Akadēmiskā zinātne à la française

Vakardien noskatījos 'nākamo sēriju' seriālā, ko sauc Francijas zinātnes sistēma. Pirmā sērija tika redzēta pirms pāris nedēļām, kad doktora darbu aizstāvēja viens laboratorijas biedrs. Šoreiz klāt biju HDR aizstāvēšanā. Tad nu īsumā par abām šī seriāla sērijām.

Atvainojos par nepilnīgo terminoloģiju, jo Latvijā esošie doktorants - doktorands - doktora grāda pretendents, utt. man vēl līdz galam pašam nav pielekuši. Nekas, ir vēl laiks. :D (kaut kādu skaidrību rada šī vietne, ko gan ignorējusi LU vēlāk pieņemtā dokumentā.. Un ir arī likums, ko palasīt.) Bez tam sanāca diezgan gari..

Pirmā sērija: Kļūt par doktoru.

Varbūt esmu jau te pieminējis, bet ērtības labad atkārtošos. Francijā doktorantūra ilgst 3 gadus, šajā laikā darba izstrādei ir garantēts finansējums (Pamatots Līvas precizējums: ne visiem doktorantūŗas projektiem ir finansējums. "Ne-humanitārajās" jomās finansējums ir obligāts un visbiežāk ir arī obligāti noteiktā termiņā - 3 gados - pabeigt. Taču humanitārajās zinātnēs ne vienmēr doktorantūra ir finansēta, tāpēc tā var ieilgt līdz 5-6 gadiem, jo grāda pretendents paralēli strādā, pasniedz lekcijas, lai var nopelnīt iztiku). Ir iemesli, kuru dēļ šo laiku var paildzināt, tomēr tie ir izņēmumi. Katrs doktorantūras students ir piesaistīts doktorantūras skolai (manā gadījumā tā ir ED389, parasti to nosaka laboratoriju/darba vadītāju pieredze un sadarbība), kura tad kaut kādā mērā organizē un uzrauga doktoranta profesionālo izaugsmi doktora darba izstrādes laikā. Tas ietver noteiktu stundu skaitu, kas jāpavada dažādos kursos (tajā skaitā angļu valodas)/praktikumos/vasaras skolās (kurus nevērtē ar atzīmēm) vai jāveic pedagoģiskais darbs (praktisko darbu pasniegšana, utt.), ikgadējas atskaites un pārrunas ar skolas vadītāju par darba progresu, utt. Šo trīs gadu perioda nobeigumā studenta pienākums ir uzrakstīt zinātnisku darbu, kas apkopo šajā laikā paveikto. Tas var būt balstīts uz pētījuma laikā rakstītajām publikācijām. Šo darbu (disertāciju) iesniedz doktorantūras skolai (šī ir pelēkā zona, par ko neesmu vēl pārliecināts, bet tā tik birokrātija), kas kopā ar darba vadītāju (vadītājiem) organizē komisiju (Jury). Komisija ir atbildīga par doktoranta disertācijas izvērtēšanu un doktora titula piešķiršanu. Komisija sastāv no bariņa cilvēku (parasti kādiem 6, var būt mazāk, var vairāk), no kuriem viens ir komisijas vadītājs, viens ir doktora darba vadītājs (directeur de thèse), vismaz 2 ir referenti (rapporteur), kuri ir lasījuši disertāciju, bet nav tieši saistīti ar veikto pētījumu daļu. Turpat var būt pieaicināt arī citi zinātnieki. Un tieši šī komisija un doktorants veidoja 'pirmo sēriju', ko redzēju. Citiem vārdiem - doktora disertācijas aizstāvēšanu (Soutenance de thèse). 

Aizstāvēšanās jau patiešām ir vienkārša - sākumā doktorants prezentē savu pētījumu ar aptuveni 40-50 minūšu garu mutisku prezentāciju. Pēc tās norit diskusija - visiem žūrijas locekļiem pēc kārtas tiek dots vārds. Tiek uzdoti jautājumus (kas varbūt diezgan sīki). Vissmalkākos jautājumus, saprotams, uzdod referenti, jo ir cītīgi lasījuši un analizējuši darbu. Bez jautājumiem tiek izteikts arī kopsavilkuma komentārs, kurā tiek uzsvērtas doktoranta labākās spējas, atzīmēti kādi trūkumi.

Tātad, gluži vai mūsu bakalaura vai maģistra aizstāvēšana, tik nedaudz niknāka, personiskāka. Kā nekā tiek analizēts 3 gadu darbs. Parasti arī publika tiek aicināta uzdot jautājumus, taču 'kultūra saka', ka tos drīkst uzdot tikai tie klausītāji, kuru zinātniskais grāds ir vismaz tāds, kā aizstāvamā iegūstamais. Tātad šajā gadījumā - visi, kas ir vismaz doktori.

Pēc diskusijas slēgšanas visi klausītāji un grāda pretendents tiek aicināti atstāt telpu, lai komisija varētu vienoties par vērtējumu, kas parasti ir pozitīvs, ja jau darbs ir nonācis tik tālu. Pēc apspriedes visi tiek aicināti atpakaļ un grāda pretendents tiek apsveikts ar grāda iegūšanu! Nedaudz vēlāk seko dzērieni un uzkodas grāda saņēmēja organizētā vietā - bezmaksas ēdiens pārējiem laboratorijas studentiem :D

Lūk, lielākā daļa no šeit aprakstītajiem soļiem ir jāievēro arī man, ja vēlos veiksmīgi nokļūt līdz doktora grādam tādā versijā kā šobrīd mēģinu.

Otrā sērija: HDR.

Kolēģa Guillaume HDR aizstāvēšanās 

Ja esi pabeidzis doktorantūru, bet vēlies turpināt zinātnisko darbību, saistot to ar akadēmisko vidi, nozīmīgs solis Francijā ir HDR (Habilitation à Diriger des Recherches) aizstāvēšana. Tas ir (idejiski augstākais) akadēmiskais tituls, kas atļauj individuāli vadīt citu cilvēku zinātniekos pētījumus (piemēram, doktorantūru), kā arī ir obligāts solis, lai vēlāk varētu mēģināt kļūt par profesoru. Latvijā, kopš šī gadsimta šādas pakāpes vairs nav.

Process ļoti līdzīgs kā doktorantūrai. Pēc laba apjoma pētījumu veikšanas (šajā gadījumā te nav laika termiņu), tiek rakstīta habilitācijas disertācija. Arī tās izvērtējumam tiek izveidota komisija, kurā noteikti ir laboratorijas, kurā darbojas habilitācijas pretendents, vadītājs, referenti un citi nozares eksperti. Arī te pasākuma kulminācija ir mutiska aizstāvēšana. Pretendenta prezentācija, kurai seko diskusija, komisijas apspriede un pozitīva atbilde! Tik saturs ir kļuvis manāmi detalizētāks un dziļāks.

P.S.

Kā jau esot Francijā, abas šīs sērijas vēroju franču valodā. Tas, diemžēl, nenāca par labu pilnīgai saturiskai skaidrībai - bet nekas, kārtējais treniņš. Tajā pat laikā interesanti vērot šejienes akadēmiskoās vides pārstāvjus. Piemēram, HDR komisijā esošie pārstāvji, kā varat redzēt arī bildē, ir ārkārtīgi vizuāli atšķirīgi. Viens kungs - gados, ar sirmiem matiem, pliku pakausi, brūnām ūsām un uzacīm. Cits ar koši sarkanu sejas ādu, vēl viens zolīds, gluži kā korporatīvo uzņēmumu advokāts. Vienam citam gari mati, rūtains krekls ārā no biksēm, džinsas kājās. Nekas no tā nav būtisks. Katrs ir tāds kā vēlās būt. Taču ir viena lieta, kas visus vieno - zinātne!