vien ir. Un tāpēc vēl daudz darāmā, lai mūsu Latvija kļūtu labāka, sakoptāka, mīļāka, izturīgāka, stabilāka, ... (un te iederētos gara jo gara īpašības vārdu ķēdīte, kuru papildināt varētu ik katrs, kam Latvija ir tuva un svarīga). To skaisti ilustrē "VISS notiek" video sveiciens Latvijas dzimšanas dienā, kuram ar visām ķepām pievienojos:

Tad nosviniet skaisti! Domās būšu mājās! (te jau rīt darba diena) Latvija mums viena, toties visiem kopīga! Priekā!

Oberkampf un apkārtne

Šī Parīzes perioda jaunatklājums man ir Oberkampf ielas apkārtne. Rue Oberkampf atrodas Parīzes XI arrondissement (pilsētas daļā). Kaut kad uzdūros vienai lapai, kur bija minēti iecienītākie bāri un kafūži Parīzē, un tur bija minēts par iepriekš minēto ielu un apkārtni. Toreiz ar draugu aizčāpojām iedzert kādu alu uz PopIn, bet nelikās, ka tur būtu kas baigi dzīvīgs (laikam netrāpījām uz koncertu). Tad nu kaut kad nesen vēlreiz pameklēju atslēgvārdu 'Oberkampf' un atradu citu lapu, kurā 'labo' bāru skaits jau bija ievērojams. Sapratu, ka jāpastaigā nedaudz citā virzienā. Un vakardien to tieši pamēģinājām!

Oberkampf vārds nāk no franču naturalizēta vācieša uzvārda, kas 18. gs/19. gs mijā industrializēja audumu apdruku Parīzē. Viņa vārdā tad ar tika nosaukta iela un metro stacija (5. un 9. līnijas) uz šīs ielas.

V for Vertigo uzstājas iekš Le 114.

Kopumā no viena vakara pastaigām šajā apkārtnē un pāris bāru apmeklējumu palika ļoti patīkams iespaids. Tāds nedaudz alternatīvāks paskats, tā kā Miera iela x10 izmērā. Trāpījām uz dzīvo koncertu nelielā bāriņā/klubā (Le 114). Turpat netālu ar iedzērām vienu alu My Woodie, kas patiesi bija simpātiski interesants. Izskatījās, ka nelielo (3x5 metru telpa) bāru organizē 4 vietējie dīvainīši, katrs citādāks. Bet feini!

P.S. Laikam neieteikšu turpat netālu esošo Cannibale Cafe restorāna daļu. Iekodām tur vakariņas, bet nu par tādu cenu varēja jau arī manu pīles fileju pasniegt siltu.. Lai gan no ārpuses un iekšpuses iestādījums izskatījās diezgan pievilcīgi.

Kā filmās

Šodien pirmā darba diena pēc garās nedēļas nogales. Francijā, tāpat kā dažās citās valstīs, 11. novembrī tiek atzīmētas 1. Pasaules kara beigas, kas ir brīvdiena. Tiek godināti kritušie, notiek parādes, ziedu nolikšanas, utt. Tieši biju domājis, ka sanāks mierīga atpūta, bet, te nu tev bija - sestdienas rītā zvans no maģistra laika kursabiedra un nākamās 3 dienas kļūstu par viesu izmitinātāju un izklaidētāju :) Bet ne gluži par to stāsts.

Protams, viesiem izrādīju pilsētas jaukākās vietas. Tas šoreiz bija pat ļoti patīkami lieliskā laika dēļ. Divas skaidras un saulainas dienas, līdz ar to patīkamas pastaigas pa Parīzi. Un te nu nonākam pie tā, ko gribēju teikt. Svētdienas pēcpusdienā nonācām līdz Montmartrai ar Sacre Coeur tās virsotnē, lai paskatītu panorāmas skatu uz Parīzi. Un kā nu ne, sanāca ierasties tieši laikā, kad saule lēnām sāka slīdēt lejup, slīdot aiz mākoņu maliņas. Parīzē jau vienmēr skaista no šī skatu punkta, tomēr saulrieta krāsas un skaidrais, aukstais gaiss skatu padarīja vienreizēju.

Kā filmās..

Un ko es nodomāju šajā brīdī? Domāju, ka šādi skati parasti ir filmās. Skaisti, iespaidīgi, vienreizēji. Un tie parasti ir filmu sākumā, lai atstātu iespaidu, vai filmas beigās, kad galvenā varoņa domas izskan skaļi ar labu mūziku fonā, kas ar katru brīdi paliek skaļāka un skaļāka, pirms sākas noslēguma titri. Lūk tāda bija sajūta - skaties un smaidi, un nevari saprast vai šīs būtu kādas filmas beigas vai sākums? To jau tik laiks rādīs. Bet skaidrs ir viens - šādu skaitu skatu un mirkļu dēļ ir vērts būt tur kur esi!

P.S. Nākamā doma, protams, bija tīri loģisks turpinājums - kā filmās viņi tiek pie šādiem skatiem. Laikapstākļi reti kad ir tik skaisti. Vai tiešām viņi gaidītu vai arī iet vieglāko ceļu ar datorgrafiku? Ceru, ka ne vienmēr ir tik 'lēti' kā The Great Gatsby:

Eju kūkot!

Kūkas

Mans mazais darba dienu prieciņš pilnīgi noteikti ir iešana kūkot. Pareizāk gan, kūkošana kā pēdējā pusdienu sastāvdaļa. Kā jau minēju, tad pusdienas parasti ēdu Universitātes ēdnīcā, kur bez pamatēdiena paņemu arī salātus un desertu. Par pirmajiem diviem šoreiz neko - par trešo gan!

Laikam jau sacukurojuma daudzums, kā arī mīklai pievienotie konservanti, padara šeit pieejamās (un bildēs redzamās) tartes tik garšīgas. Viņu daudzveidība ir gana liela, tā ka ir ko izvēlēties, kā arī atrast favorītus! Pa lielam tā ir smilšu mīklas forma ar pildījumu. Pārsvarā dažādu augļu, reizēm pudiņu. Mana favorīte līdz šim ir ķiršu ievārījuma/kompota tarte. Nav pārāk salda, toties tieši laikā!

Ņam, ņam. Gluži vai žēl, ka klāt nedēļas nogale. Pie tam garā - 11. novembris Francijā brīvs, par godu I Pasaules kara beigām. Tā kā jāpabauda brīvdienās muzeji, varbūt Parīzes apkārtne. Un jaukas Jums ar!

Franču Jauno Fiziķu tikšanās

Vakardienu aizvadīju ļoti franciskā atmosfērā. Piedalījos pirmajā 'Rencontre des Jeunes Physiciennes' jeb 'Jauno fiziķu tikšanās'. Ap simts jauno fiziķu, pārsvarā doktorantūras studentu, stāstīja un rādīja savu pētījumu tematiku, čaloja un pļāpāja par visu ko. Visu dienu notika mutiskās prezentācijas, kopumā 16. 1 no tām bija angliski, kas laikam jau nav nemaz tik slikts rezultāts. Par laimi, tā bija arī visinteresantākā prezentācija!

Mans posteris

Pusdienu un vakariņu pauzēs varēja iepazīties ar citu posteriem un arī pastāstīt par savējo. Bufete ar feinām, interesantām uzkodām, vakarā arī bezmaksas alus. Viss kā konferencē pienākas.

Mutiskās prezentācijas skats

Protams, neviena cilvēka, kura pētījums būtu tematiski tuvs, tomēr to prasīt no studentu konferences būtu muļķīgi. Tā vietā var apskatīt kas jauns un interesants tiek pētīts - piemēram, pilsētu aplūkošana no fizikāla skatu punkta, modelējot to kā pāris paramatru sistēmu ar fizikāla tipa likumsakarībām - izrādās, tas strādā!

Tādi tie burkāni.

Fontainebleau

Ja dzīvo Parīzē un ikdienā lieto transporta mēnešbiļeti (NAVIGO), nedēļas nogalēs tā kļūst iespaidīgāka - bez maksas iespējams pārvietoties visā Francijas galvaspilsētas reģionā Île-de-France. Un tad nu to ir kauns neizmantot, jo ne jau tikai Parīze ir skaista!

Fontainebleau pils, foto no wiki

Tad nu sestdienā bija plāns uzmest aci Fontainebleau pilij, kas ir glīta un liela skaistumpils ciematā tāda paša nosaukuma meža ielokā, nedaudz augšup pa Sēnu. Līdzi ņēmu arī ciemiņus, kas nedēļas nogalē uzkrita kā uz galvas.

Pēc 40 minūšu brauciena vilcienā, var jau lekt ārā ciematā. Tad vēl 5 soļi un nokļūsti plašajos parkos, kurus izdaiļo pa kādai strūklakai, apstādījumiem, statujai. Glīti! Pati pils radusies no medību nama, kas te pastāvējis jau no 12. gs. Tad laika gaitā apaudzēta ar smukuma daļām vairāk un vairāk, līdz kļuva par karaļa galma rezidenci Napoleona III laikā. Iekšpuse grezna - zelts, paklāji, mēbeles, griestu krāsojumi. Brīžiem līdz riebumam dārgi un grezni!

Iesaku - skaits galamērķis dienas izklaidei jaukā laikā. Arī mēs paēdām pusdienas ar skatu uz pili, nolaužot bageti, uzkožot sieru un iedzerot siltu tēju!

P.S. Ja Tev vēl nav 26 gadi, tad pasteidzies - Parīzē un Francijā tas ir pareizais vecums. Pils apskate, tāpat kā daudzi citi muzeji un pieminekļi Francijā, ir pieejami bez maksas, ja pastāvīgi dzīvo Eiropas Savienībā un esi jaunāks par šo vecuma limitu. Arī Parīzes transportam ir jauks piedāvājums jauniešiem nedēļas nogalēs. Ir vērts izmantot! Citur aizbrauksi pēc tam!

Gulbis

POPB centrs Parīzē

Šonedēļ Parīzē ir mazie tenisa svētki. Ne Roland Garros Grand Slam turnīrs, ar ko man parasti asociējas teniss Parīzē, bet Parīzes Masters. Šogad te pulcējušies labākie, to vidū Ernests Gulbis!

Spēles sākums, skats uz mazo zāli

Tad nu ar lielu nepacietību gaidīju, kad būs viņa spēles un vai varēšu tās apmeklēt. Pirmā spēle pret spēcīgo Verdasco izrādījās arī pēdējā vienspēļu turnīrā. Uz to diemžēl neizdevās tikt daudzo darbu dēļ. Biju jau samierinājies, ka šoreiz nekā, līdz izlasīju, ka Gulbis spēlē arī dubultspēļu turnīrā. Un tad te nu es sēžu - Palais Omnisports de Paris Bercy pagrabā pie 2. korta, kur šobrīd ilgi cīkstējas divi citi pāri un gaidu Ernesta spēli, kurai būtu jābūt nākamajai.

Ernests Gulbis spēlē

Tikmēr lielajā arēnā (ietilpst līdz 14'000 skatītāju), dauzās lielie vienspēļu turnīra dūži. Vēlāk, ja būs laiks, jāiet uzmest aci arī tiem! Ja interesē, šis prieks man maksāja 15 eiro uz visu rīta sesiju (līdz pl.19) - ar ļoti sliktu vietu lielajā arēnā, bet bez ierobežojumiem mazajā kortā, kas šoreiz galvenais.

Gulbis lidojumā

Nu tad tā, Gulbja maču esmu noskatījies no pirmās rindas, treniņzālei līdzīgā pagraba telpā, kurā gan ietilpst savi 600 skatītāji. Rezultāts, diemžēl, negatīvs. Cīņa sīva, pirmais sets uzvarēts, otrajā galotnē pāriniekam (Lukas Dlouhy) 4 dubultkļūdas un zaudēts sets. Par ko letiņš gan gardi smējās... Pāris neveiksmes arī gala taibreikā un spēle cauri. Bildes ar Gulbi nav, paspēja aizmukt un neizskatījās fotografēties gribošs. Tā vietā daži spēles momenti.

POPB lielā arēna

Pēc tam vēl iemuku centrālajā zālē apskatīt 'lielo' tenisu. Zāle iespaidīga, diezgan apmeklēta, kā nekā cīnijās divi francūži - Simon un Mahut. Skaists teniss ar glītām izspēlēm. Atmosfēra gan man Deivisa kausā Arēnā Rīga patika labāk, te kaut kāda ūjināšana un kņada, aplausi mazāk. Droši vien izšķirošajos mačos gan būs labāk. Tomēr tas apjoms, cilvēku interese ir feina. Neviens nesaka, ka jāizslēdz telefonam skaņa vai ka nedrīkst lietot zibspuldzi. Vai nedrīkst staigāt maču laikā. To visi zina, tas nav jāskaidro. Publika ir pieradusi pie tenisa!

Franču Simon un Mahut spēlē

Arēnas gaitenī izvietojušies dažādi ar tenisu saistīti stendi - žurnāls, ekipējums. Ir arī galdiņš, pie kura ik pa laikam piesēž kāds tenisists un dala autogrāfus. Tā jau feini. Skaidrs, ka reiz jāpiedzīvo arī Roland Garros vai kāds cits Grand Slam, ar cerību, ka tur spēlēs kāds mūsējais!

iekš Poitiers

1. mēnesis Parīzes pusē paskrējis vēja spārniem. Aiz muguras vēl viena nedēļas nogale, ko nenoslinkoju, bet izmantoju draugu apciemošanai - šoreiz devos apskatīt Poitiers, kur savas doktorantūras studijas ir sākusi Līva!

Agrā rītā devos uz Montparnasas staciju, lai ar TGV ātrvilcienu mazāk kā 2 stundās nokļūtu ap 400km tuvajā universitātes pilsētā, kas atrodas uz DR no Parīzes, pusceļā uz Bordo. Pirms brauciena biju iemetis aci savā vecajā Michelin gidā, kurš vēsturiskajai pilsētai deva 2 zvaigznes no 3, kā arī par 40 eiro iegādāju Carte Jeune, kas dod atlaides uz gadu Francijas vilcienos jauniešiem apmērā līdz 60% nu jau līdz 27 gadu vecumam. Ceru, ka būs iemesli atpelnīt vismaz kartes vērtību!

Skatīt lielāku karti

Pilsētas vēsture iestiepjas līdz pat Romas laikiem (un agrāk - Wiki saka, ka pat te bijusi jau ķeltu apmetne). Ir saglabājusies Kristiešu kristītavas ēka no 4.gs. Poitiers savā laikā ir bijusi nozīmīgs baznīcas centrs (ar bīskapa krēslu), kas izskaidro lielo baznīcu skaitu centra tuvumā. Raksturīgas pašauras ieliņas ar senatnīgām, nedaudz noplakušām, taču sirsnīgām mājiņām. Centrā ir pa kādai greznai, dominantai celtnei - pilsētas mērija, tiesu pils, prefektūra. Pa kādam laukumam, parkam. Pastaiga krustu-šķērsu ir tieši laikā.

No vēstures vēl vērts pieminēt, ka pie Poitiers tika apturēts arābu iebrukums 732. gadā, neļaujot tiem virzīties tālāk Eiropā. Stratēģiskā novietojuma dēļ te 19. gs izveidoja armijas garnizonus, no kuriem daži joprojām mitinās, bet citādi šī pilsētiņa ir palikusi tikai kā administratīvais centrs. Šodien pilsēta vislabāk zināma ar labo Université de Poitiers, kas dibināta jau 1431. gadā un kino-atrakciju parku Futuroscope, kas atrodas pilsētas pievārtē un šoreiz neietilpa manā vizītes plānā.

Bet nu par ciemošanos! Kas tad labs Poitiers (Izrunā aptuveni [puatjē], latviskā versija ir Poitīra)? Pirmkārt, pilsētā ir jūtams reljefs. Nav tā kā kalnos, tomēr mītot ap upju ielejām (Clain un Boivre), pilsētas centrs ir nostādīts plakankalnē. Tāpēc no stacijas būs kur pakāpties. No vienas puses, tas nogurdina. Taču apmaiņā tiek doti skasti skati uz upes ieleju, tūkstoši mazu trepīšu, kas savieno ielas atšķirīgos līmeņos un labs kardio treniņš!

Sestdienas rītā devāmies iepirkties uz tirgu. Izrādās, ka universitātes bibliotekārs organizē jauku aktivitāti interesentiem, īpaši jau ārzemju studentiem - kopīgu iepirkšanos tirgū, kur parāda viņaprāt labākos tirgotājus un tradicionālos tuvējās apkārtnes gardumus, kam seko kopēja pusdienu gatavošana viņa mītnē. Lielisks veids kā satikt citus internacionālos studentus un iemācīties vietējo pavārmākslu, to bagātinot ar savas kultūras elementiem! Tad nu pievienojāmies šim pasākumam, izbaudot kārtīgas franču četru ēdienu pusdienas ar pirmo ēdienu (starteri), pamatēdienu, sieru plati un desertu. Pēc pilsētas apskates, izbaudīta vīna glāze vietējā vīna galerijā, tēja kafūzī/bibliotēkā, alus bio-krodziņā/kultūras centrā un diena paskrējusi nemanot, pie viena pārrunājot aktuālos jaunumus.

Skatīt lielāku karti

Svētdienā, pēc slinka rīta un brokastīm saņēmāmies doties pastaigā līdz Saint-Benoit viaduktam, kas atrodas augšup pa Clain upi. Pārsteidzoši, cik ātri no pilsētas ielām un mājām var tikt dabā. Gar upi ierīkotas patīkams pastaigu takas, kas vijas caur dažādu koku audzēm, pļavām. Galā var pāriet pār augsto viaduktu, kas - izrādās - celts salīdzinoši nesen, 19. gs. beigās. Žēl, ka laiks nebija tik jauks kā sestienā, vienā brīdī pat nobaidot ar kārtīgu lietu! Pēc kāju atpūtināšanas, vakariņās iemēģināts arī kāds jauns vietējais restorāns (kurā steiku es tomēr neieteiktu pasūtīt), un pienācis laiks doties atpakaļ uz Parīzi.

Skatīt lielāku karti

Kāds rezumē? Poitiers ir jauka un mierīga pilsēta, kurā ir vērts paviesoties pāris dienas. Tuvākā apkārtnē arī ir ko darīt (La Rochelle, Chateaux de la Loire, Tours, utt), tāpēc, ja pie rokas ir auto, garlaicībai nebūtu jānāk pat prātā. À la prochain, Poitiers!