Stāsts vienkāršs. Ceturtdienas vakarā un piektdienas rītā manā rezidencē nebija ūdens. Nedaudz pārsteidza, ka par to nebija nekādu paziņojumu. Nevarēju ieiet dušā, nomazgāt traukus - taču vienu dienu to var pieciest. Piektdienas vakarā ūdens jau atkal laiski šļācās, atgriežot krānus. Kaut kas vēl tika pielabots nedēļas nogalē, it kā svētdienā atslēdzot ūdeni (bija paziņojums), ko ne no rīta, ne vakarā nemanīju. It kā viss - nekas īpašs. Kam negadās...
 |
| Manas bezmaksas brokastis |
Taču nē. Vakardien pastkastē atradu rezidences sekretariāta vēstuli veselas a4 lapas garumā. Tajā vadība lēni un pacietīgi skaidro, ka plīsusi caurule tādu ārēju apstākļu dēļ, kurus viņi nav varējuši ietekmēt, ļoti atvainojas par šādu notikumu, utt. Un bez vārdiem vien, ir pievienojuši pārīti kuponu bezmaksas brokastīm rezidencē. It kā jau sīkums, brokastu serviss ikdienā maksā 2 eiro, atvainošanās tātad izmaksājusi ap 10 eiro, kas, salīdzinot ar mītnes īres cenu, ir sīkums. Taču žests ir skaidrs un, nenoliegšu, patīkams.
Tas vismaz manā galvā kaut kā sasaucas ar pēdējā laikā aktuālajiem atbildības uzņemšanās jautājumiem Latvijā. Šeit tas ir sīkums, automātiska reakcija instinktu līmenī, kur nez vai PR speciālisti ir piesaistīti. To var salīdzināt ar tipisku Parīzes momentu - atvainošanos par uzgrūšanos kādam sabiedriskajā transportā - te parasti atvainojas abi, jo viens ir uzgrūdies, bet otrs ir pirmajam bijis ceļā. Pie mums šāda, manuprāt, ļoti saprātīga attieksme, vēl ir bērna autiņos. Neko darīt - augam!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru