Grenoble

Ir iemesls, kāpēc šis ieraksts tik ilgi nav tapis. Ja jūs man gribētu pavaicāt, kas tad īsti ir tā vieta, kur mitinos, tad pēc mēneša dzīvošanas šeit es joprojām nemāku atbildēt. Kāpēc tā? Jo joprojām mēģinu to iepazīt.

Grenoble un piepilsētas

Pārītis standarta faktu. Grenoble ir 13 lielākā metropolitēna teritorija (kopā ar piepilsētām, utt) Francijā ar ~530'000 iedzīvotāju. Tas ir nedaudz godīgāks salīdzinājums kā skatīt pilsētu iedzīvotāju skaitu, jo vismaz Grenoblē pašā mitinās tik ~150'000 iedzīvotāju, bet pilsētas teritorija aizņem tikai daļu no ielejas.

Arī vēsture šai pilsētai iesniedzas pat pirms mūsu ēras, jo tā atrodas divu upju sateces vietā, ieskauta ar kalniem visapkārt. Vēsturi vēl palasīšu sīkāk, tāpēc daudz negarlaikošu ar to. Tā vietā pastāstīšu, kas šeit svarīgs pēdējā laikā. Kā jau teicu - divas upes - Izēra un Draka satek vienā, tālāk plūstot uz svarīgo Ronas upi. Pilsēta jūtami attīstījās 19. un 20. gadsimtos. Tieši šeit bija pirmais ar elektrību apgaismotais laukums Francijā. 1968. gadā tā uzņēma X Ziemas Olimpiskās spēles, kas joprojām ir atstājušas vaibstus pilsētas sejā. Paralēli tam Luis Nēls (Louis Néel) attīstīja pilsētu kā zinātnes un industrijas centru. Šobrīd Grenoble ir pilsēta, kurā studē vairāk kā 60'000 studentu, vismaz 21'000 zinātnieku, vairāki svarīgi pētniecības centri, tomēr par to pastāstīšu citreiz.

tramvaji

Tam paralēli, pilsēta ir kā miermīlīga sniega čupa, kas izgūlusies starp kalniem. Tās ikdiena norit vieglā franču garā ar pāris nesteidzīgām tramvaja līnijām, kas palīdz viegli nokļūt jebkurā pilsētas vietā. Apkārtni ieskauj kalni, kuru sejas pēc pāris dienām pilsētā jau zini no galvas - ideāls orientieris. Nav iespēju apmaldīties. Daži tuvāk, daži tālāk. Bet lielākā daļa vēl jāiekaro!

Pilsētas centrs nedaudz atgādina Parīzes bulvārus. Tādi ir tik pāris kvartāli. Tad ir pārītis mazu, samudžinātu ieliņu, kurās grūti orientēties. Kā tāda moderna, vertikāli izstiepta vecrīga. Apkārt jaunākas ēkas. Padomju laikam līdzīgās funkcionālisma ēkas, modernākas blokmājas, pārsvarā parocīgas, praktiskas, nelieliem stila elementiem. Asfalts un ielas arī - ērtas, bet ne perfektas. Brīžiem nedaudz nolaistas. Nevīžība? Nezinu, liekas, ka tikai franciskums. Bet nesaku, ka slikti.

Tāda ir šā pilsēta. Joprojām zupa ar vairāk sastāvdaļām kā esmu atpazinis. Vēliet veiksmi un tad jau iepazīšu un izstāstīšu.

P.S. Ja ieinteresē, tad var palasīt Baibas blogu. Viņa te jau ir bijusi, tomēr ar savām acīm.