Šodien pirmā darba diena pēc garās nedēļas nogales. Francijā, tāpat kā dažās citās valstīs, 11. novembrī tiek atzīmētas 1. Pasaules kara beigas, kas ir brīvdiena. Tiek godināti kritušie, notiek parādes, ziedu nolikšanas, utt. Tieši biju domājis, ka sanāks mierīga atpūta, bet, te nu tev bija - sestdienas rītā zvans no maģistra laika kursabiedra un nākamās 3 dienas kļūstu par viesu izmitinātāju un izklaidētāju :) Bet ne gluži par to stāsts.
Protams, viesiem izrādīju pilsētas jaukākās vietas. Tas šoreiz bija pat ļoti patīkami lieliskā laika dēļ. Divas skaidras un saulainas dienas, līdz ar to patīkamas pastaigas pa Parīzi. Un te nu nonākam pie tā, ko gribēju teikt. Svētdienas pēcpusdienā nonācām līdz Montmartrai ar Sacre Coeur tās virsotnē, lai paskatītu panorāmas skatu uz Parīzi. Un kā nu ne, sanāca ierasties tieši laikā, kad saule lēnām sāka slīdēt lejup, slīdot aiz mākoņu maliņas. Parīzē jau vienmēr skaista no šī skatu punkta, tomēr saulrieta krāsas un skaidrais, aukstais gaiss skatu padarīja vienreizēju.
 |
| Kā filmās.. |
Un ko es nodomāju šajā brīdī? Domāju, ka šādi skati parasti ir filmās. Skaisti, iespaidīgi, vienreizēji. Un tie parasti ir filmu sākumā, lai atstātu iespaidu, vai filmas beigās, kad galvenā varoņa domas izskan skaļi ar labu mūziku fonā, kas ar katru brīdi paliek skaļāka un skaļāka, pirms sākas noslēguma titri. Lūk tāda bija sajūta - skaties un smaidi, un nevari saprast vai šīs būtu kādas filmas beigas vai sākums? To jau tik laiks rādīs. Bet skaidrs ir viens - šādu skaitu skatu un mirkļu dēļ ir vērts būt tur kur esi!
P.S. Nākamā doma, protams, bija tīri loģisks turpinājums - kā filmās viņi tiek pie šādiem skatiem. Laikapstākļi reti kad ir tik skaisti. Vai tiešām viņi gaidītu vai arī iet vieglāko ceļu ar datorgrafiku? Ceru, ka ne vienmēr ir tik 'lēti' kā The Great Gatsby:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru