Diploms un iemesls

Nav vēl paskrējuši divi gadi un jau rokās varu turēt savu Grenobles diplomu. Nav jau gluži tā, ka pats nāca pretī - nācās braukt pakaļ. It kā jau nedeg, taču iespēja apvienot lietderīgo ar patīkamo mani pārliecināja, ka vienu nedēļas nogali no šī Parīzes studiju laika ir vērts pavadīt Grenoblē.

Belledone kalni skatoties no Grenobles Universitātes pilsētiņas

Minētā nedēļas nogale tūliņ jau būs galā. Šobrīd sēžu vilcienā un, cīnoties ar sagurumu un miegu, mēģinu pēdīgos iespaidus pierakstīt vārdiskā tekstā. Ko tad Grenoblē sadarīju? Vienkārši uzskaitot, bez diploma saķeršanas, paciemojos labi pazīstamajā mikropeldētāju laboratorijā, satiku tur mītošos čomus, apostīju pilsētu un izmantoju aktīvo kalnu slēpošanas sezonu. Gribat dzirdēt piecos vārdos par katru no šīm lietām? Nav izvēles, reku būs.

Par diplomu runājot, būtiski pateikt, ka nekādas oficiālas ziņas, ka tas būtu izgatavots, līdz manīm nebija nonākušas. Labi, ka kursabiedrs vienreiz ieminējās, ka ir izņēmis savējo un esot izskatījies, ka citiem arī ir. Voila, aizbraucu un pēc viņa norādēm arī sekretariātā izņemu. Pat Grenoblē studēt turpinošais kursabiedrs par to nebija dzirdējis… Francija!?

Mikroaļģes, ar kurām tuvu iepazinos maģistra darba izstrādes laikā, joprojām dzīvojas aktīvi. Pieskatītāji arī izskatījās un izklausījās priecīgi un darbīgi. Laboratorijā iepirktas jaunas iekārtas, ir doktorants, viss notiek. Prieks skatīties.

Sniegotās Alpu virsotnes

Grenoblē palika un nu jau studē doktorantūrā divi maģistra laika čomi. Viens laipni uzņēma un sastādīja kompāniju slēpojot, ar otru vienu vakaru papļāpājām ar alus kausu. Bez šiem abiem uz kādu laiku Grenoblē apmeties ir arī gandrīz-vai-kursabiedrs Linards. Tad nu varējām latviešu viedokli sarunās pie alus kausa aizstāvēt spēcīgāk!

Kāda tad pati Grenoble? Nekas dižs nav mainījies. Būs gan izbūvējuši jauno tramvaja līniju pa Jean Jaures ielu, pabeiguši/uzsākuši dažu ēku būvneicību, taču pilsētas seja nav mainījusies. Un tieši tāpēc joprojām liekas gana pierasta, pat mājīga. Gads jau nav maz..

Aiziet - kalnā

Un galu galā - kā ar slēpošanu? Viss kārtībā. Tomēr, iespēja par ~30 Eiro iegādāt pacēlāju karti uz dienu Alpu kalnu kūrortā ir tā vērta. Šoreiz vienu dienu paslēpojām Alpe d'Huez, otru jau iepazītajā Les 2 Alpes. Trašu skaits milzīgs, sniegs lielisks, laiks pa lielam saulains, skati - bez komentāriem, labāk, lai bildes ilustrē. Bez tam, ja kompānijā esi švakākais slēpotājs, tad arī fiziskais treniņš pamatīgs. Kājas jo sevišķi jūt pēc garajiem ~20 minūšu nobraucieniem.. lūk tas LV trasēs īsti nesanāk. Nu ja, ar šo slēpošanas sezonai pielikts trekns punkts!

Kaut kāda tāda bija mana nedēļas nogale. Cik manu - mājās esmu nokavējis sniegu un kārtējo vēstures taisnības meklēšanas epopeju.

Randonnée ap Grenobli. Manām acīm.

Jau sen gribēju saņemties un atzīmēt uz kartes tās virsotnes, ko izdevies apskatīt tajā laikā, kad studēju Grenoblē. Ilgi nācās saņemties, tomēr no otras puses skatoties - pat gads vēl nav apkārt!

Skatīt Kalni lielākā kartē

Ko tad te var atrast: Kartē ir atzīmēti punkti - tiem uzklikšķinot atveras logs ar nelielu aprakstiņu un saitēm uz atbilstošiem bloga ierakstiem un vēl jo būtiskāk - noderīgiem resursiem! Ja nu kādreiz kāds letiņš Grenobles tuvumā prāto, ko brīvā brīdī darīt, tad apskatot šo karti, cerams, ka atradīs sev piemērotu aktivitāti arī latviešu valodā. Un mans TOP 5 sarkanā krāsā.

Tad nu pāris vispārīgi ieteikumi cilvēkiem, kas vēlas pastaigāt pa kalniem Grenoblei apkārt esošajos priekšalpos. Vislabākais transports ir savs auto, jo tad piebraukt var stipri tuvāk, kā arī nav jāsatraucās par laika limitu. Cik zinu, tad arī stopēšana strādā diezgan labi, jo labā laikā ir liels cilvēku skaits, kas mīl pavadīt dienu ārā. Bet tā - visstabilākā iespēja ir autobuss - skatiet transisere mājas lapu, kurā var atrast maršrutu karti un pēc autobusa nummura vai pieturas - sarakstus. Kāpelēšanai noder dažādi ceļveži:

http://www.camptocamp.org/

http://montagne.plisson.org/

http://www.bivouak.net/topos/index.php?id_sport=2

http://www.braemoor.co.uk/chartreuse/

utt.

Principā atliek tik ievadīt google virsotnes nosaukumu un lieta būs darīta! Vēl varu ieteikt iepriekš iegādāt atbilstošās vietas karti (IGN tādas piedāvā), kuras atrodamas gan dažādos veikalos pilsētā, gan jebkurā sporta veikalā. Tad jau labu kāpienu!

Protams - ja pamanāt kādas nepilnības, ziņojiet!

Pakaļ mantām

Te sestdien biju pabraukāties. Iekāp septiņos ar kapeikām vilcienā Parīzē un pēc 3 stundām ar astīti esi jau Grenoblē. Tomēr attālums, kas auto ir 550km jeb vismaz 5h garš ar franču TGV vilcienu ir ļoti patīkams. Var gan pabeigt miegu, gan palasīt, gan šo to pārdomāt. Un galu galā 3 stundās esi teju pāri visai Francijai!

Skatīt lielāku karti

Devos turp divu iemeslu dēļ. Pirmkārt - viens mantu maiss bija atstāts Grenoblē, lai to nebūtu jāpārvieto maršrutā Grenoble-Rīga-Parīze. Otrkārt - satikt kolēģus un draugus! Kāpēc gan ne, ja ir brīva sestdiena?

Atkal Bastīlijā! Kalniem sniegu cepures šobrīd nozudušas. Tik Monblāns tālumā rēgojas pelēcīgos toņos.

Tad nu aizvedu Grenoblei jauku un saulainu laiku (savi +25 saulītē), bet pats uzkāpu Bastīlijas cietoksnī un atkal pavēroju kalnus. Ja pirms gada man viņi likās tādi, lieli, dusmīgi un nelaipni, tad tagad sajūta bija pavisam citādāka. Gads tomēr ir bijis ilgs laiks, kalni iepazīti un nu jau sveicināmies gluži vai kā labi paziņas. Bez maz vai gribētos teikt, ka kalni velk atpakaļ. Taču man liekas, ka tā ir tikai mānīgā mājīguma sajūta. Kāpēc?

Ja godīgi, tad tā bija pirmā reize, kad atgriežos kādā vietā, kur esmu mitinājies ilgāku laiku. Vietā, kas ir iepazīta ja ne kā savi 5 pirksti, tad vismaz 3 ar pusi. Būs interesanti redzēt, kādas būs sajūtas Lēvenē, jo arī to drīzumā taisos apciemot. Ar Rīgu ir citādāk, tā noteikti ir manējā. Ik reizi ejot pāri Daugavai pa kādu no tiltiem ir pacilāta sajūta. Nu ja - tad redzēs. 

Bet ko tad tur daudz - kalni smuki, laiks siltāks, forši cilvēki un pozitīvas atmiņas. Patīkami ieslīgt tādā nostaļģijas gaisotnē.

Pēc tam vēl savācu savas pekeles, paklačojos, izsmējos un laiks jau atkal bija lekt vilcienā. Uz atgriešanos! Savas slēpes vēl atstāju Grenoblē!

Un tagad beigšu ar domu, ka attālums no Parīzes līdz Grenoblei sanāk aptuveni tāds pats kā platākā vieta Latvijas vieta, ne? Diez kad mums būs ekonomiski pamatot uzturēt transporta sistēmu, ka starp ik diviem Latvijas punktiem var nokļūt 3 stundās?

Par to, ko sadarīju. Part V

Tātad - sekojam daļiņām, iegūstam viņu trajektoriju. Reku tādas salīdzinājumam:

Daļiņu trajektorijas pie dažādām mikropelētāju tilpuma daļām.  Y virzienā novērojama gravitācijas ietekme. Interesantāks ir X-virziens.

Fizikālais lielums, ko parasti aplūko šajos gadījumos ir vidējais kvadrātiskais pārvietojums. Klasiskā difūzijas procesā tas ir tieši proporcionāls laikam, tas ir  - vidējais pārvietojums pēc laika t ir proporcionāls kvadrātsaknei no t. Tā notiek, ja vide ir viskoza. Ja matriāls ir arī elastīgs, tad vidējais kvadrātiskais pārvietojums ir konstants, neatkarīgs no laika. Savukārt, ja objekts pārvietojas ar konstantu ātrumu, tad vidējais kvadrātiskais pārvietojums ir proporcionāls laika kvadrātam, bet pārvietojums - laikam. Ko es ar to gribu teikt? Parasti šie efekti pastāv vienlaicīgi - materiāls ir viskoelastīgs. Tādā gadījumā vidējais kvadrātiskais pārvietojums ir proporcionāls laikam ar pakāpes rādītāju mazāku par 1, bet lielāku par 0, to sauc par subdifūzīvu gadījumu.

Vidējā kvadrātiskā pārvietojuma vērtības kā laika funkcija pie dažādiem mikropeldētāju tilpuma procentiem. Šībrīža rezultāts. Baudam! Viss skaidrs, ne? Tas jau tikai datu reprezentēšanas veids. P.s. tā ir X-ass informācja.

Tas ko mēs šobrīd esam atraduši ir, ka daļiņa atrodas superdifūzīvā stāvoklī, tas ir - vidējais kvadrātiskais pārvietojums ir proporcionāls laikam ar pakāpes rādītāju lielāku par 1. Labi, neiešu dziļumos. Kas ir paveikts šobrīd - ir iespējams veikt mērījumus aktīvai suspensijai. Lai pateiktu ko vairāk, ir jāveic vēl papildus mērījumi, uz kuriem tad var bāzēt kaut nedaudz kādu teoriju, kas spētu izskaidrot procesus šādā gadījumā. Pie tam ir iespējas gan izmantot cita izmēra daļiņas, gan pielikt tām ārēju spēku (ar magnētisku lauku, jo daļiņas ir superparamagnētiskas, neieslīgsim sīkumos), spiežot tās cauri aļģu suspensijai.

Kam tad tas viss? Mikroaļģu suspensija jau nav vienīgais, ko mana apakšgrupa grib izpētīt. Viņi vēlas saprast kas ir tas, ko mēs mēram mikroreoloģijas un makroreoloģijas gadījumā un kā šie lielumi ir saistīti. Tas pagaidām ir skaidrs tikai vienkāršos gadījumos. Un kam to vajag? Zinām, ka šķidra vide ir tā, kurā pastāv vairums bioloģisko procesu. Un cilvēkiem būs un ir bijis svarīgi saprast, kā tie notiek, jo tie taču ir arī mūsu pamatā. Līdz ar to ir nepieciešams pilnveidot mērījumu tehnikas un izpratni par tām. Soli pa solim uz priekšu. Un nenoliegšu - tas vienkārši ir interesanti!

Lai izdodas maniem lieliskajiem ex-kolēģiem, bet mana zinātniskā interese nu pievērsīsies kam citam. Par to es jums pastāstīšu kaut kad stipri vēlāk, kad pats būšu kaut nedaudz pazondējis savu jauno tēmu.

Un kāpēc mikroaļģes ir foršas? Varat palasīt šeit, kas savukārt ir apkopots šajā bildē:

Īsāk sakot - enerģija!

Par to, ko sadarīju. Part IV

Mikroreoloģijā ir divi svarīgi pieņēmumi. Pirmais - apskatāmais šķidrums atrodas termiskā līdzsvarā. Otrais - mikroskopiskās daļiņas izmērs ir daudz lielāks kā struktūra kuru ar to pēta. Ko teiksiet? Bez lamuvārdiem neiztikt, jo ne viens, ne otrs aktīvā suspensijā nav spēkā.

Tā kā peldētāji tērē savu iekšējo enerģiju, kā arī ķīmiski pārvērš nutrientus no šķidruma papildus enerģijā, nekāds līdzsvars tur nav. Bez tam daļiņas izmērs ir pat mazāks kā katrs mikropeldētājs. Nekas. Mēs to ņemam vērām un skatamies, ko sanāks samērīt.

Mikropeldētājs (lielākais) trāpa pa daļiņu.

Bet kur tad ir problēma mērījumiem? Skatiet attēlu - ja mikropeldētājs tieši trāpa daļiņai, tad bieži vien mikroaļģe daļiņu pastumj par lielu attālumu. Statistisks process. Tā kā ar mikroskopu mēs vērojam tikai vienu plakni, tad reizēm sanāk, ka daļiņa tiek iznesta no šīs plaknes. Bet tas mums neder, jo statistiskā procesā mums ir nepieciešams liels datu skaits. It īpaši, ja procesa raksturs nav vēl zināms. Tāpēc mums ir jāspēj izsekot daļiņai arī ārpus plaknes - tilpumā.

3 optiskās plaknes dziļumā - atļauj senot daļiņai tilpumā.

Kā to izdodas paveikt? Ar nelielu optisku triku ir iespējams novērot trīs dažādas optiskās plaknes paraugā, kas atrodas nelielā attālumā viena no otras. Neieslīgstot optiskos sīkumos, varu teikt, ka uzlabotā sistēma mums ļauj novērot mūsu paraugu tilpumā, kurš ir trīs līdz četras reizes lielāks kā iepriekš.

Nu labi - tagad varam daļiņu kustībai izsekot tilpumā. Bet otra grūtība ir spēt šīs daļiņas identificēt. Parasti cilvēki izmanto fluorescentas daļiņas (šīs spīd, kamēr nekas cits nē), bet tas mums neder, jo mikroaļģes ir jutīgas pret gaismu. Tad nu nākas iztikt ar balto gaismu un filtriem. Tāpēc daļiņu identificēšanu veicam citādāk - ar kroskorelāciju. Tas nozīmē, ka daļiņu salīdzinām ar citu daļiņas attēlu, lai atrastu, kad viņi sakrīt vislabāk. Kroskorelācija ir matemātiska operācija, kas ļauj salīdzināt attēlus, tāpēc bieži tiek izmantota tēlu pazīšanai (pattern recognition). Tad nu programmā saliekot kopā visus šos elementus varam izsekot daļiņas kustībai aktīvā suspensijā!

Augošās aļģes

Tikai neaizmirstiet, ka tam visam pamatā ir eksperiments. Ik nedēļu audzējam aļģes inkubatorā, nodrošinot viņām stabilus augšanas apstākļus, lai visas aļģes būtu pēc iespējas līdzīgākas un uzvestos pēc iespējas vienādāk. Eksperimentējām ceturtdienās - lai samazinātu mainīgo parametru daudzumu, tādējādi mēģinot iegūt pēc iespējas vienādas aļģes. Tas gan ne vienmēr nostrādā. It kā darot visu precīzi, gadījās, ka visas aļģes līdz ceturtdienai ir apmirušas vai šķidrums ir pilns ar baktērijām... Nav jau vienkārši ar tiem dzīvajiem organismiem.

Ja aļģes ir dzīvas, tīras un smuki peld, tad viņas sakoncentrējam līdz vajadzīgajai koncentrācijai, sajaucam ar mūsu daļiņām un liekam mikroskopā, lai novērotu un filmētu. Paskatiet piemēram filmiņu:

Pēc eksperimenta veikšanas jāveic datu analīzi. Tam nu izmantojam izveidoto programmu (saprogrammēta IDL - Interactive Data Language. It kā esot labāka lielu datu ātrai apstrādei. Tomēr man joprojām liekas, ka MatLab ir ērtāks), lai atrastu daļiņas trajektorijas. Izklausās vienkārši, bet nav nemaz tik triviāli, neieslīgšu vēl lielākos sīkumos, bet iedomājieties kaut vai gadījumu, kad mikropeldētājs pārpeld pāri daļiņai. Nu ok, tā gadās reizēm. Bet ja mikropeldētāju ir daudz? Īsāk sakot, ir ko cīnīties!

Bet par to, ko var saprast no trajektorijām - lasiet pēdējā daļā.

Par to, ko sadarīju. Part III

Viena lieta ir, ja mazie peldētāji peld pa vienam, bet pavisam cita, ja viņu ir vesels bars. Tāpat kā ar bērniem, politiķiem vai alu!

Tā kā šie peldētāji ir gluži vai lodveida, tad katru peldētāju nosacīti var uzskatīt par parastu bumbiņu. Ja mums ir daudz peldētāju šķīdumā, varam to pieņemt kā suspensiju jeb daudzas bumbiņas šķīdumā. Cilvēki jau ir paspējuši izpētīt kā plūst suspensija, kas sastāv no šķidrās fāzes ar cietām bumbiņām tajā. Tāpēc ir iespējams salīdzināt, vai mikropeldētāji ar savu peldēšanu rada kādu efektu suspensijas īpašībām.

Tad nu mani priekšnieki jau ir apskatījuši gadījumu, kā plūst makroskopiska mikropildētāju suspensija (ar reometriju). Izrādās, ka peldēšana lietas izmaina. Ja skatās uz noslaktētu mikropeldētāju suspensiju (aļģes ir beigtas un nepeld), tad tā uzvedās gluži kā jebkuras citas bumbiņas. Savukārt, peldot, tās pretojas plūsmas virzienam, līdz ar to viskozitāte pieaug, tas ir - šķidrumam plūst ir grūtāk. Kāpēc tā? Ja interesē, tad šobrīdējais skaidrojums ietver mikropeldētāja taisnvirziena kustības sasaisīšanos ar plūšanas izraisīto rotāciju. Tātad - mikroskopiskās īpašības rada makroskopisku efektu. Tāpēc ir vērts, kā saka, palikt šos mikroskopiskos efektus zem lupas. Un tieši tā bija sadaļa, kurā es piedalījos.

Starp citu - šādu mikropeldētāju suspensiju sauc par aktīvo suspensiju. Un aktīvās daļiņas var būt gan dabīgas baktērijas, mikroaļģes, gan mākslīgi peldēdāji (Jānusa daļiņas, utt.). Un pasaulē tādus sīkāk pēta tikai pēdējos gados.

Mikroreoloģijas pamats

Tad ko mēs darījām? Princips vienkāršs - izmantot mikroreoloģijas metodes aktīvas suspensijas mērījumiem. Kas ir mikroreoloģija? Tas ir reoloģijas virziens, kurā kā mērierīces tiek izmantoti mikroskopiski objekti, piemēram, māklsīgi radītas mikrolodītes. Kāds ieguvums? Jums vajag ļoti neliela izmēra paraugus, mikrolitru lielumā, kas bieži vien ir ekonomiski pievilcīgi bioloģisku paraugu gadījumā. Un kā tad kaut ko par šķīdumu pēc tam var pateikt? Tur palīgā nāk mīļais Einšteins, kurš ir definējis statistisku likumu, kurš sasaista šķidruma īpašības ar daļiņas kustību (trajektoriju). Tāpēc daļiņai ir jābūt gana mazai, lai tā izjustu Brauna siltumkustību (ja atceraties tādu no skolas laikiem - temperatūrā, kas augstāka par absolūto nulli, molekulas nepārtraukti kustās - nedaudz, bet kustās) vai arī kādu citu kustības ierosinātāju. Tad nu princips ir pavisam vienkāršs - zinot, kas un kā izraisa daļiņas kustību, atliek atrast daļiņas pozīcijas, lai ar nelieliem aprēķiniem varētu noskaidrot šķidruma īpašības.

Un kā to darām eksperimentāli? Ņemam nelielas daļiņas (mūsu gadījumā 2 mikrometrus diametrā, tas ir 5 reizes mazākas kā mikropeldētājus), iejaucam mūsu interesējošajam paraugam, ieliekam mikroskopā un filmējam ar kameru. Tad atliek atpazīt daļiņas centra pozīciju katrā attēlā, izveidojot trajektoriju (particle recognition, tracking) un viens, divi, iegūstam visu informāciju par pētāmo šķidrumu.

Tomēr mūsu aktīvajai suspensijai tas nav tik vienkārši! Kāpēc? To pastāstīšu nākošajā daļā.

P.S. Ceru, ka jūtat, ka katra sadaļa ieiet arvien sīkumainākās lietā. Tāpēc ceru, ka kādam būs interesanti palasīt arī pēdējo daļu.

Par to, ko sadarīju. Part II

 

Mikropeldētāji ir mums visapkārt. Zinām gan par zarnu nūjiņam - E.Coli baktērijām, kas ir netīrības mērs, dzirdēts arī par spermatozoīdiem, bez kuriem īsti neiztikt, lai tiktu radīti jauni bērni. Gan jau kāds atcerās slinkās tupelītes no bioloģijas stundām. Galu galā, arī planktonā ir šis tas, kas peld. Tad nu pēdējos gados cilvēki ir sākuši mēģināt saprast, kā šie objekti peld. Ne tikai to kādi bioķīmiskie procesi izraisa peldēšanu, bet arī kā šī kustība noris šķidrumā un kā šis šķidrums uzvedās.

Mūsu mikropeldētāju apakšgrupā pīķa punktā bijām septiņi cilvēki, no kuriem trīs ir pastāvīgi zinātnieki šajā laboratorijā. Viņu izpētes objekts ir viens šāds īpašs peldētājs - mikroaļģe Chlamydomonas Reinhardii. Kas tā tāda?

Chlamydomonas Reinhardii

Tā ir aptuveni lodveida vienšūnas organisms ar diametru 10 mikrometri, kurš ir spējīgs gan fotosintezēt (gluži kā augs), gan pārvietoties saviem spēkiem ar divām vicām, kas novietotas aļģes priekšgalā.

Liriskā atkāpe. Mēs visi kaut reizi esam bijuši ūdenī, lielākā daļa pat māk peldēt. Kad cilvēks peld, viņš sevi daudz kustina uz priekšu ar inerci. Mēs sevi iekustinam un tad kādu brīdi slīdam uz priekšu. Pie maziem peldētāju izmēriem, kādi ir šeit aprakstītie mikropeldētāji, šī lieta ir pavisam cita. Te dominē viskozie spēki, gluži kā mēģināt peldēt kārtīgā medū. Tāpēc kustībai ir jābūt nesimetriskai, citādi vien mīņāšanās uz vietas sanāks.

CR peld

Kustinot vicas brasla veida kustībā, šis mazais organisms ņipri peld uz priekšu. Sanāk kādi 5 paša diametri (tas ir 50 mikrometri) sekundē. Un vienā sekundē aktivā mikroaļģe paspēj izkustināt savas vicas veselas 50 reizes.

Izrādās, ka šis peldētājs veic kustību pa taisniem posmiem, kas ilgst pāris sekundes, pēc kura notiek pārorientēšanās, lai mainītu kustības virzienu. Kāpēc mainīt kustības virzienu? Loģiski - lai dzīvotu labāk. Atrastu vietu, kur ir vairāk barības, gaismas vai kā cita kas nepieciešams. Gluži kā cilvēku migrācija. Mums tomēr cita laika skala šim procesam...

Un izrādās, ka tāpat šie peldētāji uzvedās arī barā, ja vidējais attālums starp viņiem ir 5 pašu diametri. Tad sākas jūtama savstarpējā mijiedarbība, kas ietekmē peldētāju individuālo kustību.

To visu jau ir sapētījis doktorants, kas šobrīd raksta savu promocijas darbu un cerams, ka rudenī būs veiksmīgi aizstāvējies.

Gribat uzzināt, ko tad es darīju? Tad lasiet nākošo sēriju!

Par to, ko sadarīju. Part I

Pagājušās otrdienas vakarā biju ielūgts uz vakariņām. Mana lielā priekšniece vēlējās uztaisīt nelielu mikropeldētāju grupas atvadu pasēdēšanu, pirms mēs dodamies kur nu kurais. Jauki, draudzīgi, lustīgi. Smaidiem un jokiem mijoties pavadījām lielisku vakaru nepiespiestā gaisotnē.

Kas tad ir šī mirkopeldētāju grupa? Tā ir apakšgrupa Komplekso Šķidrumu Dinamikas (DyFCom) grupai Starpdisciplinārajā Fizikas Laboratorijā (LIPhy). Par visu pēc kārtas. LIPhy ir institūts, kurā pulcēti dažādi izpētes virzieni, kas pamatā izmanto fizikālas metodes. Ir grupas, kas nodarbojas ar optisko iekārtu un tehniku izstrādi bioloģijas un arī fundamentāliem pētījumiem. Ir cilvēki, kas sintezē nanodaļiņas, ir kas pēta evolūciju un ir arī šķidrumu mehānikas speciālisti. Profils plašs.

Visādās sarkano asinsķermenīšu formas plūsmā

DyFCom grupa darbojas pārsvarā 3 izteiktos virzienos. Pats galvenais - sarkanie asinsķermenīši un to fizikālā izpēte. Tā kā asinsķermenīšus (eritrocītus) var modelēt kā vezikulas (piepūšamas pludmales bumbas), tad kopā savijas gan teorija, gan ekperimenti, gan par viņu lokanību, mijiedarbību, formām un ko tik vēl ne. Līmenis augsts. PRL ir ikdiena. Motivācija? Ir konstatēts, ka daudzas slimības deformē eritrocītu formu, neļaujot tiem pilnvērtīgi funkcionēt, piemēram, pārnest skābekli. Vēl viena neskaidrība - eritrocītu izmērs ir ap 10 mikrometriem (metra simttūkstošā daļa), bet tie spēj pārvietoties caur mazāka diametra kapilāriem. Kā? To šeit cilvēki drīz noskaidros! Man arī bija tas prieks skatīties, kā viens doktorants skaisti atjauc nelielu daudzumu asiņu ūdenī, lai varētu veikt eksperimentus. Gluži kā ciemos pie Drakulas!

Otrs virziens ir burbuļi - transporta mehānisms. Vai esat kādreiz iedomājušies, kā koki saņem ūdeni lapās? Sākumā visi atceramies kapilaritāti - ūdens spēju "kāpt augšup" pa šauriem kanāliem. Ja parēķinam, tad limits tam ir pārdesmit metri labākajā gadījumā, bet koki ir arī garāki. To arī cilvēki mēģina saprast un aprakstīt - kā ūdens iztvaikošana no lapām rada pietiekošu spēku, lai sūktu ūdeni augšup. Izrādās, ka koki tad dzied! Bez tam burbuļi var tikt izmantoti dažāda veida transportēšanā tā saucamajā mikrofluidikā.

Šūnu suspensijas reoloģiskie mērījumi - aggregācija, utt.

Trešais virziens - reoloģija, t.i. - kā objekts plūst, ja tam liek, pieliekot ārēju spēku. Daļa izmanto šo principu un teorijas bāzi šūnu elastības noteikšanai, savukārt mūsu apakšgrupā lielākā interese šobrīd ir veltīta mirkopeldētājiem. Bet par tiem nākošajā sērijā!

Ceļā

Labs rīts visiem. Šodien dodamies ceļā! Pēdējās dienas ir bijušas tīrot mājokli un pakojoties, jo prombraukšana jau ir tepat blakus. Tagad nedaudz uz Vāciju, tad atpakaļ. Un tad jau būsim prom - ceļā mājup! Ceru, ka izdosies šo to salikt blogā, lai vismaz Jums ir ko palasīt. Stāstāmais ir, bet ne vienmēr nāk laukā.. :D

Starp citu - mūsu naktsmītni iecienījuši prombraucēji (esam pie stacijas, un mūsu māja nav ciet brīvdienās..) - tāpēc izskatās aizpakots ne pa jokam. Nav jau tās visas mūsu mantas. Mums mazākā daļa.. :)

Nu tad līdz vēlākam!

tepat blakus

Viens no veiksmes faktoriem, kas ir ļāvis Grenoblei būt labai zinātnes un industrijas virzienā ir kompānija vārdā STMicroelectronics. Visu laiku bija dzirdēts par to lekciju laikā, arī pieminot tīro telpu izmantojumu un lielo daļu izpētes, kas notiek šeit uz vietas. Tomēr tikai piektdien sanāca apjaust šīs kompānijas lielumu - pa ceļam uz le Tour de France atrodas šīs kompānijas ražotne-izpētes centrs Crolles mazpilsētā. Ar autobusu ir ko braukt apkārt...

Arī kartē izskatās nemaz tik maz, ņemot vērā, ka šeit taisa mikroizmēru lietas...

Skatīt lielāku karti

Nu jā - tātad šī pusvadītāju ražotājkompānija ir radusies apvienojot savus spēkus itāļu un franču pusvadītāju ražotājiem savus 25 gadus atpakaļ. Tā joprojām ir starp 10 lielākājiem pusvadītāju ražotājiem pasaulē (7. - 2011). Starp citu, viņiem ir viena rūpnīca Maltā, kas veido 60% Maltas eksporta...

Te gan, taisnības labad, jāsaka, ka ražošana īsti vairs nenotiek. Toties ir tā saucamais - R&D - tehnoloģiju izpēte un attīstība. Un kur gan vēl labāku vietu, ja tepat blakus ir arī LETI.

Bet kāda no tā visa jēga? Kam gan vajag tās mikro lietas? To es jums pastāstīšu vēlāk. Nu citi darbi darāmi!

Le Tour de France 2012

le Tour de France

Viena lieta, ko noteikti ir vērts redzēt, ja esi Francijā jūlija mēnesī, ir Pasaules slavenākā velotūre - Le Tour de France. Kā ierasts, arī šogad tas gāja caur Alpu kalniem. Diemžēl, ne caur Grenobli, tomēr gana netālu - Col du Granier - skatiet kartē (atzīmets ar sarkanu - otrais kāpums):

Tad nu abi ar Baibu devāmies stundas braucienā ar autobusu un nelielā kāpienā, lai apskatītu kā tad tas viss tur notiek. Velosipēdistiem ir ko cīnīties - jāuzbrauc no 280 metriem līdz 1130 metriem. Mums šos 850 m sanāca pieveikt divarpusi stundās, lēni kāpjot pa brauciena ceļu, skatot trakos fanus, kas ieņēmuši vietas jau no agra rīta, apgādājušies ar karogiem, plakātiem, saukļiem. Tad vēl bariņš traku sporta tūristu, kas ar velosipēdiem minās augšup, lai 'izbaudītu' sportistu ceļu. Cilvēki no visām lielajām velosporta fanu valstīm - Francijas, Beļģijas, Nīderlandes, Lielbritānijas, Dānijas, Norvēģijas, Vācijas. Arī Čehijas, Slovākijas, Austrālijas. Bet mēs no Latvijas. Vajadzēja hokeja kreklu uzvilkt? Šogad gan neviens no mūsējiem nebrauc.

Sākas - le Tour de France 2012, 12. posms, 13. jūlijs

Tad nu ap 11:30 esam augšā, atrodam pļaviņu gabaliņu pēc pārejas. Ieturam pusdienas. Un tad, palasot pa ceļam noķerto avīzīti, uzzinām, ka pirms braucējiem ir sponsoru karavāna - dala dažādas dāvanas no saviem traki saveidotajiem automobīļiem.

Viens no brīnumiem, kas brauc karavānā - Vittel ūdens reklāmmobīlis

Šie brīnumi, lieli un mazi, devīgi un skopi, traucas garām vismaz pusi stundas. Na haļavu tiekam pie lakricas končām, žāvētām uzkodu desiņām, kūciņām un vēl dažādiem niekiem. Audzina patērētāju sabiedrību!

No pārejas, svaigu kreklu uzvilkuši, jau lejup traucas pirmie sportisti

Tad sanāk gaidīt vēl kādu pusi stundas, kad beidzot sāk celties kņada. Dažādi organizatoru auto pašaujas garām, gaisu sāk jaukt arī helikopteri. Un tad jau beidzot - mums garām milzīgā ātrumā sāk traukties velosipēdisti. Ne miņas no noguruma pēc smagās pārejas.

Un tieši šeit Nr. 66 izvirzās vadībā. Un kurš to būtu domājis, ka tieši David Millar uzvarēs šo posmu?

Reku neliels video no šīs vietas (dienas kopsavilkuma video):



Un lūk kāds krāsains foto no ziņām:

Vēl nedaudz pirms pārejas. Foto no Guardian

Tad garām traucās pārējie velobraucēji. Un piecpadsmit minūtēs mūsu dienas pasākuma kulminācija bija beigusies. Mums ar to pietika interesantam iespaidam, taču pārējie fani leca mašīnās un devās tālāk - sekot maģiskajam le Tour de France.

Lai labi ripo!

Lai viņiem izturība un labi ripo. No malas tas izskatās tik trausli..

Brīvdienas sākušās - Annecy

Tās sākās ar slinku rītu, gulšņājot un ķerot pēdējo miega devu, pa acu galam vērojot Baibas ikrīta vingrošanas aktivitātes. Pēc mirkļa saņēmos paskatīt laika prognozi un tad jau neatlika nekas cits, kā meklēt drēbes, sataisīt līdzņemamās pusdienas un skriet. Nebūs šodien slinkošana, braukšu paskatīt netālu esošo smukumpilsētiņu Ansī (Annecy).

Ansī smukums

Esmu paspējis līdz autobusam, kurš vasaras laikā aizstāj mūs agro rītu modinātāju - garāmbraucošos vilcienus no Grenobles uz Chambery. Iemesls - remonti. Tāda sajūta, ka viņi dzelzceļus labo kad vien iespējams! Bet lai jau! Cilvēkiem tik ērtāk.

Pati pilsētiņa, kā ļaudis mēļo, ir maza viduslaiku mājiņu čupa, kas apmetusies pie upes ietekas ezerā. Tur ir pils, smukas ielas, mājas, kas atgādinot Venēciju (redzēs!?) un ezers. Pāris stundas esot "VAAAUUUU", ar to arī pietiekot.

Bet līdz tam - man ir divas stundas, ko pavadīt autobusā un vilcienā. Redzēs!

----

Atkal jau esmu vilcienā. Pilsētas apskatei vajadzēja četras stundas. Ansī patiešām ir neliela, ļoti tūristiska viduslaiku smukumpilsētiņa liela ezera krastā. Mājas ar maziem, slēģotiem logiem vijas dažnedažādākajos veidos gar abiem upes krastiem, veidojot ejas, ieliņas, pagalmus un skvērus. 

Ezers ar Alpiem

Nedaudz augstāk vienā upes krastā slejas pils, kas jau no XIII gadsimta noraugās uz ezera krastu, kas nu ir plaši pieejams cilvēkiem. Tur var doties kruīza izbraucienā ar kuģīti. Var noīrēt laivu, ūdens velosipēdu, kuteri. Var arī kā es - piesēst uz beņķīša un vērties plašajā ūdens spogulī, kur bērni apgūst pirmos soļus burāšanā vai kanoe laivošanā.

Pilsētas restorāni vilina piesēst uz maltīti, bet bez kompānijas īsti negribās. Arī līdzpaņemtās maizītes ir remdējušas izsalkumu.

Nāriņas?

Sava daļa laika aiziet apskatot muzeju, kas patvēries Ansī pilī. Tur var vērot moderno mākslu, kurai brīžiem virsū neuzkāpju tikai veiksmes dēļ. Kurš gan ir sadomājis, ka šī izbirušo sarkano smilšu čupa ir māksla... Ir arī ekspozīcija franču valodā par vietējo ezeru floru un faunu un arheoloģijas atradumiem. Liekas, visbūtiskākais eksponāts ir nāriņas skelets - nez vai īsts vai ne! Tomēr visinteresantākā ir īslaicīgā ekspozīcija par "Citiem" - cilvēka izpratnes augšanu par civilizācijas neskartajām ciltīm 19. gadsimtā. Nemaz nezināju, ka ir bijis cilvēku Zoo savā laikā Parīzē...

Ezera laivu plejāde

Pēcāk vēl nedaudz smukās Ansī, kurā Jūnija sākumā ik gadu norisinās animācijas filmu festivāls. Šogad bija vēlme to apmeklēt, jo vakaros rāda brīvdabas kino ezera krastā, tomēr maģistra darba lēnais progress tajā laikā šo vēlmi apcirta saknē. Toties saulīte ap pēcpusdienu jau bija izlīdusi ārā un karsēja degunu un matus kā jau ierasts.

Ansī vecpilsētas upīte

Smuka jau ir tā Ansī, bet īss tas smukums.

P.S. pa ceļam ar vilcienu no Annecy uz Chambery sanāk braukt pāri veselam lērumam tiltu, kas sacelti pār šauriem (gluži vai) kanjoniem, kurus izgrauzusi nelielā, toties neatlaidīgā upe. Jāpaskatās internetā kā sauc un kādu piemēra bildi. Būtu interesanti pa tādu laivot!

Gorges du Fier

Atradu - sauc Gorges du Fier.

P.P.S. Vasaras atpūta sākusies

Līgo!?

Līgo svētki pavadīti godam. Līgo dienā izdevās pastaigas laikā satikt gluži vai Latvijas puķainās pļavas, ļauties ziediem, zālēm, alergēniem! Un arī ozoli trāpījās pa ceļam. Ainava gluži kā no Vidzemes augstienes, tik nelielu atšķirību rada... Alpu kalni, kas ar savām pāris kilometru augstajām spicēm dominē pār horizontu.

Magone vienā no mājīgajām pļavām

Vakarā gluži vai kā mājās atļāvāmies uz mēles kausēt ķimeņu sieru un to noskalot ar vēsu Bauskas aliņu. Ugunskura vietā gan trīs sveces, nedaudz internacionāla kompānija, telefona zvani Līgo dziesmu vietā. Bet nākošgad beidzot gan vajadzētu līgot pa īstam!

Bauskas alus franciskā manierē. Un sveču ugunskurs.

Lai visiem skaidrs Jāņu dienas vakars.

mazs sīkums, bet pievērš uzmanību

Ik pa laikam arī šeit - Grenoblē - nākas uzdurties lietām, kas atgādina par kaut ko, kam pagātnē esmu sekojis, bet nebiju domājis, ka tam ir kāda saite ar šejieni. Vakardienas piemērs:

Esot pilnvērtīgs laboratorijas iemītnieks, pievienojos arī viņu futbola komandai (basketbolu, diemžēl, nespēlē). Tad nu vakardien spēlējām vēl vienu turnīra spēli universitātes futbola laukumos (UFR APS). Laukums ar mākslīgo zālienu, pusdienlaiks, saule karsē nenormāli, tāpēc puslaika pārtraukumā visi skrien pie ūdens dzertuves vietas un atvēsinās. 

Foto no piemiņas lapas

Un tad es ieraudzīju piemiņās plāksni sportistam - bobslejistam Emmanuel Hostache, bijušajam UJF studentam, olimpisko spēļu bronzas medaļniekam un arī pasaules čempionam. Pēc vārda īsti neatpazinu, bet atceros labo franču pilotu Bruno Minžonu (Bruno Mingeon), kas bija līdzīga stila kā Sandis Prūsis, tomēr vēl filigrānāks braucējs. Un atceros, kā olimpiskajās spēlēs Nagano viņš kopā ar Britiem dalīja bronzu. Un tad nu re - no šejienes nācis, te trennējies viņa stūmējs, kārtīgs atlētists, kas grūdis lodi un lidinājis veseri.

Diemžēl jau devies tajā saulē, zaudējot cīņā ar vēzi tikai 31 gada vecumā. 

C'est la vie.

..daros..

Nedēļas nogale klāt. Tomēr darbi ir visapkārt. Vismaz Baiba paspēja uzrakstīt par pagājušās nedēļas pastaigu kalnos - palasiet! Tas par kāpienu uz Grand Som.

Un visam pa virsu vēl izlases zaudējums šī rīta spēlē. Eh. Nu tad ar cerību uz nākošajām. Lai sanāk aktīvāk! Un man tāpat - pa darbiem!

Neesmu par Jums aizmirsis, bet laiks ir par maz.. Bet gan jau, ticiet! ;)

P.S. Man jāuzraksta Maģistra darbs līdz ~ pirmajai Jūnija nedēļai. Papildus tam jāiegūst kaut kas par ko darbu rakstīt. Un vēl jāuzraksta reports vienam lekciju kursam. Un vēl mazāki darbiņi. Tāpēc- lūgtum - neturiet ļaunu prātu.

Beidzot gulēt

Regbijs

FC Grenoble Rugby

Sestdien Grenoblē bija nomākusies diena ar nelielu lietus piesitienu - atkal jau nekādu pārgājienu veikt nav vērts - ne tur prieks, ne tur bauda. Tad nu bijām atraduši citādāku izklaidi. Apmeklēt regbija spēli.

Spēle starp Grenobles un La Rochelle komandām noritēja Stade des Alpes stadionā, kas celts tik pirms pāris gadiem. Izskatās tiešām glīti. Par laimi skatītājiem ir jumtiņš, tā jau vēsi sēdēt, bet ja vēl lietutiņš rasinātu uz galvas.. Bet ko tur bēdāties - pie sēdvietām atstāti bezmaksas fanu atribūti - karodziņi. Tomēr informatīvas lapiņas gan nav, regbija noteikumi jāzina pašiem. Vietu daudz - 20'000, plašums milzīgs. Skatītāju ar daudz, pilns nav, bet kādas 3/4 varētu būt. Tātad - sports populārs. Nav jau kaut kāds hokejs.

Spēle sākas, pirmais puslaiks, mēs skatamies un mēģinam saprast, ko kas nozīmē. Labi - punktu skaitīšana saprasta, bet par ko nozīmē soda sitienus gan nav skaidrs. Vairākas reizes Grenoblei izdodas veikt piezemējumus, tomēr kaut kas nav bijis labi - tiesnesis spēli aptur un liek pabīdīties prom no piezemējumu zonas. Pūlis svilpj un ūjina neizpratnē. Mēs vēl jo vairāk.

spēles foto, video

Otrais puslaiks Grenoblei gan izdodas varens - gala rezultāts 36:3, La Rochelle sagrauta. Un Grenoble, kas līdz šim jau tā bija stabili pirmajā vietā Pro D2 līgā (Otrajā pēc spēka), pārskrienot pāri 3. vietā esošajai La Rochelle jau priekšlaicīgi nodrošina uzvaru līgā un nākošgad dosies uz pirmo līgu - TOP 14. Lai veicas!

Spēle beigusies, uzvara tiek svinēta pūlim skrienot laukumā un sveicot komandu! Mēs gan tā, līdz galam vēl spēli nesaprotot, čāpojam prom. Interesanti, jācer, ka Mārtiņš vai kāds cits zinātājs kādreiz izskaidros noteikumus - angliski tur tāds specifisks vārdu krājums, ka jāmācās bez maz vai jauna valoda.

Un kā pats regbijs? Interesanti skatīties kā milzīgi, skapjiem līdzīgi vīri stumda viens otru, gāž gar zemi. Tomēr tā mazkustība apnīk. Toties, kad beidzot kāds izlaužas cauri, veic skaistu sprintu un izdara piezemējumu, tad gan ir glīti. Tik droši vien pie labākām komandām tas notiek retāk, līdz ar to skaistas, ātras spēles mazāk. Cerams, ka kāds profesionālis mani tūlīt nories!

Interesanti, tomēr skaists basketbols vai augstas klases futbols, manuprāt, ir skatāmāks, toties veči gan iespaidīgi... Aiziet gan ir vērts - varēsiet profesionāli ūjināt kopā ar pārējiem! :)

vēl par sniegu

Kamēr Grenoblē laiciņš čābīgs un lietus ir biežs viesis, kalni atkal krāsojas ar svaigu baltu krāsu. Un svaigā krāsa atgādina par sniega piedzīvojumiem. Par tiem, ar kuriem neesmu padalījies.

Iepriekš jau teicu, ka sanāca pastaigāt pa kalniem, kamēr šajos vēl bija sniedziņš. Nu tā nedaudz. Lai nav bīstami, tomēr ir interesanti un kaut kas jauns! Tad nu piedzīvojumi bija divi.

View Larger Map

Pirmais notika jau labu laiku atpakaļ. Vienu jauku brīvdienu sadūšojāmies iekarot sniegu tiešā veidā, beidzot uzkāpjot līdz Le Moucherotte virsotnei. Agrāk jau mēģinājām, bet tikām tik līdz puskalnītei. Tad nu šoreiz ar busu līdz puskalnītei un tad ciku caku augšup.

līdz ceļiem

Augšup ved divas takas. Viena ļauj ložņāt pa mežiņu un tad pa jauku serpentīniņu uz augšu. Otra savukārt ir plata kā lielceļš un lieliski piemērota brīvās dabas slēpošanas (Ski de randonnée) cienītājiem.

Mēs gudrīši izvēlējāmies mazo taku augšupceļā, kuru grasījāmies pievarēt ar zābakiem vien - kalns tak nav augsts, pat ne 2000 m. Tad nu raiti, raiti, apdzenot jauniešus un ģimenes ar sniega kurpēm (par to vēlāk) kājās , slājām augšup! Veikli, ne vainas, sniegs ar ne tik daudz, bet kalns tik sākas. Un tad palēnām, vietās, kur stāvāks sākam slīdēt atpakaļ. Un tad vietās, kur sniegs biezāks, sākam grimt iekšā. Un tad jau paliek pēdējais stāvums, kur katrs solis grimst iekšā līdz celim un spēku patēriņš milzīgs. Bet pēc divu ar pusi stundu kāpiena, lielākās slodzes, kāda pieredzēta, turklāt slapjām kājām (sniegs visur..) tikām augšā. Bija tā vērts - saule silda, zilas debesis, var stāvēt krekliņā Februāra beigās! Un skats, kā jau parasti te - lielisks!

Lejupceļš sanāca raitāks - gājām pa plato sniega lielceļu, līksmi slidinoties, rīkojot sniega kaujas un spēlējot skeletonos, tikai nedaudz nopūšoties, ka pa šo ceļu uzkāpt būtu bijis vieglāk. Protams, viss saprāta robežās! Tā nu šī bija lieliska pastaiga, ko viegli paveikt arī Ziemā. Vēlams - mitrumizturīgas bikses un jaka, lai slidināšanās sagādā prieku. Ja ir sniega kurpes, tad jau tīrais prieks un augšup tikt ir nieks!

Otrs piedzīvojums norisinājās nedaudz nesanāk - tikai pirms mēneša. Baiba jau ieminējās, ka devāmies sniega kurpju (Raquette à neige) piedzīvojumā. Te nedaudz pastāstīšu par tehnisko pasākuma pusi. Sniega kurpju īre nav dārga. Mums tas par vienu dienu izmaksāja 5 Eiro (ne lētākajā vietā - La Boite a Skis), tomēr kurpjošans prieki var sākties. Izvēlējāmies doties pastaigā pa zemākajiem Chartreuse kalniņiem, lai varētu pielāgoties savām spējām un paildzināt/paīsināt pasākumu.

Skatīt lielāku karti

Tad nu beigās čāpojām pa šādu maršrutu (patiesībā, nedaudz īsāku - google karte neuzrāda visus gājēju celiņus), dienu beidzot ļoti glītā ciemā - Saint Pierre de Chartreuse. Bet kā tad gāja?

sniega aizputinātais ceļš

Mūsdienīgās plastmasas sniega kurpes stiprinās pie taviem apaviem un sastāv no kustīgās daļas, kas iet kopā ar tavu zoli un pamatnes, kas tad īsti saskarās ar sniegu un palielina virsmas laukumu. Čāpot ar tādām ērti, ja sniegs ir vienmērīgi plakans un ļauj nolikt pilnu pēdu, lokot potīti tikai uz priekšu vai atpakaļ. Citādāk mežģījumu var noķert ļoti ātri. Arī sniegā iesaluši ledus gabali nav draugs, jo uzkāpjot uz tāda, kāja salieksies. Kalnā gan kāpt patīkami - tieši uz augšu! Radzes palīdz neslīdēt, arī zobi, kas iestrādāti pie kustīgās daļas, ļauj kārpīties augšup. Tik jāpaņem pareizais kurpes izmērs atbilstošajam sniegam. Mums bija OK, man tik pa reizei kāja iegrima dziļāk (tātad uz robežas). Arī sniegs pietika - tik zemākajās daļās, kur sniegs mijas ar kailu zemi lēni apnīk kurpes vilkt virsū un pēc tam atkal nost!

 čāpojot augšup ar sniega kurpēm

Kopumā - tīri feini skriet, kāpelēt ar tādām kājās, jo sajūta neparasta. Sniega kurpes novelkot tevi pārņem atvieglojuma sajūta - kājas brīvākas kā jebkad.

Arī maršruts piemērots, var uzmest ciešu aci kalnu ciematiņiem, paskatīties uz Ski de randonnée darbībā. Un atpakaļceļš ar autobusu caur kalnu aizu no Saint Pierre de Chartreuse līdz Saint Laurent du Pont ir tīrā bauda! Stāvas klinšu sienas, veci akmens tilti, burvīgi skati, vecās Chartreuse rūpnīcas drupas. Skati, kas vilina paciemoties tur vēlreiz.

pusdienu pauze

Šādi divi stāsti ir par maniem piedzīvojumiem ar sniegu Grenoblē. Ir vērts!