Dzīvojot Lēvenē, nekad nevari aizbildināties, ka esi "atgriezts" no latviešu dzīves. Vienīgais iemesls var būt negribēšana. Beļģijā latviešu ir daudz. Ir latviešu biedrība, kas ir aktīva un organizē pasākumus, ir iespēja dejot tautas dejas, dziedāt korī. Esot Lēvenē izbraukāt būtu grūti, tomēr uz lielajiem pasākumiem gan nevaru atrast iemeslu neaiziet.
Par godu 18. novembrim, sestdienas vakarpusē tika rīkots pasākums Latvijas vēstniecībā. Svētku uzrunas, kora koncerts, pat mazākie dzied. Tad dejotāji, griežās un griežās. Feini!
Tad nāk jaukā daļa - mielasts. Pelēkie zirņi ar speķi. Rupjmaizīte ar gaļiņu, kartupeļi, štovētki kāposti un piebalgas alus. MMM... gluži kā mājās. Pilnai laimei tik omes karbonāde pietrūka! :)
Tad vēl video sveiciens no zināmiem cilvēkiem Latvijā. Foršs. Būs video internetā - ielikšu linku.
Kulminācija - Ievas Akurāteres koncerts. Balss, dziesmas, pārdomas.
Noslēgumā kūka, sarunas, arī dejas, kam tīk. Latviska noskaņa.
Šis pasākums dod iespēju sajust latvisko sajūtu. Nav tā, ka man tā dikti pietrūktu. Esmu prom tikai 2 mēnešus. Līdz ar to arī emocijas nav tik spēcīgas. Nevaru sevi salīdzināt ar cilvēkiem, kas jau ilgstoši strādā Briselē. Tomēr - protams, patīkami. Latviešu alus ir Latviešu alus. Ēdieni ir ēdieni! Un latviskā mentalitāte ir latviskā mentalitāte. Katrā zinā - ja sāk pietrūkt, tad ir iespējas sajūtas remdēt. Patiešām var sajusties kā mājās!
Tikai viena lieta negāja pie sirds. Tāda bēdīgā noskaņa. Uzrunas vairāk atsaucas uz pārdzīvoto nevis un priecīgo faktu, ka mums ir sava valsts. Brīva Latvija! Un ka ir jāpriecājas!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru