Čau, bagete!

Nu labi, pirmā bagete vēl nav ne iegādāta, ne arī apēsta. Taupos. Bet tematiski piemērota, jo nu jau nedēļu esmu atkal Parīzē. Iemesls? Pēdējais ilgāka laika komandējums/studiju periods doktorantūras ietvaros. Un tad nu atkal laiks iedarbināt šo blogu. Gan lai atķeksētu lietas sev, izklaidētu lasītāju, painformētu tuvos un mīļos, dotu kādam kādu papildus informācijas avotu, bet pats galvenais - informētu omes, ka joprojām esmu vienā gabalā un neesmu aizgājis pa 'nepareizo ceļu'!

Tad - kas jauns? Uzskaitīšu pa punktiem:

1. Beidzot Parīzē dzīvošos pavasarī. Dienas ilgums tūdaļ pārsniegs tumsas laiku (precīzāk, no 18. marta. Interesanti, ka tā arī būs pēdējā diena, kad dienas ilgums Parīzē būs ilgāks kā Rīgā!), līdz ar to Parīze šoreiz noteikti rādīsies citādāka - vairāk gaiša, nekā izgaismota tumsā.
2. Gluži tāpat atšķiras temperatūru diapozons. Šodien bija +18. Nu labi, tas tāds izņēmums, bet tāpat šoreiz ceru redzēt vairāk zaļu lapu un ziedu kā līdz šim ierasts.
3. Esmu ticis pie cienīgas rezidences, netālu no Luksemburgas dārza. Izrādās, ka franču valdības stipendiju apkalpotājai Campus France ir sava māja, kas pie tam ir nesen renovēta. Vieta jau nav tik iespaidīga, kā pirmajā gadā, taču 12m2 ļoti labi kompensē franču balkoniņš, vanna un ar durvīm atdalāma virtuves telpa, kas lieti noderēs nesekmīgas pavārmāklsas reizēs.
4. Šoreiz Parīzes periodā iejusties ir grūtāk. Divi darbīgi mēneši Rīgā aprāvušies pēkšņi, bet nu neko - arī šeit darbu daudz! Pirmā nedēļa jau paskrējusi ciklā darbs-mājas.

Daudz ziedu un cilvēku. Kā nekā, +18!

Tas tā īsumā. Ko tad tur vairāk? Ā, re ko - šodien izvēdināju galvu pasportojot. Devos izskraidīt Luksemburgas dārzu - pa grants celiņiem tomēr patīkamāk kā pa asfaltu. Un vai jau teicu, ka šodien bija '+18'? Šortos un īsroku kreklam tīri piemērota diena. Skrējēju daudz, visi kopīgi riņķo ap parka perimetru. Iekšā nācējiem iesaku paskatīties pa labi un pa kreisi, pirms droši spert soļus parka centrālās strūklakas virzienā. Aplītis sanāk nedaudz virs 2km, pēc saviem 3-4 gan jūties izkustējies, gan endorfīnus palaidis sistēmā. Un jā, šādā laikā daudz patīkamāk kā iepriekš - lietainā rudenī..

Spietotāji steidz izmantot zālienu, kurā atļauts piesēst!

Un jā - saule pilsētā tā karsē, ka parkā saspietojuši parīziešu bari. Labi, ka parks gana plašs un visiem pietik vieta. Vismaz pagaidām... Arī pats Pielieku pārīti bildīšu ilustrācijai!

Luksemburgas dārza centrālālās strūklakas apdzīvotāji

Bet, bet, bet - pievienojos lieliskajiem sieviešu dienas sveicieniem ar te jau ziedošajām narcisēm. Lai jūs, dāmas, lutina ne tikai 8. martā, bet katru dienu!

Saulainu narcišu sveiciens dāmām arī šodien, 8. martā!

Ļerpatošanas kanālmala

Aizvadītajā svētdienā ainava Parīzē nemaz nelīdzinājās tiem ziemas skatiem, kas pārpludināja Latvijas interneta telpu. Skaisto sniega pasakbilžu vietā te joprojām rēgojas rudenīga noskaņa ar kokiem, kuros turās spītīgas, pa daļai sačervelējušās lapas. Arī zāle diezgan zaļa, atkal ieaugusies pēc karstās vasaras un lielā parku baudītāju skaita. Labi, ārā ir vēsāks. Naktīs pie nulles, pa dienu mēdz iesilt līdz pat +10. Pēdējās dienas ir patiesi saulainas! Tad nu grēks vienā šādā dienā bija neizkustināt kājas un pasportot vienkāršākajā veidā - devos skrējienā. Izvēlējos skriet gar man tuvumā esošā kanāla malu, šoreiz pretējā virzienā - prom no Parīzes.

Neliela kanālu shēma (no Parīzes mājas lapas, kur arī ir aprakstiņš par Ourkas kanālu)

Iepriekš biju nedaudz neprecīzi izteicies par 'garskrienamā' kanāla nosaukumu. Ja runā precīzāk, tad Parīzes kanālu sistēmu veido šādas vienības:

• Arsenāla ūdenstilpne (Bassin de l'Arsenal, kartē port de plaisance de l'Arsenal) - atrodas starp Bastīlijas laukumu un Sēnu, tajā izvietojusies Parīzes laivu osta (man teica, ka īre maksa esot salīdzināma ar dzīvokļu īres cenām). Starp citu, vienā piestātnes malā ir jauka parkveida pastaigu zona. It kā pašā centrā, tomēr nedaudz noslēpusies, līdz ar to patīkami mierīga.
• Senmartēna kanāls (Canal Saint-Martin, kartē atzīmēts ar raustītām līnijām, jo liela tā daļa ir paslēpta pazemē) - savieno Arsenāla ūdenstilpnes (Bastīlijas laukuma pusi) ar Viletas ūdenstilpni (Rotonde de la Villette, pie Stalingrad metro stacijas) - vieta, līdz kurienei parasti skrienu vakaros, jo kanāla malas ir patīkami izgaismotas.
• Viletas ūdenstilpne (Bassin de la Villette - ar gaiši zilo krāsu un attiecīgo nosaukumu) - lielākā mākslīgā ūdenstilpne Parīzē, arī tajā izvietotas laivu piestātnes. Abās ūdenstilpnes pusēs ir parkveida zonas ar koku klājumu.
• Ourkas kanāls (Canal de l'Ourcq - gaiši zilais un platais kanāls) -  kanāls, kas no Viletas ūdenstilpnes stiepjas taču šoreiz uz otru pusi, prom no Parīzes (ZA virzienā). Tieši gar šo veda mans tālāk aprakstītais skrējiens.
• Sandenī kanāls (Canal Saint-Denis - nelielais un gaiši zilais kanāls, kas savieno Bassin de la Villete ar Sēnu Parīzes Z-pusē) - vēl viens kanāls, kas savieno Viletas baseinu ar Sēnu. Tieši tajā var tikt pie bezmaksas laivas izbrauciena līdz iepirkšanās centram, par ko rakstīju šeit 

Par manis appēdoto Ourkas kanālu runājot - tas tika izbūvēts 19. gs. sākumā, jo Parīzē bija nepieciešamība pēc lielāka daudzuma dzeramā ūdens, papildus šāda būve nodrošināja transporta iespējas. Šodien no transporta nekas daudz nav atlicis, toties kanāla ūdens nodrošinot pusi no Parīzei nepieciešamā tehniskā ūdens (kanalizācijai, tīrīšanas darbi, utt). Bet cik var runāt sausu - kā tad tur skrienās?

Labs laiks = cilvēki pie 'dabas'

Tā kā diena jauka, tad skrējēju daudz. Abpus kanālam čunčina gluži vai cilvēku virtenes. Jau pašā skrējiena sākumā paskrienu zem Parīzes apvedceļa (Boulevard Périphérique) tilta - zīme, ka oficiāli esi ārpus Parīzes. Tālāk seko Pantin piepilsēta. Šie ir ļoti piestrādājuši pie kanālmalas sakopšanas, promenāde glīti izbruģēta, ir soliņi, gājēju un velo celiņi. Arī nozīmīgo objektu norādes. Lūk divas augstās mājas agrāk bijušas lielās dzirnavas (Grands Moulins de Pantin). Tagad tajās izveidotas šikas biroju telpas, blakus tiec celta jau jauna.

Pantin lielās dzirnavas kanāla malā

Vēl kādu kilometru uz priekšu jau atrodos dzīvojamo ēku alejā. Tās izpletušās abās kanāla pusēs, atstājot gana daudz vietas kokiem un apstādījumiem. Jūtami plašāk kā lielajā pilsētā. Pēc pagrieziena sākas industriālā zona. Labajā kanāla pusē liela, pamesta un nu jau apzīmēta noliktavu ēka. Teritorija nožogota, gan jau pavisam drīz te sliesies kas jauns. Tieši pretī jau sēž pusstiklota biroju ēka. Tālāk uz priekšu mīt betona ražotne, kuras auto flote šodien cieši sapakota izstādei - svētdiena domāta atpūtai. Bruģi un betonu nomaina asfaltēts velosipēdistu celiņš, kas traucas pa zāles pleķa vidieni - var beidzot skriet pa ko atsperīgāku. Kreisajā pusē nogūlies vilcienu apkopes centrs. Garš... un pēkšņi no zemes iznirst 5. metro. Opā, nu gan esmu izskrējies. Ticis pat līdz Bobigny priekšpilsētas nomalēm. Jā, jau pāri 5 km, laiks griezties atpakaļ, ir jau arī citas lietas ko sadarīt.

Kanāls un krāsainā ex-māja

Atpakaļceļš vienmuļāks. Viss jau redzēts, atliek laiks vairāk sildīt degunu decembra saulē (kā mans kolēģis šodien smējās - decembrī ir tāda auksta saule - kā Latvijā, vai ne?). Fiziska aktivitāte paveikta, saulaina diena pabaudīta un endorfīni saražoti.

P.S. Šī liekas, ka ir lieliska vieta, kur doties tālākā izbraucienā ar velosipēdu. Būtu te labāks ritenis kā Velib', varētu iemēģināt. Katrā ziņā, sastapu krietnu pulku velobraucēju.

Parku diena

Labs vakars jūsu ekrānā!

Šis svētdienas vakars ar prognozēto lietu un slapjumu tā vien dzen vakaru pavadīt mājās taisot vakariņas un dzerot siltu tēju! Kamēr process notiek, ir laiciņš pastāstīt kaut ko jaunu par manu Parīzi.

Skats uz Sibillas templi Parc Buttes Chaumont. Tālumā spīd arī Svētās Sirds (Sacre Coeur) katedrāle Monmatrā

Pēc slinkās vakardienas, kura noslēdzās ar klačām Sēnas krastā, pārmaiņas pēc latviešu valodā, šodiena sākās vienlīdz slinki. Tik ap pusdienlaiku iztaisījos paskriet, jo nedēļas laikā kustībām dikti daudz laika nepaliek. Kā mērķi nostādīju Parc Buttes Chaumont. Tas atrodas kādu 15-20 minūšu skrējienā no manas mītnes un ir otrs lielākais parks Parīzē pēc man tuvākā Parc de la Villette. 19.gs. parks tika izveidots agrākajā kaļķakmens ieguves vietā, kas ir ļāvis parkā izveidot mākslīgas klintis, ūdenskritumus, pat avotus un tiltus! (Starp citu - cik nu manas franču valodas zināšanas ir spējīgas - saku, ka nosaukums tulkojas aptuveni kā kaļķu kalnu uzkalniņi - butte ir uzkalniņs, chaux - kaļķi, mont - kalns)

 Mazie brīnumi iekš Parc Buttes Chaumont

Tad nu lēkšoju caur Parc de la Villette - dienas gaismā beidzot redzēju, kāpēc tas esot piemērots brīvā laika atpūtai ar bērniem (dažādi karuseļi, rotaļu laukumi) un kāpēc no tās puses ik pa laikam nāk skaļas mūzikas skaņas (Zenith koncertzāle, Parīzes filharmonija, Mūzikas muzejs un fakultāte). Tad pa pāris ieliņā, augšup kalnā un - nokļūstu līdz parka ieejai. Skrienu pa pulkstenim, un tad ir vāāāāuuu. Skaists reljefs, tālumā Sacre Coeur baznīca Monmartrā. Tepat tuvāk Sibillas templis klints galā. Skrienu pa taciņu lejā uz dīķa pusi - atkal vāāāāuuu - mākslīga ala ar ūdenskritumu! Neslikti cilvēki dzīvojuši jau 19.gs. Tad nu izmetu lociņu un top skaidrs - te kādreiz būs jāatbrauc vienkārši pabaudīt skaistais parks! Nedaudz kāju darbs, parks paliek aiz muguras, tad kanāls un esmu jau mājās. Kādā smukā dienā būs jāatgriežas, jo vakaros diemžēl lielu daļu Parīzes parku jau agri slēdz ciet... Šis gan, liekas, ir vaļā līdz pl. 19. pat ziemā.

Pie Andre Citroena parka ziemeļrietumu ieejas

Vēlāk pēcpusdienā gribēju vēl nedaudz izkustēt un ko paskatīt, jo to brīvdienu Parīzē jau nesanāk nemaz tik daudz. Izvēlējos turpināt parku dienu un doties uz otru Parīzes galu - Andre Citroena (Citroen dibinātāja) vārdā nosaukto parku. Tas ir pavisam jauns, izveidots 1992. gadā vietā, kur senāk atradās Citroen rūpnīca. Parks ir ļoti moderns, ar interesantiem celiņu un kāpņu veidojumiem dažādos līmeņos, kas veiksmīgi sasaucas ar netipiskajiem kokiem un citiem augiem (tajā skaitā bambusu mežu!!) Parka viducī ir liels zāliena laukums, ko ieskauj stiklotas biroju ēkas. Vienā galā ir no flīžu caurumiem šaujošu vertikālu strūklu parāde, kuru bērni noteikti terorizē siltās vasarās. Uz Sēnas pusi (parks sniedzas līdz pat Sēnas krastam), pašā zālāja viducī atrodas liels balons, ar kuru var pacelties gaisā un apskatīt Parīzi no gaisa arī šādā veidā. Šodien gan izskatījās, ka sezona jau ir beigusies... Un gluži tāpat bija ar manu svētdienas 3. parka apskati - tiklīdz piesēdu iedzert tēju uz parka soliņa, tālumā sāka dārdēt laika prognozē minētais pērkons. Nepagāja ne minūtes 20, kad atlika teikt modernajam parkam 'atā' un laisties mājup, pirms palieku slapjš kā žurka.

Starp citu, par šiem un citiem parkiem var palasīt arī latviešu valodā, Another travel guide lapā pateicoties Agitas Salmiņas ierakstiem:

Parc de la Villette, Parc Buttes Chaumont un Parc Andre Citroen.

Darbu darbi ikdienā

Nedēļa rit, laiks Parīzē sāk bojāties, tomēr darbu nepaliek mazāk - gluži vai otrādi! Rezidencē internets nobrucis jau kopš pagājušās nedēļas nogales. Bet nav jau tā, ka dzīve apstājusies.

Senmartēna kanāls - skriešanas poligons

Pirmdien beidzot izkustēju paskriet - tas tomēr ir ērtākais sporta veids, ko paņemt līdz. Ap savu māju neesmu nevienu skrējēju īsti manījis, taču tepat 5 minūšu attālumā ir Viletes parks (Parc Villette), kuru tad devos iemēģināt. Turpat blakus ir Senmartēna kanāls (Canal Saint-Martin), gar kuru arī varētu paskriet līdz pat Rotonde de la Villette.

Senmartēna kanāls no Rotonde de la Villette puses ar strūklaku, utt.

Tad nu uzmaucu kedas un devos izlūkos. Pamanīju pāris vicotājus jau pie Porte de la Villette, tomēr, kad tiku līdz Senmartēna kanālam... Likās, ka esmu nokļuvis uz skrējēju autostrādes :D. Pateicīgs, apgaismots un taisns gabals abās kanāla pusēs, kurā var izlocīt kājas jebkurā laikā. Vienīgā škrobe, ka tas pa lielam segums ir bruģis, asfalts vai betons. Bet visu jau nevar gribēt!

Skatīt lielāku karti

Otrdien bija pateicīgs vakars, lai mājup dotos nevis ar metro, bet zaļo transportu Velib', par ko jau esmu te rakstījis. No Sēnas līdz pat manam Porte de la Villette var diezgan vienkārši nokļūt sekojot Senmartēna kanālam, ko jau iepriekš minēju. Ne visu laiku viņš ir redzams (slēpjas pazemē, tomēr velosipēdistu celiņš ir ļoti ok. Nepilni 8km un mazāk kā pusstundā esmu ticis līdz Parīzes robežai!

Jācer, ka laiks te turēsies un ik pa laikam varēs šādi sevi izkustināt. Bet nu gan - atpakaļ pie darbiem!

līdz Jardin des Tuileries

Šodien atkal turējās saulīte visu dienu. Tāda sajūta, ka laikapstākļi apvainojušies, ka es viņus tā gānīju un tagad rāda labāko, kas tiem ir. Tad nu vakarā, pēc garas, fiziski un emocionāli nogurdinošas dienas ļāvos nelielam skrējienam, lai izvēdinātu galvu un pabaudītu labo laiku.

Tā kā Luksemburgas dārzu slēdz ciet jau tūliņ pēc sešiem, tad domāju paskriet gar Sēnu uz otru pusi - uz leju. Un pie Luvras tak ir liels dārzs (Jardin des Tuileries), nez līdz cikiem tas tiek turēts vaļā.

Skatīt lielāku karti

Tad nu čapu, čapu, gar Sēnas kreisā krasta bruģēto gājēju celiņu skrēju uz priekšu. Ik pa laikam tilts. Zem tilta neoficiālās publiskās tualetes nododoša smaka. Arkās, kurās iespējams, mājo bezpajumtnieki. Pa dienu gan devušies savās gaitās, bet migas redzamas. Dažas izskatās pat diezgan labi. Ne jau kurš katrs var atļauties mitināties 18-19. gs. celtnēs. Pie upes sēž tūristi, jaunieši, arī pārīši, kas bučojoties bauda labo laiku, kā jau Parīzē...

Angliski sakot - the small pleasures of life - ja mitinies Parīzē. Retumis gadās redzēt skaistu saulrietu slēpjamies aiz Eifeļa torņa.

Aizskrienu līdz karaliskajam Pont Royal tiltam, tur taciņa beidzas, bet tas nekas - pāri tiltam un esmu jau parkā. Luvras piramīda pazib pa labi no manis, bet es tik uz parka vārtiem, skatos - vaļā līdz pat 19.30. Tad jau varēs arī citu reizi! Nu tad skrienu vienu riņķi. Smuki riet saulīte, cilvēki sasēduši parkā un bauda +21 grādu. Skrējēju ar daudz, pārsvarā pat jauna līdz vidēja vecuma.

Orsejs, Luvra, Notre Dame... ierasti.. :D

Un tad jau lēnām dodos atpakāl, augšup pa labā krasta gājēju celiņu. Sajūta patīkamāka - bruģis gludāks, cilvēku mazāk, bet galvenais - smakas necērt nāsi. Tieku līdz Sitē salai, pa "Jauno" Pont Neuf pāri, pa salas kreiso pusi līdz Notre Dame, tai garām (tur parciņš vaļā līdz 21), un esmu jau tūliņ mājā. Palēnām attālumu audzēju. nu jau 8.3km. Ātrums gan zem 10km/h, bet tas ieskaitot stāvēšanas pie sarkanajiem, kas ne vienmēr ir tik īsas.. :)

riksītis gar Sēnu

Šodien izdevās laicīgi beigt darbiņu un izkustināt savas miesas. Tā kā šonedēļ Luksemburgas dārzu slēdz jau 18:15, tad neatlika nekas cits, kā meklēt citu kustību virzienu. Šoreiz pamēģināju paskriet gar Sēnas kreiso krastu augšup, līdz Miterāna bibliotēkai.

Skatīt lielāku karti

Solis tāds lēnīgs, jo segums pārsvarā betona vai bruģa, tomēr vieta, kur skriet, ir laba, laiks šodien lutina un rietošā saule spēlējas otrā krastā esošo māju logos. Pa ceļam sajūtu kodīgu krāsas smaržu degunā - paveru acis un ieraugu: Asiņojošu māju.. Tā tiek gatavota nojaukšanai. Interesanti izskatās!

Nojaukšanai sagatavotas ēkas pēdējie asins pilieni..

Tālāk skrienot sanāk gar ostu. Tur pietauvoti, sākumā restorāni, bet tālāk no centra arī baržas, kas šurp atpeldējušas pat no Antverpenes. Tā nu skrienu, skrienu, līdz tieku līdz jaunajai Miterāna bibliotēkai - uzskrienu pa trepēm un noskatos, kā saule aizlien aiz pilsētas mājām. Lielajos bibliotēkas torņos tā, protams, vēl turpina atspīdēt, tie tomēr makten stiepjas debesīs.

Saulriets no Miterāna bibliotēkas

Tad nu izlemju doties mājup, jo ceļi jūt cietāko segumu. Nav ne vainas. Paskatos kartē un šie 3.5km katrā virzienā tevi izved jau diezgan tālu prom no centra. Diez kā būs skriet otrā virzienā. To nākošreiz.

P.S. Skrēju vakar.

Fiziska aktivitāte

Lai nebūtu galīgi tizls, nepieciešams veikt fiziskas aktivitātes. Visvienkāršākā, ko varēju paņemt līdz uz šejieni bija - apavi skriešanai. Nu jau otro reizi devos iekarot Luksemburgas dārzu ar cerību beidzot tikt tajā iekšā (Slēdz tomēr diezgan agri - ar krēslošanās laiku (šobrīd 18.45). Tā kā no rītiem no manis liels skrējējs nav, tad skriet pa šādu elitāru vietu sanāk tikai brīvdienās. Citām dienām jāskata kas cits.

Tad nu lūk šāds izskatījās mans maršruts šodien - paskriet garām Sorbonas Universitātes bibliotēkai, ko šobrīd remontē, tad Luksemburgas dārzam ar Senātu, tad arī Panteonam. Nu tā, kā jau parasti.

Skatīt lielāku karti

Nav jau daudz. Mazāk par 5km, tomēr laiks šodien nemaz nelutināja. Visu dienu līņāja. Kad beidzot saņēmos izskriet, bija tā kā pārgājis uz rasināšanu, tomēr skrējiena pusceļā dabūju nejauko lietus kungu kārtīgākā apmērā. Nav jau daudz, tomēr visu laiku - līdz ar to gaiss arī ap 10-11 grādiem.. Pēc tam gan siltā dušiņā! :)

Redz arī pierādījums:

Mana kāja lietainajā Luksemburgas dārzā.

P.S. rakstu par pagājušo svētdienu!

un starp citu

šodien bijām skriet. Es šortos un kreklā. Re-kāpēc:

P.S. arī ēnā bija ļoti silts...

Un reko noskrējām. Izskatās pēc labas daļas Grenobles. Apkārt zinātnes centram!

Skatīt lielāku karti

ar kājām pa rudeni..

Šodien saņēmos nebūt skumjš un nesēdēt tikai istabā, bet arī doties nelielā skrējienā - sen tak nebija darīts. Nu tad pavēlā pēcpusdienā devos stundas skrējienā pa šādu maršrutu. Kopā tā arī sanāca 10 km.

Skatīt lielāku karti

Taciņās jau rudens, lapas sabirušas. Lietus te pēdējās dienās šo kārtu gan palielinājis, gan nu jau sakompresējis. Temperatūra ar mākoņiem virs galvas turās ap 15 grādiem, varu skriet šortos un kreklā - silti tak! Tik krēslojas jau ap 17iem..

Un tad, kad pagriezies uz Belledonne kalnu masīva pusi, redzi, ko rudens ir sadarījis - sakrāsojis kalnu virsotnes jau baltas! Nu tie ir tie ap 2300m augstie. Zemāk vēl baltums nenāk.. Bet smuki. Citi kalni ar tādi apvainojušies izskatās - košais gaišais pelēkums nomainīts ar tumšu pelēku, slapju dusmīgumu. Nu neko, dzīvojam, skatamies!

mazais aplītis

Pēc vakardienas volejbola (jā, iešu pirmdienās uzspēlēt volejbolu - pie tam diezgan labu volejbolu...), šodien tā vien gribējās izlocīt nedaudz stīvos muskuļus, lai nebūtu jādomā par tuvāk un tuvāk nākošajām mācībām...

Vakarpusē kopīgi paēdām, tas nedaudz aizkavēja, tāpēc izgāju skriet ap pus astoņiem. Domāju, ka jānotestē otra Izēras upes puse - vai tur ar nav taciņa. Tā nu aizskrēju līdz gājeju tiltam gar pašu upi un tad skatījos, kas nu būs. Izrādās ir! Ne gluži zemes taciņa, bet škembas ar smilti, kas tāpat ir patīkamāk kā asfalts!

Taka nav tik tuvu pie ūdens, tāpēc abās pusēs ir lieli koki. Sanāk skriet arī Apdzīvotu kemperu rajoniņam. Izskatās ļoti līdzīga Lēvenes čigānu apmetnes vietai, tik mersedesu vietā ir BMW un lētākas franču mašīnas. Varbūt ka arī ir. Kaunējos dikti pētīt. Tad paskrien garām vēl nelabi smakojošai rūpnīcai un esi jau pie tramvaja tilta, kam turpat blakus - velo tilts. Tā kā metās jau tumšs, tad - izlēmu laist mājās. Pietiks.

Tad nu sanāca 5km izskrējiens 30 minūtēs. Temps kā parasti. Reku karte. Nākošreiz jāpamēģina tālāk gar upi centra virzienā paskriet.

Skatīt lielāku karti

uz kājām

Šodien beidzot saņēmos izkustināt slinkās kājas. Atceroties Baibas stāstīto, pamēģināju skriet gar Izēras (l'Isère) upi. Tur iet velo/pastaigu celiņš, bet zemāk, tuvāk upei, šaura zemes taciņa. Tur patīkamāk skriet, ceļi tik īpaši nejūt.

Nu tad pie tramvaja tilta sāku un apskrēju apkārt kampusam. Domāju, ka varētu tikt pa auto tiltu otrā pusē un skriet atpakaļ, tomēr negribējās līst augšup pa brikšņiem, kā arī, meklējot apkārtceļu, jau iemaldījos tajā kampusa daļā, kur nebiju bijis. Tad nu izrikšoju tam visam cauri. Glītas un parastas ēkas mijas viena ar otru. Modernais tramvajs brīžiem kontrastē. Tenisa kortu daudzums pārsteidz! Un tā jau ar biju pie savas mājas. Kopā - 7km, ~45min. Temps kā parasti.

Skatīt lielāku karti

Nav jau vairs nebeidzamais Heverlee mežs, tomēr arī neslikti. Kad būšu vairāk formā, varēs skriet augšup Bastīlijā, vismaz nedaudz... Toties dzīvība arī te. Satiku divus zaķus, kas ātri aizcilpoja prom no takas. Arī bariņš putnēnu tur plivinājās. Vairāk gan ne - pārāk intensīva cilvēku kustība.

Tātad, skriet varēšu! Redzēs kā ar citiem sportiem. Jo mācības izskatās nopietnākas. Beidzot kārtīga fizika!

meža brīnumi

Šodien bija liela darba diena. Pirmkārt - visa veļa samazgāta, savi >10Ls mazgātavā atstāti... briesmīgi... Tagad istaba atkal smaržo pēc žūstošām drēbēm! Toties būs ko vilkt mugurā!

Otrkārt, beidzot saņēmu sevi rokās, lai izietu paskriet. Forma sākusi mukt no manis. Kā nekā eksāmenu periods ar 4 sienām un grāmatu deguna galā. Tāpēc pēc kādas pusstundiņas bija sajūta, ka plīstu nost. Bet neko, paskrēju vēl. Liekas, ka satiku to mistisko "otro elpu" un tad jau raiti līdz mājām izdevās. Savas 45minūtes mierīgā riksī sanāca.

Stirna, parastā

Bet kas tad tur īpašs, ka pieminu šādu ikdienu. Pirmo reizi mežā satiku stirnas. Jā - divas gabalas. Skrēju pa meža celiņu, turpat pie apakš-automaģistrāles-caurejas un dzirdu, baigais troksnis-  skatos. 2 vakariņas cilpo man garām. Nu neko, aiz pārsteiguma mute vaļā, apstājos. Šīs arī, pagriežas, pārskiren pāri ceļam un prom ir. Paskrienu vēl 10 minūtes, skatos, putns laižas pāri takai, apsēžas kokā. Skatos - knābis nav tā kā balodim, ir kaut kas nopietnāks. Hmm. Tā nu es, apstulbis no dabas ciešās kopdzīves ar cilvēku apdzīvotajām vietām, atradu savu otro elpu un aizcilpoju mājup. Nebiju domājis, ka tepat - kur cilvēki skrien, pastaigājas, brauc ar velosipēdiem ik mīļu brīdi - faunai patiks dzīvošana.

Ko vēl sastapu - pārīti koši oranžu gliemju. Paskatījos tagad internetā - izrādās, tie paši, kas pie mums parasti mēdz būt melni, ir arī citās krāsās - arī oranžā. Cik saprotu, tad suga tā pati - Arion ater. Nezināju, ka angliski šos sauc par "slug".

Tādi te burkāni. Bet nu pie grāmatām, lai dienai kārtīgs punkts!

Ar apakšķepām pa zemi

Visu dienu lasot ķīmiķu materiālzinātnes prieku asaras, kas sarindotas veselās 10 lapaspusēs, tā vien spiežas izkustināt kājeles. Sen jau ar nebija darīts. Domāts, darīts. Savas 55 minūtes noskraidītas, atkal apsveicinoties ar meža kungu.

Novērojumi:

• Meža lapu ēna ir lielisks veids, kā sviedrus iegūt tikai no fiziskās piepūles, nevis tvaicēšanās karstajā saulē.
• Ja taciņa iet starp izaugušiem, zaļiem krūmiem, kas to cieši ieskauj - tur būs "atvēsināšanās tunelis". Ja zina, kur tādas vietas meklēt, var ieplānot atsvaidzināšanos jau iepriekš.
• Ja redzat ko līdzīgu zirga atstātai pļekai, ievērojiet stabilu distanci. Ne jau iekāpšanā būtu problēma, bet mušām patīk to apsēst - skrienot garām var sajust mušu aizsargmākoni.
• Skriet joprojām ir tā vērts, tik pirms tam pārbaudiet vai dušās ir siltais ūdens...

Nu atpakaļ pie ķīmiķu brīnumiem!

Runājot par citiem aspektiem - diezgan smieklīgi ir dzirdēt un nosūtīt sveicienus caur pakistāņu radio, kam programma 7dienu vakarā angliski tiek vadīta no Parīzes. Great RJ Anzar!

Vāvere

Šodien baudot saulaino laiku, izkustināju kājas pa vietējo mežu. Saulīte sildīja tik labi ,ka ar šortiem un kreklu bija gana!

Parasti, skrienot garām krūmiem vai arī vienkārši rudens lapu klājumam, var sadzirdēt čaukstoņu un trokšņus. Bieži cenšos saskatīt, kas tad tas iemesls ir... Reizēm kāds balodis, reizēm nevar saskatīt, tomēr šodien - ieraudzīju vāveri. Un tādu dikti glītu! Smuka, kupla aste. Ausīm arī feinie bumbulīši. Tāda galanti kautrīga. Pagāju soli tuvāk, bet šī aizskrēja līdz tuvākajai priedei un aidā - augšā!

Uzreiz sejā prieks - šis mežs ir dzīvs! Neskatoties uz biežajiem pastaigu darītājiem, lielo autostrādi un koku ciršanas darbiem. Yup!

Kājas izkustinātas

Sen nebija sanācis, bet nu beidzot - paskrēju. Noskrēju savas 45 minūtes mierīgā solī pa mūsu feino mežu. Ārā mākoņains, ap + 10 grādiem un sajūta skrienot tāda paša kā pusotru mēnesi atpakaļ - februāra sākumā. It kā pavasaris nebūtu sācies. Jā. 5 dienas saulītes un jau pietrūkst!

Pa ceļam manīju čupu knēveļu, kurus pieskata jaunieši. Nezinu vai tie ir tie paši skauti un gaidas vai kas cits, bet jā - prieks redzēt, jo viņus mana bieži, katru nedēļas nogali. Un daudz! Mans mājasbiedrs vienreiz stāstīja, ka viņš arī esot līdzīgā organizācijā, kas gan ir lokāla - ar savu teritoriju, mājām, utt. Tad nu tur jaunieši sāk ar dalību, bet izaugot paši sāk veidot pasākumus jaunākajiem. Un man liekas, ka tā ir ļoti feina lieta - radīt interesi jauniešiem "audzināt" un pieskatīt knēveļus. Kāpēc? Jo vecumu starpība ir mazāka un bieži vien paši atceramies, kā mums patika skriet un dauzīties, kad bijām mazāki (nu ne visiem). Vismaz jaunieši atļāva šiem knēveļiem pārvietot pusi mežā atrodamos zarus citviet (zobeni un citas spēļlietas), nez vai skolotāji tā atļautu! Un arī jaunieši saprot, ka ar bērniem ir forši! Toreiz runājot ar mājas biedru bija prieks redzēt, kā viņam acis dega par to tikai stāstot! Super!

Nu, lai nosistu jums pozitīvās domas, lūk nejauks joks par Beļģiju:

Divas lietas ar ko Beļģija ir pazīstama pasaulē ir šokolāde un pedofīli-mācītāji. Un pirmā šeit ir tikai tāpēc, lai nodrošinātu otro...

Vismaz tagad relaksējoties var izbaudīt tēju no puslitra alus kausa - suvenīrs no Čehijas noder!

Izskriets no eksāmeniem!

Šodien beidzot pakustināju savas kājas. Devos paskriet. Mērķis - reku kartē. "La Foresta". Apskrēju riņķī - izskatījās ļoti dīvaini. Sēta riņķī, ēka milzīga, bezmaz nekurienes vidū...

Skatīt lielāku karti

Kopumā sanāca kādi 8km! Un atskrienot mājā gribējās paskatīties, kas tad tas par brīnumu īsti ir.

Palasot viņu mājas lapā, izrādās - pēc 2. kara uzcelts kā klosteris. Šobrīd, daļā iespējams rīkot pasākumus, droši vien team-building, utt. Vai arī reliģiskas un spirituālas lietas!?

Bet jā, re ka pat klosteri Beļģijā māk pelnīt naudu. Nu vismaz ne tikai ar alus brūvēšanu.

Vēl 5..

.. km. Nē, ne jau ali. Ir sesija un ir jāmācās. Kam gan ir laiks alum!?

Aiz loga spīdēja saulīte, nāca pievakare, un man uznāca vēlme vēl izmantot botas, pie viena pavēdinot galvu!

Nu tad savas godīgās 34min noskrēju. Paskrēju pa tuvējo mežu, atklāju sakarīgākās takas un jau kaļu plānus, kur aizskriet tālāk (izskatās, ka tuvumā ir Eiropas mežu institūts.. :D) Lai arī pēdējās dienas bija nejauki lijis, tāpat lielās meža alejas, kurās iekļaujas zemes/grants celiņi, vienmēr spēj nodrošināt vismaz vienu nedaudz sausu līniju. Pāris reizes gan nācās izmantot lidošanas paņēmienus (jā, pārlēcu metru ar kapeikām lielai peļķei! Wūū-Hūū!). Un citus skrējējus ar mana. Tā kā - joprojām neesmu nogalinājis vēlmi skriet!

Un mani 38eiroīgie Asics Patriot tiešām ir ērti, nekādas vainas!

Uz kājām

Beidzot iemēģināju savas skrienamās kedas. Ārā spīdēja pēcpusdienas saulīte, tuvējais mežs pilns atpūtu meklējošo. Paskrēju - tikai 25 minūtes, tomēr iesākumam derēs.

Skatīt lielāku karti

Kartē sarēķināju, ka ap 5 km ir noskriets. Un jāsaka, nav tik slikti, kā vienmēr bija licies. Tā kā mēģināšu atkal! Jo vietas un skriešanas takas te pietiek! Lielo koku alejas ir ideāli piemērotas. Kartē arī var pamanīt!