Sestdien, 13.11. devāmies ekskursijā (organizēja Pangaea) uz īpašu Beļģijas reģionu - Flandrijas laukiem (neatceros precīzu nosaukumu no vēstures), kas atrodas Beļģijas rietumos, Francijas pierobežā. Vietu, kur beļģiem kopā ar sabiedrotajiem beidzot izdevās apturēt vācu ofensīvu un kur atradās Pirmā Pasaules kara (WWI) laikā gandrīz nekustīgā frontes līnija, vieta, kur norisinājās bezjēdzīgais ierakumu karš.
Tad papusdienojām un devāmies aplūkot pilsētas apkārtni - vietas, kur notika kaujas, atradās ierakumi, bunkuri, kapsētas un tagad atrodas piemiņas vietas. To ir daudz.
Apmeklējām Eseksas fermas kapsētu, kurā atdusas ap 1000 kritušu britu kareivju, Langemarkas vācu kapsētu, kurā apglabāti vairāk kā 44'000 kareivju, no tiem 25'000 kopīgā masu kapā, vietas trūkuma dēļ. Redzējām arī lielāko kritušo britu kapsētu - Tyne Cot, tur atdusas ap 12'000 britu. Apkārt esošā siena nes pazudušo un neatpazīto kareivju vārdus, to tur ir 35'000. Katrā vietā ir stāsts, kāpēc un kas tur atdusas. Visu caurvij atmiņas.
Britu kritušie tika apglabāti pēc iespējas atsevišķos kapos, ar pieminekļiem, kas krasi kontrastē ar vācu kapsētu. Vēl joprojām tiek atrasti kritušie kareivji, ko zeme bija glabājusi paslēptus gandrīz gadsimtu. Dažas bijušās Britu impērijas daļas, kas tagad ir neatkarīgas, īpaši attiecas pret saviem kritušajiem - viņi cenšas noskaidrot personību par katru cenu, pat DNS analīzes! Jo uzskata to par nacionālo lepnumu - drosmīgajiem savas VALSTS kareivjiem! Cik sapratu, tad tā dara vismaz Austrālija un Kanāda.
Viena no ievērības cienīgajām lietām ir dzejolis "In Flanders Fields", ko uzrakstījis viens no kareivjiem Džons Makkrejs. Tas esot populārākais un zināmākais dzejolis, kas apraksta WWI
Apmeklējām Eseksas fermas kapsētu, kurā atdusas ap 1000 kritušu britu kareivju, Langemarkas vācu kapsētu, kurā apglabāti vairāk kā 44'000 kareivju, no tiem 25'000 kopīgā masu kapā, vietas trūkuma dēļ. Redzējām arī lielāko kritušo britu kapsētu - Tyne Cot, tur atdusas ap 12'000 britu. Apkārt esošā siena nes pazudušo un neatpazīto kareivju vārdus, to tur ir 35'000. Katrā vietā ir stāsts, kāpēc un kas tur atdusas. Visu caurvij atmiņas.
Britu kritušie tika apglabāti pēc iespējas atsevišķos kapos, ar pieminekļiem, kas krasi kontrastē ar vācu kapsētu. Vēl joprojām tiek atrasti kritušie kareivji, ko zeme bija glabājusi paslēptus gandrīz gadsimtu. Dažas bijušās Britu impērijas daļas, kas tagad ir neatkarīgas, īpaši attiecas pret saviem kritušajiem - viņi cenšas noskaidrot personību par katru cenu, pat DNS analīzes! Jo uzskata to par nacionālo lepnumu - drosmīgajiem savas VALSTS kareivjiem! Cik sapratu, tad tā dara vismaz Austrālija un Kanāda.
Viena no ievērības cienīgajām lietām ir dzejolis "In Flanders Fields", ko uzrakstījis viens no kareivjiem Džons Makkrejs. Tas esot populārākais un zināmākais dzejolis, kas apraksta WWI
Tieši magones ir piemiņas puķes, kuras tiek lietotas visās piemiņas vietās. Mākslīgas, imitētas magones. Iemesls - karadarbības vietās, kur nekāda cita veģetācija īsti nespēja izdzīvot, tieši magones spēja savairoties un ziedēt, izkrāsojot kara šausmas.
Vēl apskatījām Īrijas Miera parka piemiņas vietu, Bavārijas Meža tranšejas, uzzinājām kārtīgu devu vēstures. Noslēgumā devāmies atpakaļ uz Ipru, lai paēstu vakariņas un novērotu īpašu ceremoniju.
Britu puse pēc kara vēlējās Ipras pilsētu saglabāt kā pieminekli visiem kritušajiem. Ar to nebija mierā vietējie iedzīvotāji, līdz beigās britiem atļāva izveidot piemiņas vārtus uz pilsētas robežas - Meninas vārtu memoriālu pazudušajiem kareivjiem. Kopumā ~55'000 kareivju, kas krituši līdz 1917.gada 15. augustam. Iespaidīga izskata memoriāls, kur ik dienu notiek piemiņas brīdis - "Last Post" ceremonija. Tā sastāv no muzikālas daļas, klusuma brīža, kā arī organizētas iespējas nolikt ziedus piemiņas vietā. Tā kā šī vieta nav tālu no Lielbritānijas, tad cilvēku šeit ir daudz, ik dienu. Sestdienas vakarā bija pagrūti atrast labu vietu, no kurienes noskatīties ceremoniju. Šeit piemērs, kas atrodams internetā:
Ar šo arī mūsu ekskursija beidzās - devāmies atpakaļ uz Lēveni, nu jau zinot krietni vairāk par to, kāpēc Beļģija tik ļoti atceras WWI, kurš drīz jau būs gadsimtu sena vēsture.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru