Ar kājām vien!

Vakardienas sekas jūtamas šodien. Nogurums kājā, nedaudz arī rokās. Kā nekā sen muskuļi nebija sajutuši vērā ņemamu slodzi. Ko tad darīju? Nu to, kas te ir gana populārs - Randonée!

Latviskais nosaukums tam ir pastaigas pa (kalnu) takām. Tā kā Grenobli no visām pusēm ieskauj kalnu masīvi, tad kur nu vēl vairāk iespējas šadi izpausties, kā te! Kā pirmo mērķi noskatījām takas, kas no slēpošanas kūrorta Chamrousse 1650 ved uz Roberta ezeriem (Lacs de Robert). Līdz turienei veikli var tikt ar reģionālo autobusu, kas gan kursē tikai divas reizes dienā. Līdz ar to diena iesākās neparasti agri, vēl pirms saules lēkta!

Lacs de Robert un mēs!

Ar autobusu veikli ripinājāmies kalnā augšā, seprentīns pēc serpentīna, ciemi, tad meži un visbeidzot – slēpošanas kūrorts. Stundas laikā ar tehniku pievarēti 1200 metri! Priekšā pašiem vēl savi seši simti. Šie kalni atrodas uz austrumiem, tāpēc, jo tuvāk tiem esi, jo ilgāk saule aiz tiem slēpjas. Mums, viltniekiem, izdevās vērot vairākus saullēktus - Pakāp desmit metrus uz augšu un saule jau atkal aiz kalna!

Nepilnu divu stundu laikā pa akmeņainu taku, ik pa brīdim ejot gar bezdibeņa malu, sasniedzām mūsu pirmo mērķi – Roberta ezerus, pa ceļam vairākas izlokot mutes muskulatūru iespaidīgo dabas skatu dēļ! Grupas bilde pie ezera, mazs otro brokastu našķis un kājas jau prasās iet talāk! Uzkāpti tikai trīssimts metri. Kokus un zāli aizstāj sūnas un akmeņi, vējš izrādās vēl vairāk, bet mēs tik priecājamies par saulaino dienu un veikli kāpjam augšup! Nākošais mērķis – kalna virsotne (Croix de Chamreuse), visu slēpošanas trašu sākuma punkts.

Pa ceļam uz virsotni

Pa ceļam daži Marsa kalni, Īrijas ielejas, slēpotāju pacēlāji un karsta saule virs galva. Čāpo, čāpo  - ‘bonjour, bonjour! (labu dienu, labu dienu!)’ – čāpo, čāpo... Un esam galā. Metāla krusts, šobrīd nedzīvi restorāni, bariņš slinkojošu pacēlāju un pastaigu mīlētāji. Skats – iespaidīgs! Grenoble izskatās tik sīka, ka var ar plauskstu aizklāt, tālumā kārdinošas sniegotas kalnu virsotnes. Plašums. Toties ļoti krunkains!

Māja ar seju

Paēdam pusdienas, papļāpājam, pasmejamies par māju ar seju un domājam ko darīt tālāk!? Ja ietu taisni lejā, tad vajadzētu nosist laiku kādu 4 stundu garumā, jo nākamais (un pēdējais) autobuss tikai 17.40. Tad nu domājām – nogriezīsim vienu kalna sānu, lai nav jāiet atpakaļ un tiksim uz citas takas. Paskatījāmies ar aci no augšas, izskatās baigi labi. Nu ir stāvumiņš, bet kas tad tas mums jauniešiem! Kļūda pašos pamatos... Ja jau takas ir sataisītas, tad tām ar jāseko! Nu nebija jau tik traki, tomēr brīžiem gadījās mazāki akmeņi, kam patīk vairāk kustēties vai stāvums, bez īstām iespējām pieķerties. Jautri jau gan ir – labi ka nav slapjš un slidens! Nokāpjot lejā gan skats tāds, ka liekas – „vai tiešām mēs tur nokāpām..?”

Tad vēl neliela pastaiga gar ezeriņu, mežaināku pusi, slēpošanas trasi, līdz nonācām izejas punktā, izdzērām sildošu dzērienu un tūliņ jau kāpām uzticīgajā busā, sakot paldies skaistajiem kalniem, smukajām takām, ar domu – mēs būsim šeit atpakaļ, lai paslēpotu!

Vēl viens ezeriņš un fonā stāvums, pa kuru "viegli" norāpāmies..