Pa galvu, pa kaklu, bet uz priekšu.

Jūnija pirmā nedēļa jau garām. To beidzot pavadīju mājās - vērot Rīgas skatus, satikt ģimeni un draugus, sajust patīkamo māju sajūtu. It kā viss feini, tomēr galvā kaut kāds haoss - principā daudzo vēlmju un ierobežotā laika dēļ...

Parīzē darbi palika puspabeigti, Rīgā darbi lēni vedās uz priekšu, papīri visapkārt, bez tam šobrīd jau sēžu Frankfurtes lidostā, gaidot savienojošo reisu ceļā uz konferenci. Visa darbu čupa, māju, draugu, pasākumu un labā laika izbaudīšanas mērcē akūti parāda lielo cilvēces problēmu - laiks visam ir ierobežots. Kas atliek? Uzlabot efektivitāti un plānošanu, kā arī izvērtēt prioritātes. Skaidrs ir viens, vēl atlikušais uzticīgais lasītāj, gkputra no šī brīža, visticamāk, ieies ļoti slinkā režīmā. Jauku visiem vasaru!

Rolands Gaross, Renē Lakoste un teniss

Šī gada maija pēdējā svētdienā Parīzē sākas viens no četriem lielajiem pasaules tenisa turnīriem - French Open (2014). Tas notiek franču aviācijas pioniera Rolanda Garosa vārdā nosauktā tenisa centrā, kas atrodas Parīzes austrumos, pie Buloņas meža.

Un kas par to? Nav divu domu - jāiet apskatīt klātienē, kādi tad ir lielākie tenisa svētki Francijā! Jāsaka, ka jau aizvadītajā rudenī biju pavērot Parīzes Masters turnīru, kas jau izskatījās patiesi iecienīts.

1. korts ar lielo ekrānu

Lai pasākumu apmeklētu, jāiegādā biļete. Pēdējā mirklī iespējas principā divas - pēcpusdienas (no 15) vai vakara biļetes (no 17), ko var nopirkt interneta veikalā sākot no iepriekšējās dienas tā paša laika. Par vakara biļeti (kopā ar 'apstrādes maksu') samaksāju 16 eiro. Atliek e-biļeti izdrukāt, pirms tam ievadot sistēmā savu vārdu/uzvārdu, paņemt līdzi personu apliecinošu dokumentu un doties ceļā.

Atliek tik sekot pēdiņām, lai nokļūtu uz Roland Garros centru un French Open

Ar 10. metro līdz Porte d'Auteuil, biku čop-čop ar kājām, pāris minūtes rindā un drošības kontrolē un esmu jau iekšā. Jāpiebilst, ka organizētība super - norādes, cilvēki-palīgi gan metro, gan tālāk. Ar savu biļeti (Courts annexes) brīvi varu apmeklēt 5 no 8 mazāk svarīgajiem kortiem. Lai tiktu lielākajos, jāiegādājas papildus biļete. Tā kā šajā dienā pēcpusdienā neviens lielais dūzis nespēlēja, tad izvēlējos labāk pabaudīt atmosfēru un paklejot starp dažādiem kortiem.

Itālis Volandri mēģina tiesnesim parādīt, ka bumbiņa bijusi ārā.

Atmosfēra rosīga. Daudz veikaliņu ar suvenīriem, tenisa apģērbu, brendiem. Protams, ēdienu stendi (ar bezalkoholisku alu), izklaides. Bet es uz tenisu. Paskatos, kā Tursunovs, kuru atceros no viņa nesenā mača ar Gulbi, pacietīgi tiek galā ar vienu itāli mazajā 6. kortā (pēc izmēra tāds treniņu ar piestellētām tribīnēm). Pēc tam eju paskatīt lielāko 2. kortu, kurā amerikānis Kverijs pieveic citu itāli Volandri. Tad tur kārta dāmām. Paskatos kā sākas zviedrietes Larsones cīņa ar krievieti Kiriļenko. Apnīk pēc pāris punktiem - džeku tenisam tomēr cits smeķis. Varbūt gadījās slikts piemērs? Atrodu, ka 6. kortā spēlē atraktīvais ukrainis Dolgopolovs (šobrīd nr.21 ATP rangā) pret spāni Ramosu. Arī šis mačs intersants. Pēc sīvā cīņā zaudētiem pirmajiem diviem setiem spānis trešajā jau ir bezzobains. Un ukrainis tiek nākamajā kārtā.

Ukraiņu tenisists Dolgopolovs gatavojas serves uzņemšanai

Mans kopsavilkums? Joprojām patīk vērot tenisu. Kulturāla publika, iespaidīga fiziska un intelektuāla cīņa. Un jauka vakara izklaide par padsmit eiro. Būtu prieks, ja ko tādu varētu ar redzēt kādreiz Rīgā! Un jāvēl veiksme Ernestam Gulbim šajā turnīrā!

Ernests Gulbis (LAT) turnīra shēmā. Turam īkšķus, lai viņa vārds tajā būtu jāraksta vēl daudzas reizes!

P.S. Laukumā starp Filipa Šartjēra un 1. kortu ievēroju pāris glītas un senatnīgas tenisistu statujas. Un vienā no tām attēlots Renē Lakoste - slavens franču 20. gadu tenisa spēlētājs ar iesauku "krokodils" (sava spēlēs stila dēļ). Atnācu mājās, iegūglēju un - lūk no kurienes arī radies Lacoste zīmols. Man bija paskrējis garām.

Parīze vēl un vēl!

Aizvadītā nedēļas nogale Parīzē bija ārkārtīgi feina. Lieliskā kompānija komplektā ar ideālu laiku ļāva pabaudīt vēl šo to no plašās franču galvaspilsētas.

Par Monē ūdensrozēm ir lasīts un dzirdēts, neskaitot kultūrvēstures grāmatu mirkļus, kaut kas ir arī redzēts Orseja muzejā. Taču Parīzē ir vieta, kur notverama Monē ūdensrožu kulminācija - Oranžērijas muzejs Tilerī dārzos turpat pie Luvras. Divās ovālveida formas telpās apmeklētājiem iespējams nesteidzīgi aplūkot impresionismā veidotas daudzpaneļu panorāmas ar dīķa ūdensrozēm, ko Monē testamentā novēlēja Francijas valstij. Savdabīgs kopskats, apbrīnojama škietami haotisko otas triepienu un krāsu spēle, kas no attāluma veido sapņainus skatus!!

Chaïm Soutine interesantie portreti

Ja ar šiem brīnumiem par maz, tad apakšstāvā apskstāma paliela Francijai dāvināta mākslas kolekcija (La Collection Jean Walter et Paul Guillaume) ar Matisu, Pikaso, Renuāru, utt.

Monso parka ieejas vārti

Otrs jaunapskatītais objekts bija Monso parks, kas paslēpies 8. rajonā. Reiz to pa gabalu biju manījis no autobusa loga un parkā redzamā pussabrukusī kolonāde ieķērās prātā. Tad nu šoreiz beidzot bija laiks un vieta to apmeklēt klātienē. Parīzē tomēr parki ir kas īpašs. Milzīgi un grezni ieejas vārti, pārītis romantiska parka elementi, dzīvelīgi bruņurupuči, skaisti un interesanti koki ir izteiktākie interesantumi, kas palikuši atmiņā! Noteikti der kā patīkams piknika galamērķis, ja citi iespaidīgākie parki jau apskatīti.

Apmeklējot Bastīlijas operu

Nevar jau visu laiku tik pa muzejiem, parkiem un restūžiem dzīvoties. Jau sen vēlējos novērtēt franču kultūru vēl aktīvākā veidā, ko izdevās paveikt sestdienas vakarā, apmeklējot Parīzes Operu. Bellini Romeo un Džuljetas variants (I Capuleti e i Montecchi), kā vairums operas iestudējumu Parīzē, skatāms modernajā Bastīlijas operas namā. Interesanti apskatīt šo celtni no iekšpuses - it kā sagaidāma, taču pārsteidzoši atšķirīga zāles uzbūve un racionālaia interjers. Mūzika manām ziloņa apsēstajām ausīm skan lieliski, koris, kas pēc skata diezgan internacionāls, dzied spēcīgi, solistu balsis tīri neko, daža pat skaisti spēcīga, taču dekorācijas moderni pliekanas, kas, kopā ar zāles askētisko noskaņu, izteikti liek uzsvaru uz audiālo baudījumu. Kopējais iespaids? Laba, taču, manuprāt, nekas vairāk.. Tāpēc iesaku baudīt mūsu LNO, kamēr tā ir pasaules līmeņa un par tik (salīdzinoši) pieņemamām cenām!

Dīvainās skulptūriņas quai Branly (Branlī krastmalas) muzejā

Arī ceturtais jaunredzētais nieks ir muzejs - nesen uzbūvētais Musee du quai Branly ļauj aplūkot tālāku zemju kultūru eksponātus. Okeānijas, Āzijas, Āfrikas un Amerikas pamatiedzīvotāju kultūru un tradīcijas raksturojoši objekti -reliģisko ceremoniju maskas, ieroči, totēmi, mākslas piemēri, utt. Lietas, ko pierasts redzēt filmās par nepazīstamām kultūtrām, te var apskatīt lēnām un nesteidzoties no visām pusēm. Lai arī cik tālas ir šīs zemes, pārsteidz rituālo priekšmetu līdzības. Gluži kā jokā "Cik ir 2 Kubā? Tikpat cik 2 Latvijā!", nepamet sajūta, ka senie cilvēki, esot dažādās pasaules malās, atrada līdzīgas atbildes uz tiem pašiem jautājumiem.. Un tajā pat laikā tik atšķirīgi no šodienas mums! Vai arī..?

Citādi viss pa vecam - jaunā nedēļa atnesusi pelēku lietu, savukārt darbu saraksts pats no sevis nav sācis rukt.. tad nu rullējam tālāk!

Prom no Parīzes burzmas?

Saint-Germain-en-Laye ir viens no Parīzes piepilsētas vilciena galapunktiem. Tas manu uzmanību piesaistīja pēc komentāra par pastaigu takām tuvējos mežos. Tā kā Parīzes tuvumā tādas vietas īsti nezinu, tad āķis bija lūpā. Paskatot vairāk, uzzināju, ka tur atrodas arī glīta pils ar parku. Nu tad jau jāapskata!

Pils glīta, pazīstama kā pāris Franču karaļu dzimšanas vieta. Parks plašs un dažāds. Atrodams gan angļu dārzs, gan plašs zāliens pilsētnieku piknikiem. Visinteresantākā ir 2 km garā promenāde gar Sēnas krastu. To savā laikā sadomājis viens no karaļiem. Tās neparastums slēpjas attālumā no upes. Tā kā ciems nometinājies augstajā Sēnas krastā (metri 30-40, ja ne vairāk), tad arī pastaigu ceļš ved gar upes ielejas augšu. Otra puse ir zemāka, tāpēc acīm paveras skaists skats uz attālās Parīzes Eifeļtorni un citām augstākām celtnēm, piemēram, La Defense augstceltņu puduri.

Saint-Germain-en-Laye pils

Garā panorāmiskā promedāde beidzas pie liela, sena meža, kam mūsdienās cauri vijas pastaigu takas. Tad nu jāpaskata, kas tam vēderā. Garām traucas gan velosipēdisti, gan skrējēji. Toties lēnā pastaiga ļauj baudīt pavasara aicināto zaļo lapu aizmetņus, milzīgas ozolu audzes, jaunus un senākus mežus. Patīkami!

Krasta promendāde 2 km garumā

Nu ja, pēc pastaigas sanāk piknikveida pusdienas pils parka zaļajos plašumos. Pie tam kārtējo reizi var pārliecināties, ka saulainās brīvdienās parīziešus atradīsi parkos!

Meža promenāde

Kopumā iesaku šo galamērķi kādai saulainai dienai, ja Parīze ir apnikusi un gribas sajust mazliet vairāk dabas. Droši vien, ka vērts paskatīt arī pilī esošo muzeju.

iekš Bouillon Chartier

Aizvadītā nedēļa paskrēja darbos, ciemos, darbos, ciemos, darbos.. Nu klāt svētdiena, iespēja atvilkt elpu pirms vēl vienas vismaz tikpat aktīvas nedēļas. Lai arī Jums nebūtu garlaicīgi, padalīšos ar vienu ēdūža pieredzi, ko šajā nedēļā izdevās notestēt. Ēdūzis ar nosaukumu Bouillon Chartier!

Ieeja restorānā, atrodas 7 Rue du Faubourg Montmartre, 75009 Paris.

Ieteikumu apmeklēt šo vietu saņēmu no laboratorijas kolēģes kaut kad pagājušajā gadā. Nepagāja ne pusgads un beidzot izdevās šo iestādi apmeklēt. Interesanti pieminēt, ka TripAdvisor komentāri ir ārkārtīgi atšķirīgi, vieniem sakot, ka jaukākā iespējamā pieredze, par saprātīgu cenu, citiem traumējošs murgs. Tas vēl jo vairāk raisīja interesi paskatīt kā tad tur ir.

Ēdienu zāles skats. Nedaudz kā stacijā,  kurā valda omulīga kņada.

Pirmkārt, pie restorāna ieejas mūs sagaida rinda, rezervāciju te nav. Rinda nav pārāk gara, tā kā esam gatavi pagaidīt šo pieredzi. Iekšā laidējs apjautājas grupiņām pa cik cilvēkiem katrā. Tā kā esam četri, tad iekšā tiekam diezgan ātri.

Šeit vērts pieminēt, ka pa lielam galdiņi ir pa 4, 6 vai 8. Mēs četratā tiekam pie četrvietīga galdiņa, bet mums blakus pie tāda paša tiek apsēdinātas divi savstarpēji nepazīstami pāri. Tas piederas pie šīs vietas īpašās atmosfēras, iespēja papļāpāt ar angliski nerunājošu franču pāri labākajos gados un otrādi.

Iekārtojums vienkāršs, nedaudz senatnīgs, ar koka apšuvumu. Balta auduma vietā ir papīra galdauts, ēdienkarte izdrukāta no interneta ar visu nododošo saiti. Glāzes un štrumenti nav nospodrināti, taču kalpo nolūkam. Ēdienu izvēle plašāka kā mazajos restorānos uz Rue Mouffetard. Starteris tiek padots jau mirklīti pēc pasūtīšanas. Ātri vien vari baudīt ēdienu.

Ēdienkarte kā avīze, lauku aukstās gaļas starteris un diezgan asiņains steiks 

Galvenajā ēdienā izvēlos liellopa steika gabalu. Varu piebilst, ka gatavības pakāpi man nejautā, atnes to diezgan asiņainu. Taču gaļa tik mīksta un garšīga, ka nav ne mazākās vēlmes piesieties. Pie sarkanuma Franču zemē jau pierasts. Arī citi sajūsmā par ēdieniem. Apkārt valda nemitīga kņada, sarunas. Viesmīļi sparīgi skraida pa zāli, pieņemot pasūtījumus un atnesot ēdienus, darot to ātri, varbūt nedaudz nesmalkjūtīgi.

Rēķins. Tuprat uz papīra galdauta.

Kulminācija ir rēķina pajautāšana. Pasūtītais ēdiens jau tika atzīmēts uz papīra galdauta. Turpat blakus parādās arī rēķins (skatiet attēlu). Ātri, ērti, vienkārši.

Kāds kopsavilkums? Iesaku šo vietu cilvēkiem, kas vēlas izbaudīt kvalitatīvu ēdienu par saprātīgu cenu, nebaidoties no nelielas franciskās nevīžības. Šejienes moto noteikti ir "Galvenais ir ēdiena garša un draudzīga atmosfēra, ne porcelāna šķīvis, sudraba dakša un želejūsu viesmīlis." Saprātīga cena, protams, nav pa lēto. Šī tomēr ir Parīze. Tomēr laba 3 ēdienu maltīte ar pudeli sarkanvīna mums maksā ap 90 eiro, tas ir, ap 23 eiro no cilvēka. Laikam jau varētu vēlēties lētāk, taču - iesaku. Ir katra centa vērts. 

Piesārņojuma pīķis!

Piesārņojuma pīķa paziņojums

'Pic Pollution' (Piesārņojuma pīķis tulkojot burtiski) jeb smogs. To aizvadītajā nedēļas nogalē varēju izbaudīt uz savu ādu.

Par nopietnību droši ka liecina fakts, ka pilsētas vadība no piektdienas līdz svētdienai pasludināja, ka viss sabiedriskais transports un publiskie velosipēdi ir par brīvu. Man ne silts ne aukts - mēnešbiļete tāpat iegādāta.. Cik sapratu, tad šonedēļ bija plānots ieviest vēl vienu transporta kustību samazinošu pasākumu - pāra datumos ļaut braukt tikai auto, kuriem pēdējais reģistrācijas nummurzīmes cipars ir pāra, savukārt nepāra datumos pretēji. Bet no kurienes tad tas smogs?

Bezmaksas transports

Laikam jau laikapstākļi vainīgi. Nebija ne stipra vēja, ne nokrišņu, kas visu gaisā esošo draņķi noskalotu lejā. Tā vietā ir siltas, pat karstas un saulainas dienas, tomēr zeme vēl nav uzsilusi. Un izplūdes gāzes un citi draņķi turpina un turpina krāties. Te tev nu bija Austerlicas kaujas rīta saule…

Dūmaka saulaina rīta vietā - šoreiz smogs

Šobrīd Parīze izskatās jau labāk. Pa nedēļas nogali vismaz izdevās saelpoties svaigu kalnu gaisu. Jāsaka gan, ka arī Grenoblē bija 'Pic Pollution' jeb piesārņojuma virsotne.. Bet nu jūtami mazāka. Nesalīdzināma ar pelēcīgo gaisa nokrāsu virs Sēnas Parīzē, kad devos uz staciju.

Piesārņojumu mēra ar gaisa kvalitātes indeksu. Parīzei šo var apskatīt šeit. Savukārt visai pasaulei - šeit. Bet, lai uzzinātu kā ir LV, jāapciemo meteo.lv diezgan nepārsakatāma lapa, vismaz aktuālajai informācijai.

Nu tad elpojam svaigu gaisu un strādājam cītīgi!

Diploms un iemesls

Nav vēl paskrējuši divi gadi un jau rokās varu turēt savu Grenobles diplomu. Nav jau gluži tā, ka pats nāca pretī - nācās braukt pakaļ. It kā jau nedeg, taču iespēja apvienot lietderīgo ar patīkamo mani pārliecināja, ka vienu nedēļas nogali no šī Parīzes studiju laika ir vērts pavadīt Grenoblē.

Belledone kalni skatoties no Grenobles Universitātes pilsētiņas

Minētā nedēļas nogale tūliņ jau būs galā. Šobrīd sēžu vilcienā un, cīnoties ar sagurumu un miegu, mēģinu pēdīgos iespaidus pierakstīt vārdiskā tekstā. Ko tad Grenoblē sadarīju? Vienkārši uzskaitot, bez diploma saķeršanas, paciemojos labi pazīstamajā mikropeldētāju laboratorijā, satiku tur mītošos čomus, apostīju pilsētu un izmantoju aktīvo kalnu slēpošanas sezonu. Gribat dzirdēt piecos vārdos par katru no šīm lietām? Nav izvēles, reku būs.

Par diplomu runājot, būtiski pateikt, ka nekādas oficiālas ziņas, ka tas būtu izgatavots, līdz manīm nebija nonākušas. Labi, ka kursabiedrs vienreiz ieminējās, ka ir izņēmis savējo un esot izskatījies, ka citiem arī ir. Voila, aizbraucu un pēc viņa norādēm arī sekretariātā izņemu. Pat Grenoblē studēt turpinošais kursabiedrs par to nebija dzirdējis… Francija!?

Mikroaļģes, ar kurām tuvu iepazinos maģistra darba izstrādes laikā, joprojām dzīvojas aktīvi. Pieskatītāji arī izskatījās un izklausījās priecīgi un darbīgi. Laboratorijā iepirktas jaunas iekārtas, ir doktorants, viss notiek. Prieks skatīties.

Sniegotās Alpu virsotnes

Grenoblē palika un nu jau studē doktorantūrā divi maģistra laika čomi. Viens laipni uzņēma un sastādīja kompāniju slēpojot, ar otru vienu vakaru papļāpājām ar alus kausu. Bez šiem abiem uz kādu laiku Grenoblē apmeties ir arī gandrīz-vai-kursabiedrs Linards. Tad nu varējām latviešu viedokli sarunās pie alus kausa aizstāvēt spēcīgāk!

Kāda tad pati Grenoble? Nekas dižs nav mainījies. Būs gan izbūvējuši jauno tramvaja līniju pa Jean Jaures ielu, pabeiguši/uzsākuši dažu ēku būvneicību, taču pilsētas seja nav mainījusies. Un tieši tāpēc joprojām liekas gana pierasta, pat mājīga. Gads jau nav maz..

Aiziet - kalnā

Un galu galā - kā ar slēpošanu? Viss kārtībā. Tomēr, iespēja par ~30 Eiro iegādāt pacēlāju karti uz dienu Alpu kalnu kūrortā ir tā vērta. Šoreiz vienu dienu paslēpojām Alpe d'Huez, otru jau iepazītajā Les 2 Alpes. Trašu skaits milzīgs, sniegs lielisks, laiks pa lielam saulains, skati - bez komentāriem, labāk, lai bildes ilustrē. Bez tam, ja kompānijā esi švakākais slēpotājs, tad arī fiziskais treniņš pamatīgs. Kājas jo sevišķi jūt pēc garajiem ~20 minūšu nobraucieniem.. lūk tas LV trasēs īsti nesanāk. Nu ja, ar šo slēpošanas sezonai pielikts trekns punkts!

Kaut kāda tāda bija mana nedēļas nogale. Cik manu - mājās esmu nokavējis sniegu un kārtējo vēstures taisnības meklēšanas epopeju.

Šodien labs rīts

Parīzes dūmakainais rīts

Šorīt ar franču kolēģi (omulīgu kungu labākajos gados) no rīta sasveicinoties pārmijām pāris vārdus. Sarunas beigās viņam saku, ka laiks šodien tāds - nekāds. It kā spoža saule, taču tā netiek cauri biezajai dūmakai. Bet viņš man uzreiz aizrāda, ka nē - laiks ir lielisks, gluži kā slavenās Austerlicas kaujas rītā! Viss, ko varu pēc tā piebilst - tad jau šodiena noteikti būs produktīva.

Austerlicas kauja

Gluži vai piemēroti šīrīta brokastīs pusskatītajai Ivara Ījaba LU OpenMinded Nacionālisma kursa lekcijai par "Nacionālismu un estētiku", par nacionālpatriotisku stāstu radīšanu. Referencei - Austerlicas kauja ir viena no Napoleona slavenākajām uzvarām viņa valdīšanas laikā, kurai par godu Parīzē var atrast gan uzvaras kolonnu, gan vilcienu staciju, utt. Pats nebiju paskatījis, ka Austerlicu mūsdienās sauc Slavkov u Brna, atrodas Čehijā, netālu no Brno.

Tad jau arī mums visiem pārējiem - produktīvu dienu!

Čau, bagete!

Nu labi, pirmā bagete vēl nav ne iegādāta, ne arī apēsta. Taupos. Bet tematiski piemērota, jo nu jau nedēļu esmu atkal Parīzē. Iemesls? Pēdējais ilgāka laika komandējums/studiju periods doktorantūras ietvaros. Un tad nu atkal laiks iedarbināt šo blogu. Gan lai atķeksētu lietas sev, izklaidētu lasītāju, painformētu tuvos un mīļos, dotu kādam kādu papildus informācijas avotu, bet pats galvenais - informētu omes, ka joprojām esmu vienā gabalā un neesmu aizgājis pa 'nepareizo ceļu'!

Tad - kas jauns? Uzskaitīšu pa punktiem:

1. Beidzot Parīzē dzīvošos pavasarī. Dienas ilgums tūdaļ pārsniegs tumsas laiku (precīzāk, no 18. marta. Interesanti, ka tā arī būs pēdējā diena, kad dienas ilgums Parīzē būs ilgāks kā Rīgā!), līdz ar to Parīze šoreiz noteikti rādīsies citādāka - vairāk gaiša, nekā izgaismota tumsā.
2. Gluži tāpat atšķiras temperatūru diapozons. Šodien bija +18. Nu labi, tas tāds izņēmums, bet tāpat šoreiz ceru redzēt vairāk zaļu lapu un ziedu kā līdz šim ierasts.
3. Esmu ticis pie cienīgas rezidences, netālu no Luksemburgas dārza. Izrādās, ka franču valdības stipendiju apkalpotājai Campus France ir sava māja, kas pie tam ir nesen renovēta. Vieta jau nav tik iespaidīga, kā pirmajā gadā, taču 12m2 ļoti labi kompensē franču balkoniņš, vanna un ar durvīm atdalāma virtuves telpa, kas lieti noderēs nesekmīgas pavārmāklsas reizēs.
4. Šoreiz Parīzes periodā iejusties ir grūtāk. Divi darbīgi mēneši Rīgā aprāvušies pēkšņi, bet nu neko - arī šeit darbu daudz! Pirmā nedēļa jau paskrējusi ciklā darbs-mājas.

Daudz ziedu un cilvēku. Kā nekā, +18!

Tas tā īsumā. Ko tad tur vairāk? Ā, re ko - šodien izvēdināju galvu pasportojot. Devos izskraidīt Luksemburgas dārzu - pa grants celiņiem tomēr patīkamāk kā pa asfaltu. Un vai jau teicu, ka šodien bija '+18'? Šortos un īsroku kreklam tīri piemērota diena. Skrējēju daudz, visi kopīgi riņķo ap parka perimetru. Iekšā nācējiem iesaku paskatīties pa labi un pa kreisi, pirms droši spert soļus parka centrālās strūklakas virzienā. Aplītis sanāk nedaudz virs 2km, pēc saviem 3-4 gan jūties izkustējies, gan endorfīnus palaidis sistēmā. Un jā, šādā laikā daudz patīkamāk kā iepriekš - lietainā rudenī..

Spietotāji steidz izmantot zālienu, kurā atļauts piesēst!

Un jā - saule pilsētā tā karsē, ka parkā saspietojuši parīziešu bari. Labi, ka parks gana plašs un visiem pietik vieta. Vismaz pagaidām... Arī pats Pielieku pārīti bildīšu ilustrācijai!

Luksemburgas dārza centrālālās strūklakas apdzīvotāji

Bet, bet, bet - pievienojos lieliskajiem sieviešu dienas sveicieniem ar te jau ziedošajām narcisēm. Lai jūs, dāmas, lutina ne tikai 8. martā, bet katru dienu!

Saulainu narcišu sveiciens dāmām arī šodien, 8. martā!

'La fin' Parīzē, v2.0

Mans šīs reizes laiks Parīzē pēc nedēļas būs garām. Atlikušās dienas paskries zibenīgi, veicot pēdējos darbus un mēģinot izklaidēt pēdējo ciemiņu. Nepilno 3 mēnešu laikā esot šeit ir daudz darīts, kaut kas arī paveikts, daudz redzēts, kaut kur arī ceļots, satikti draugi, kursa biedri, kolēģi un citi zvēri. Bija forši un interesanti. Centos šo to sarakstīt arī šeit, lai pašam paliek atmiņai, bet jo īpaši, lai vecvecākiem (un citiem ar) būtu ko palasīt, lai sarunas klātienē sāktos ar ko citu kā tikai garlaikotu vispārīgu jautājumu 'Kā tad tev tur gāja?'.

Tāpēc teikšu līdz vēlākam un novēlēšu jums jauku šo Adventes laiku! Lai izdodas izmantot vakarus pārdomām un/vai interesantām sarunām!

Un laiks rādīs, kad atkal būs vēlme, laiks un saturs ar ko padalīties. Doktorantūras studijas ne tuvu (mierinošā doma) vēl nav galā, tā kā jautrība un kustība vēl sagaidāma. Kaut kādi vēji saka, ka tas uz pavasara pusi...

Bet nu - pie darbiem!

P.S. Lai jauka piektdiena, 13. datums!

Uz mirkli viduslaikos - Musée national du Moyen Âge

Viduslaiku muzejs Parīzē - Hôtel de Cluny ēkā

Brīvo svētdienas pēcpusdienu izmantoju, lai apmeklētu muzeju, kas visu pagājušo gadu bija mana deguna priekšā - ēkā Hôtel de Cluny, kura atrodas turpat centrā, pie Rue des Ecoles, izmitinājies viduslaiku muzejs. Papildus mistiku tam piešķir kaut kur tur esošās Romiešu pirts paliekas...

Viduslaiku tepiķi pie sienām

Muzejs glītā akmens mājā ar burvīgiem dekoriem jau ārpusē. Iekšpusē čīkstošu koka grīdu telpas, kurās izvietoti dažādas viduslaiku liecības. Statujas, vitrāžas, metāla priekšmeti, rotkaļu brīnumi, pie sienām karināmie tepiķi ar sadzīves ainām, gleznas. Interesanti apskatīt to detaļas. Pašķirstīt tā laika nošu lapas.

Viduslaiku dziesmu lapa ar notīm - mūziķiem viss saprotams?

Vienā ekas stūra apakšdaļā ir liela telpa - 'frigidarium' jeb aukstā romiešu pirts telpa. Pārsteidz ar savu milzīgumu. Griesti augsti, ar akmens velvēm. Nemaz nelīdzinās latviešu koka pirtiņai!

Katrā no telpām pieejami sīkāki apraksti par katru no eksponātiem. Mana interese tāda virspusēja, līdz ar to baudu ar acīm. Bet redzēt te ir ko. Tā kā, ja Parīzē sanāk būt ilgāk, neaprobežojaties tik ar Luvru, Orseju un Pompidū. Šajā metropolē franči ir sakrājuši ļoti, ļoti daudz..

Ļerpatošanas kanālmala

Aizvadītajā svētdienā ainava Parīzē nemaz nelīdzinājās tiem ziemas skatiem, kas pārpludināja Latvijas interneta telpu. Skaisto sniega pasakbilžu vietā te joprojām rēgojas rudenīga noskaņa ar kokiem, kuros turās spītīgas, pa daļai sačervelējušās lapas. Arī zāle diezgan zaļa, atkal ieaugusies pēc karstās vasaras un lielā parku baudītāju skaita. Labi, ārā ir vēsāks. Naktīs pie nulles, pa dienu mēdz iesilt līdz pat +10. Pēdējās dienas ir patiesi saulainas! Tad nu grēks vienā šādā dienā bija neizkustināt kājas un pasportot vienkāršākajā veidā - devos skrējienā. Izvēlējos skriet gar man tuvumā esošā kanāla malu, šoreiz pretējā virzienā - prom no Parīzes.

Neliela kanālu shēma (no Parīzes mājas lapas, kur arī ir aprakstiņš par Ourkas kanālu)

Iepriekš biju nedaudz neprecīzi izteicies par 'garskrienamā' kanāla nosaukumu. Ja runā precīzāk, tad Parīzes kanālu sistēmu veido šādas vienības:

• Arsenāla ūdenstilpne (Bassin de l'Arsenal, kartē port de plaisance de l'Arsenal) - atrodas starp Bastīlijas laukumu un Sēnu, tajā izvietojusies Parīzes laivu osta (man teica, ka īre maksa esot salīdzināma ar dzīvokļu īres cenām). Starp citu, vienā piestātnes malā ir jauka parkveida pastaigu zona. It kā pašā centrā, tomēr nedaudz noslēpusies, līdz ar to patīkami mierīga.
• Senmartēna kanāls (Canal Saint-Martin, kartē atzīmēts ar raustītām līnijām, jo liela tā daļa ir paslēpta pazemē) - savieno Arsenāla ūdenstilpnes (Bastīlijas laukuma pusi) ar Viletas ūdenstilpni (Rotonde de la Villette, pie Stalingrad metro stacijas) - vieta, līdz kurienei parasti skrienu vakaros, jo kanāla malas ir patīkami izgaismotas.
• Viletas ūdenstilpne (Bassin de la Villette - ar gaiši zilo krāsu un attiecīgo nosaukumu) - lielākā mākslīgā ūdenstilpne Parīzē, arī tajā izvietotas laivu piestātnes. Abās ūdenstilpnes pusēs ir parkveida zonas ar koku klājumu.
• Ourkas kanāls (Canal de l'Ourcq - gaiši zilais un platais kanāls) -  kanāls, kas no Viletas ūdenstilpnes stiepjas taču šoreiz uz otru pusi, prom no Parīzes (ZA virzienā). Tieši gar šo veda mans tālāk aprakstītais skrējiens.
• Sandenī kanāls (Canal Saint-Denis - nelielais un gaiši zilais kanāls, kas savieno Bassin de la Villete ar Sēnu Parīzes Z-pusē) - vēl viens kanāls, kas savieno Viletas baseinu ar Sēnu. Tieši tajā var tikt pie bezmaksas laivas izbrauciena līdz iepirkšanās centram, par ko rakstīju šeit 

Par manis appēdoto Ourkas kanālu runājot - tas tika izbūvēts 19. gs. sākumā, jo Parīzē bija nepieciešamība pēc lielāka daudzuma dzeramā ūdens, papildus šāda būve nodrošināja transporta iespējas. Šodien no transporta nekas daudz nav atlicis, toties kanāla ūdens nodrošinot pusi no Parīzei nepieciešamā tehniskā ūdens (kanalizācijai, tīrīšanas darbi, utt). Bet cik var runāt sausu - kā tad tur skrienās?

Labs laiks = cilvēki pie 'dabas'

Tā kā diena jauka, tad skrējēju daudz. Abpus kanālam čunčina gluži vai cilvēku virtenes. Jau pašā skrējiena sākumā paskrienu zem Parīzes apvedceļa (Boulevard Périphérique) tilta - zīme, ka oficiāli esi ārpus Parīzes. Tālāk seko Pantin piepilsēta. Šie ir ļoti piestrādājuši pie kanālmalas sakopšanas, promenāde glīti izbruģēta, ir soliņi, gājēju un velo celiņi. Arī nozīmīgo objektu norādes. Lūk divas augstās mājas agrāk bijušas lielās dzirnavas (Grands Moulins de Pantin). Tagad tajās izveidotas šikas biroju telpas, blakus tiec celta jau jauna.

Pantin lielās dzirnavas kanāla malā

Vēl kādu kilometru uz priekšu jau atrodos dzīvojamo ēku alejā. Tās izpletušās abās kanāla pusēs, atstājot gana daudz vietas kokiem un apstādījumiem. Jūtami plašāk kā lielajā pilsētā. Pēc pagrieziena sākas industriālā zona. Labajā kanāla pusē liela, pamesta un nu jau apzīmēta noliktavu ēka. Teritorija nožogota, gan jau pavisam drīz te sliesies kas jauns. Tieši pretī jau sēž pusstiklota biroju ēka. Tālāk uz priekšu mīt betona ražotne, kuras auto flote šodien cieši sapakota izstādei - svētdiena domāta atpūtai. Bruģi un betonu nomaina asfaltēts velosipēdistu celiņš, kas traucas pa zāles pleķa vidieni - var beidzot skriet pa ko atsperīgāku. Kreisajā pusē nogūlies vilcienu apkopes centrs. Garš... un pēkšņi no zemes iznirst 5. metro. Opā, nu gan esmu izskrējies. Ticis pat līdz Bobigny priekšpilsētas nomalēm. Jā, jau pāri 5 km, laiks griezties atpakaļ, ir jau arī citas lietas ko sadarīt.

Kanāls un krāsainā ex-māja

Atpakaļceļš vienmuļāks. Viss jau redzēts, atliek laiks vairāk sildīt degunu decembra saulē (kā mans kolēģis šodien smējās - decembrī ir tāda auksta saule - kā Latvijā, vai ne?). Fiziska aktivitāte paveikta, saulaina diena pabaudīta un endorfīni saražoti.

P.S. Šī liekas, ka ir lieliska vieta, kur doties tālākā izbraucienā ar velosipēdu. Būtu te labāks ritenis kā Velib', varētu iemēģināt. Katrā ziņā, sastapu krietnu pulku velobraucēju.

Pie modernajiem - Pompidū centrs (Centre Georges Pompidou)

Nu jau paskrējusi garām vairāk kā nedēļa kopš beidzot kārtīgāk paviesojos vienā no Parīzes populārākajām ēkām - Pompidū centrā. Centrs nosaukts bijušā Francijas prezidenta (1969-1974) Žorža Pompidū vārdā. Tajā mitinās kino, bibliotēka, izstāžu telpas un Nacionālais modernās mākslas muzejs. Tieši šo pēdējo apskatījām tā kārtīgāk.

Trāpijām uz bezmakasas ieejas dienu (pirmā mēneša svētdienā daudzos muzejos ieeja ir bez maksas), lai gan visiem, kas jaunāki par 26 un ir Eiropā ilgstošāk mītoši, tā bez maksas ir katru dienu.

Savējais priekšā - Marka Rothko glezna

Muzejs atrodas ēkas augšējos stāvos, kas ļauj ik pa laikam atpūtināt acis pavērojot Parīzes panorāmu - centra ēka ir nedaudz augstāka kā apkārtējās ēkas un atrodas Parīzes plakanajā viducī. Ieejot iekšā tevi sagaida savējais - Marka Rothko glezna. Nevaru teikt, ka esmu modernās mākslas fans, ko kārtējo reizi apstiprināju šī apmeklējuma laikā. Centos palasīt autora darba aprakstu un skaidrojumu par lietām, kas tur ir mēģinātas attēlot, jo bieži vien tas man ne tuvu nebija acīmredzami. Citi, savukārt, bija pārsteidzoši uzrunājoši. Katram savs izteiksmes veids.

ABSTRACT - abstrakta māksla, patiesi..

Tikpat interesanti ir pavērot publiku, kas nāk vērot šo mākslu. Bez lielā daudzuma tūristu, bez kuriem Parīzē nekur, var manīt pa kādiem franču inteliģences pārstāvjiem, mākslinieciskiem jauniešiem. Daudzus no viņiem izceļ nelielās, bet spilgtās detaļas apģērbā, ārējā tēlā. Kaut kas, ko akadēmiskā vidē, laboratorijā mana ļoti reti. Visvairāk pārsteidza kādas dāmas ekspresīvie skaidrojumi mazu bērnu grupiņai (nu ap gadiem 10?) par to, kas tiek attēlots dažās no sireālisma un modernisma gleznās. Un bērni to vēroja ar lielu interesi. Varbūt, ka ar šādu pieeju bērnībā arī es šobrīd labāk saprastu modernās mākslas brīnumus?

Bet aizejiet, pavērojiet! Ja nepatiks, varēsiet paskatīties uz Parīzi no skaistas terases, it īpaši ja būsiet tur ap saulrieta laiku.

Tepat pie Parīzes - Provins

Pēdējā novembra dienā kopā ar savu Zviedru ciemiņieni devāmies apskatīt vienu no UNESCO Pasaules mantojuma objektiem Parīzes tuvumā. Pirms pamanīju to mantojuma sarakstā, nebija sanācis par šo vienu ne dzirdēt atsauksmes, ne pamanīt reklāmas. Vai tad tiešām netālu no Parīzes (80 km, pie pašas Ile-de-France robežas) var slēpties kaut kas tāds, ko būtu jāredz, bet kas nav labi zināms? Nu tad tieši to devāmies noskaidrot!

Provins (latviskojot skanētu Provān' jeb, pieliekot latviskāku galotni, Provāna. Nejaukt ar slaveno Provansu) ir slavena ar to, ka viduslaikos tā bija nozīmīga pilsēta. Laikā, kamēr Latvijas teritorijā vēl nebija ieradušies krustneši (9.-12. gadsimts), šī bija viena no Šampanjas karalistes pilsētām, kurās norisinājās tirgi. Tolaik tie bija nozīmīgs tikšanās punkts tirgotājiem no Vidusjūras reģiona un R-Eiropas valstīm. Attiecīgi tam laikam tika izbūvētas pilsētas aizsardzības sistēmas, katedrāle, utt. Vēlākā laikā pilsēta savu nozīmi zaudēja un līdz mūsdienām neatguva, ļaujot salīdzinoši neskarti saglabāt šo viduslaiku pilsētas plānojumu, celtnes, atmosfēru. Tad nu tieši ar to mūsdienās šī nelielā pilsētiņa pievilina tūristus - ar savām viduslaiku atrakcijām.

Atgādinājums tūristiem - lauks vairs nav atpūtas vieta...

Vēlā rudenī/ziemā gan zirgu un putnu šovi nestrādā, daudzi restorāniņi un suvenīru veikali labi ja atvērti tik uz pāris stundām, tomēr iespaidīgas viduslaiku celtnes augšpilsētā, kā arī labi saglabājusies mūra aizsargsiena priecē to nedaudzo tūristu pulku, kas šajā laikā ir izdomājuši Provānu apmeklēt. Pilsētai ir laba mājas lapa, kurā varat atrast nepieciešamo informāciju. Interesi piesaistīja pastaigas pa pazemes tuneļiem (souterrains-underground galleries). Izrādās, ka tuneļu sistēma veidota iegūstot materiālu, ko angliski sauc Fuller's earth - tas bijis būtisks auduma ražošanas procesā. Un tad nu vēlāk tuneļi izmantoti kā noliktavas, apķēpāti ar ierakstiem uz sienām (gluži kā mūsu Siguldas alas), taču vairāk tie ir mīti un stāsti nekā kaut kas patiesi iespaidīgs. Vispārsteidzošākās ir halles kur ekskursija sākas un beidzas - no akmeņiem sastāvošās griestu arkas tik ļoti piestāv viduslaikiem un liek pārdomāt kā tas viss tik ilgi ir turējies kopā! Fizikālu baudījumu piešķir apgaismē izmantotie gaismas vadi, kuru gali neuzbāzīgi izgaismo citādi drūmos un biedējošos tuneļus.

Tuneļu pastaiga Provānā

No apskates objektiem iesaku pakāpelēt pa aizsargsienu, kādā no torņiem var ieturēt jaukas piknikveida pusdienas ar lielisku skatu pār pilsētu un blakus esošajiem līdzenumiem! Patiešām vērts aizbraukt šo vienu paskatīt, ja ir brīvs brīdis un gribas kādu atelpu no pompozajiem Parīzes brīnumiem!

Ziemassvētku sajūta Parīzē

Decembris jau labi sācies. Parīzē virmo Ziemassvētku sajūta. Ielās iedegtas gaišas lampiņu virtenes. Slaveno tūrisma objektu tuvumā saslietas koka namiņu rindas, kuros var iegādāt siltu karstīvu un dažādus citus labumus. Brīvajos laukumos mana ik pa kādai sadekorētai eglei. Veikali beidzot atvērti arī svētdienās. Cilvēku pūļi pārvietojas pa pilsētu ar iepirkumu maisiem rokās. Ārā palicis jūtami vēsāks, skaidrajās pēcpusdienas debesis krāsojas burvīgos sarkanos toņos. Ik pa laikam izelpa gaisā redzama kā lidojoši kristālu mutuļi. Tāds ir pozitīvais skatījums.

Decembris drīz jau būs pusē, bet no baltā, skaistā sniega ne miņas. Tā vietā piedrazotās ielas pilnas ar cilvēku pūļiem, kas skrien un steidzas izgāzt savu naudu nejēdzīgās dāvanās. Veikalu skatlogi spīdzina acis ar spožām dekorācijām. Ielas un laukumi pārbāzti ar mirgojošu un spoguļveidīgu rotājumu čupām. Tirdziņos, ja tiec garām nepārtrauktai cilvēku masai, tirgo pārcenotu karstvīnu, kam blakus var nopirkt TV shop pannas, radiovadāmus helikopterus vai citus lielveikalos atrodamus draņķus. Fonā skan internacionāli džingli par santa klausu, ziemeļbriežiem vai ar kādi popsīgi gabali no pēdējiem mūzikas topiem. Tāds ir negatīvais skatījums.

Kur patiesība? Kaut kur pa vidu. Tā arī dzīvojam! Sveiciens sniegam Rīgā!

Akadēmiskā zinātne à la française

Vakardien noskatījos 'nākamo sēriju' seriālā, ko sauc Francijas zinātnes sistēma. Pirmā sērija tika redzēta pirms pāris nedēļām, kad doktora darbu aizstāvēja viens laboratorijas biedrs. Šoreiz klāt biju HDR aizstāvēšanā. Tad nu īsumā par abām šī seriāla sērijām.

Atvainojos par nepilnīgo terminoloģiju, jo Latvijā esošie doktorants - doktorands - doktora grāda pretendents, utt. man vēl līdz galam pašam nav pielekuši. Nekas, ir vēl laiks. :D (kaut kādu skaidrību rada šī vietne, ko gan ignorējusi LU vēlāk pieņemtā dokumentā.. Un ir arī likums, ko palasīt.) Bez tam sanāca diezgan gari..

Pirmā sērija: Kļūt par doktoru.

Varbūt esmu jau te pieminējis, bet ērtības labad atkārtošos. Francijā doktorantūra ilgst 3 gadus, šajā laikā darba izstrādei ir garantēts finansējums (Pamatots Līvas precizējums: ne visiem doktorantūŗas projektiem ir finansējums. "Ne-humanitārajās" jomās finansējums ir obligāts un visbiežāk ir arī obligāti noteiktā termiņā - 3 gados - pabeigt. Taču humanitārajās zinātnēs ne vienmēr doktorantūra ir finansēta, tāpēc tā var ieilgt līdz 5-6 gadiem, jo grāda pretendents paralēli strādā, pasniedz lekcijas, lai var nopelnīt iztiku). Ir iemesli, kuru dēļ šo laiku var paildzināt, tomēr tie ir izņēmumi. Katrs doktorantūras students ir piesaistīts doktorantūras skolai (manā gadījumā tā ir ED389, parasti to nosaka laboratoriju/darba vadītāju pieredze un sadarbība), kura tad kaut kādā mērā organizē un uzrauga doktoranta profesionālo izaugsmi doktora darba izstrādes laikā. Tas ietver noteiktu stundu skaitu, kas jāpavada dažādos kursos (tajā skaitā angļu valodas)/praktikumos/vasaras skolās (kurus nevērtē ar atzīmēm) vai jāveic pedagoģiskais darbs (praktisko darbu pasniegšana, utt.), ikgadējas atskaites un pārrunas ar skolas vadītāju par darba progresu, utt. Šo trīs gadu perioda nobeigumā studenta pienākums ir uzrakstīt zinātnisku darbu, kas apkopo šajā laikā paveikto. Tas var būt balstīts uz pētījuma laikā rakstītajām publikācijām. Šo darbu (disertāciju) iesniedz doktorantūras skolai (šī ir pelēkā zona, par ko neesmu vēl pārliecināts, bet tā tik birokrātija), kas kopā ar darba vadītāju (vadītājiem) organizē komisiju (Jury). Komisija ir atbildīga par doktoranta disertācijas izvērtēšanu un doktora titula piešķiršanu. Komisija sastāv no bariņa cilvēku (parasti kādiem 6, var būt mazāk, var vairāk), no kuriem viens ir komisijas vadītājs, viens ir doktora darba vadītājs (directeur de thèse), vismaz 2 ir referenti (rapporteur), kuri ir lasījuši disertāciju, bet nav tieši saistīti ar veikto pētījumu daļu. Turpat var būt pieaicināt arī citi zinātnieki. Un tieši šī komisija un doktorants veidoja 'pirmo sēriju', ko redzēju. Citiem vārdiem - doktora disertācijas aizstāvēšanu (Soutenance de thèse). 

Aizstāvēšanās jau patiešām ir vienkārša - sākumā doktorants prezentē savu pētījumu ar aptuveni 40-50 minūšu garu mutisku prezentāciju. Pēc tās norit diskusija - visiem žūrijas locekļiem pēc kārtas tiek dots vārds. Tiek uzdoti jautājumus (kas varbūt diezgan sīki). Vissmalkākos jautājumus, saprotams, uzdod referenti, jo ir cītīgi lasījuši un analizējuši darbu. Bez jautājumiem tiek izteikts arī kopsavilkuma komentārs, kurā tiek uzsvērtas doktoranta labākās spējas, atzīmēti kādi trūkumi.

Tātad, gluži vai mūsu bakalaura vai maģistra aizstāvēšana, tik nedaudz niknāka, personiskāka. Kā nekā tiek analizēts 3 gadu darbs. Parasti arī publika tiek aicināta uzdot jautājumus, taču 'kultūra saka', ka tos drīkst uzdot tikai tie klausītāji, kuru zinātniskais grāds ir vismaz tāds, kā aizstāvamā iegūstamais. Tātad šajā gadījumā - visi, kas ir vismaz doktori.

Pēc diskusijas slēgšanas visi klausītāji un grāda pretendents tiek aicināti atstāt telpu, lai komisija varētu vienoties par vērtējumu, kas parasti ir pozitīvs, ja jau darbs ir nonācis tik tālu. Pēc apspriedes visi tiek aicināti atpakaļ un grāda pretendents tiek apsveikts ar grāda iegūšanu! Nedaudz vēlāk seko dzērieni un uzkodas grāda saņēmēja organizētā vietā - bezmaksas ēdiens pārējiem laboratorijas studentiem :D

Lūk, lielākā daļa no šeit aprakstītajiem soļiem ir jāievēro arī man, ja vēlos veiksmīgi nokļūt līdz doktora grādam tādā versijā kā šobrīd mēģinu.

Otrā sērija: HDR.

Kolēģa Guillaume HDR aizstāvēšanās 

Ja esi pabeidzis doktorantūru, bet vēlies turpināt zinātnisko darbību, saistot to ar akadēmisko vidi, nozīmīgs solis Francijā ir HDR (Habilitation à Diriger des Recherches) aizstāvēšana. Tas ir (idejiski augstākais) akadēmiskais tituls, kas atļauj individuāli vadīt citu cilvēku zinātniekos pētījumus (piemēram, doktorantūru), kā arī ir obligāts solis, lai vēlāk varētu mēģināt kļūt par profesoru. Latvijā, kopš šī gadsimta šādas pakāpes vairs nav.

Process ļoti līdzīgs kā doktorantūrai. Pēc laba apjoma pētījumu veikšanas (šajā gadījumā te nav laika termiņu), tiek rakstīta habilitācijas disertācija. Arī tās izvērtējumam tiek izveidota komisija, kurā noteikti ir laboratorijas, kurā darbojas habilitācijas pretendents, vadītājs, referenti un citi nozares eksperti. Arī te pasākuma kulminācija ir mutiska aizstāvēšana. Pretendenta prezentācija, kurai seko diskusija, komisijas apspriede un pozitīva atbilde! Tik saturs ir kļuvis manāmi detalizētāks un dziļāks.

P.S.

Kā jau esot Francijā, abas šīs sērijas vēroju franču valodā. Tas, diemžēl, nenāca par labu pilnīgai saturiskai skaidrībai - bet nekas, kārtējais treniņš. Tajā pat laikā interesanti vērot šejienes akadēmiskoās vides pārstāvjus. Piemēram, HDR komisijā esošie pārstāvji, kā varat redzēt arī bildē, ir ārkārtīgi vizuāli atšķirīgi. Viens kungs - gados, ar sirmiem matiem, pliku pakausi, brūnām ūsām un uzacīm. Cits ar koši sarkanu sejas ādu, vēl viens zolīds, gluži kā korporatīvo uzņēmumu advokāts. Vienam citam gari mati, rūtains krekls ārā no biksēm, džinsas kājās. Nekas no tā nav būtisks. Katrs ir tāds kā vēlās būt. Taču ir viena lieta, kas visus vieno - zinātne! 

Sīkumu lietas

Stāsts vienkāršs. Ceturtdienas vakarā un piektdienas rītā manā rezidencē nebija ūdens. Nedaudz pārsteidza, ka par to nebija nekādu paziņojumu. Nevarēju ieiet dušā, nomazgāt traukus - taču vienu dienu to var pieciest. Piektdienas vakarā ūdens jau atkal laiski šļācās, atgriežot krānus. Kaut kas vēl tika pielabots nedēļas nogalē, it kā svētdienā atslēdzot ūdeni (bija paziņojums), ko ne no rīta, ne vakarā nemanīju. It kā viss - nekas īpašs. Kam negadās...

Manas bezmaksas brokastis

Taču nē. Vakardien pastkastē atradu rezidences sekretariāta vēstuli veselas a4 lapas garumā. Tajā vadība lēni un pacietīgi skaidro, ka plīsusi caurule tādu ārēju apstākļu dēļ, kurus viņi nav varējuši ietekmēt, ļoti atvainojas par šādu notikumu, utt. Un bez vārdiem vien, ir pievienojuši pārīti kuponu bezmaksas brokastīm rezidencē. It kā jau sīkums, brokastu serviss ikdienā maksā 2 eiro, atvainošanās tātad izmaksājusi ap 10 eiro, kas, salīdzinot ar mītnes īres cenu, ir sīkums. Taču žests ir skaidrs un, nenoliegšu, patīkams.

Tas vismaz manā galvā kaut kā sasaucas ar pēdējā laikā aktuālajiem atbildības uzņemšanās jautājumiem Latvijā. Šeit tas ir sīkums, automātiska reakcija instinktu līmenī, kur nez vai PR speciālisti ir piesaistīti. To var salīdzināt ar tipisku Parīzes momentu - atvainošanos par uzgrūšanos kādam sabiedriskajā transportā - te parasti atvainojas abi, jo viens ir uzgrūdies, bet otrs ir pirmajam bijis ceļā. Pie mums šāda, manuprāt, ļoti saprātīga attieksme, vēl ir bērna autiņos. Neko darīt - augam!

Iet desot? Tad ar Saucisson!

Viens no franču kulinārijas produktiem, ko man patīk un diezgan regulāri arī sanāk baudīt, ir saucisson. Tā principā ir vienkārši desa, precīzāk - sausa desa, kas iegūta žāvējot drīzāk vītinot. Neesmu īsti pieredzējis šādu brīnumu tapšanu acu priekšā - to gan ar prieku mainītu. Un, cik nojaušu, tad žāvēšana pie mums parasti asociējas ar dūmu izmantošanu žāvētavā?!

Tad nu klasiska franču saucisson sastāv no dzīvnieka zarnā sapildītas maltas/kapātas liesas gaļas un tauku gabaliņiem. Parasti tā ir cūkas gaļa, bet mēdz būs gaļu maisījumi (liellopu, jēra, utt). Tāpat šī masa var tikt papildināta ar garšvielām, dārzeņiem, riekstiem un ko tik vēl ne! Un tad šis brīnums tiek vītināts, pēc kāda laika iegūstot ne pārāk piemīlīga paskata formas desu. Bet ne jau tikai forma svarīga! Arī garša!

Tiešām ēdama? Jā, pie tam - garšīga!

Kad un kā tad šādu brīnumu ēd? Nu lūk - šāda desa ir ļoti pateicīga uzkoda. Vai pie alus, vai vīna. Sagriežot plānās strēmelītēs, servējot uz šķīvīša vai dēlīša. Lieliski palīdz atsvaidzināt garšas kārpiņas, ja tiek taisīt tipiskais franču sieru un vīnu vakars! Man saucisson iekrita acīs jau Grenobles laikā, jo šādas desas ir diezgan tipisks kalnu ēdiens, gluži kā siera ēdieni. Enerģijas bagāti, tajā pat laikā neaizņem daudz vietas. Parīzē bieži nopērkama alus krogos kā ērta uzkoda (skatīt piemēru attēlā).

Kā ar garšu? Salīdzinot ar vienkārši Latvijā iegādājamajām desām, protams, tā ļoti atšķiras no doktordesas. Vislīdzīgākās, ko varu iedomāties, varētu būt Cepeškunga pilndūmu desas (cik zinu, ražotas Igaunijā), tomēr saucisson gaļas gabali ir lielāki, bieži vien neļaujot sagriezt desu smalkās ripiņās, ja pa rokai nav ass un labs nazis.

Pamēģiniet! Ņam!

Sporta karalis Parīzē - PSG

Parc des Princes smukā puse

Esot sporta vērotājs un jau otro gadu blandoties ap Parīzi, nevar palikt nepamanīts pazīstamais Parīzes futbola klubs - "Parīzes Sentžermēn'" (Paris Saint-Germain, saīsināti PSG). Pēdējo gadu laikā tajā milzu līdzekļus ieguldījuši Kataras turīgie ļaudis, ļaujot klubam iegādāties lieliskus spēlētājus, tādējādi atkal triumfējot Francijas nacionālajā čempionātā, kā arī Eiropas prestižākajā klubu turnīrā UEFA Čempionu līgā pagājušājā gadā nokļūstot līdz ceturtdaļfinālam. Un šo iemeslu dēļ gribējās pavērot arī kādu spēli klātienē.

Čempionu Līgas logo laukuma centrā - un spēle sākas

Spēles parasti tiek aizvadītas Parc des Princes stadionā, kas atrodas Parīzes rietumu pusē. Stadions ir ievērības cienīgs, tajā var satilpināt līdz ~48'000 skatītāju. Ik pa laikam paskatot PSG kalendāru un biļešu cenas, beidzot sadūšojos nospiest pāris peles klikšķus. Kā nekā - varēja nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu - redzēt PSG klātienē un apmeklēt Čempionu līgas spēli. Un tā, pēc 'nieka' 43 Eiro noskaitīšanas no mana konta (nekas, 1reiz jau var), biļete bija rokā (domāt - e-pastā) uz nu jau aizvadītās trešdienas (27.11) vakara spēli starp PSG un Pireju Olympiakos, kas pirms spēles bija abas grupas līderes. Un jā, tā, starp citu, bija lētākā biļete uz šo maču, kas nozīmēja, ka sēdēšu kaut kur augstu un tālu! Bet tas jau nekas - kā smējos - varēšu paskatīties kā 11 miljonāri uz laukuma mēģina tikt galā ar bariņu grieķu!

Viss čiki, mājinieki uzvar!

Nu tad spēles dienā laicīgi devos stadiona virzienā - veiksmīgi noskatoties uz daudzajām pilnajām metro stacijām pa ceļam no metro iekšienes... Arī stadionā tiku diezgan veikli. Cilvēku daudz - stadions pilns. Jau iekšā ejot dzirdu ūjināšanu - pretinieki turpat deguna galā iesildās. Vēl neliels brītiņš, komandas jau nāk laukumā, skan Čempionu līgas sākuma džingliņš un iet vaļā!

Tukšās stadiona tribīnes, atskaitot viesu fanu sektoru. Tas arī norobežots ar tīkliem un aizsargiem.

Mača scenārijs ļoti saistošs. Stiprais PSG ar lielu spiedienu dodas uz priekšu, gūstot ātrus vārtus (tas pats Parīzes varonis, zviedrs Zlatans Ibrahimovičs, pēc kura labajām darbībām pūlis skandē 'IBRA-IBRA'!). Tad spiediens nedaudz noplok, tomēr pārsvars paliek. Otrajā puslaikā PSG spēlētājs nopelna muļķīgu otro dzelteno kartīti, automātiski - sarkano, un viņam mačs beidzies. Tālāk jau Olympiacos lēnām atgūstas, nedaudz pirms mača beigām gūstot vārtus. Izskatās jau, ka viss beidzies, tomēr PSG 90 minūtē pretuzbrukumā izdodas gūt uzvaras vārtus - pūlis eksplodē, betona tribīnes šūpojas, visi priecīgi! PSG 3 punkti un garantēta tikšana tālāk.

Biļet'!

Kā parasti - sajūtas divējādas. Futbols skatāms, iespaidīga spēlētāju pieteikšana, publikai skaļi saucot spēlētāju uzvārdus, skaista pretējo tribīņu sadziedāšanās spēles laikā, ārprātīga svilpšana un ūjināšana par katru strīdīgu epizodi, tajā skaitā - brīžus, kad pretinieks pieskarās bumbai. Kopumā, atmosfēra stipri agresīvāka kā regbijā (bet tas laikam tāpēc, ka tā bija pārbaudes spēle?!) Tieši šī iemesla dēļ nepārsteidz milzīgais daudzums policijas spēku stadiona tuvumā un vēl daudzās metro stacijās, prombraucot no stadiona.

Kopumā? Forši! Ir vērts paskatīties. Protams - ja spēle ir interesanta un cena nav pārlieku traka. Lai dzīvo sports un miers!