tikai līdz St.Nizier

Vakardien devāmies nelielā kalnu pastaigā. Lielais mērķis bija Le Moucherotte virsotne (~1900m), kas ir tuvākā no augstākajām Vercors masīva augstienēm šajā apkārtnē. Tomēr, intereses pēc sākām no ielejas - C Tramvaja līnijas galapunkta Seyssins rajonā. Reku zemāk mūsu patiesi pieveiktais maršruts.

Skatīt lielāku karti

Pirmais solis, lai tiktu līdz lielajai virsotnei, bija nokļūt līdz St. Nizier du Moucherotte ciemam, kas atrodas aptuveni 1000m augstāk kā atejas punkts. Sākām ap 240m. Lai līdz tam nokļūtu sanāca veikt kādus 10km pa mazām takām, caur mežiem, gar laukiem, lēnām čāpojot uz augšu. Bijām 5, tāpēc mierīgi, svētdienas kāpēju garā, ļaujot visiem atvilkt elpu, cik nepieciešams (īpaši jau meitenēm, jo puiši tak tik ļoti spēcīgāki), rāpāmies augšup.

 Pa ceļam smukas mājas un miermīlīgas govis

Pa ceļam ir mazi ciematiņi ar pārīti māju, autoceļa serpentīni, Grenobli vērojošas govis, izlaidīgu kaķi, utt! Un Grenoble ar katru soli paliek arvien vairāk ielejā!

Kalnu pica - Montagnarde

Tā nu čāpojām, un jāsaka - kāpiens nebija grūts, bet viegls arī nē. Sākot 10.00 ar izbraukšanu no savām kopmītnēm, nokļuvām St.Nizier ciemā ap pusdienlaiku - 3 stundas ar kapeikām lai pievarētu 10km un 1km kāpienu augšup. Tā kā kāpiena laikā runājām, ka neesam pamēģinājuši neko nedaudz no vietējās virtuves, kā arī es biju aizmirsis savu pusidenu trauciņu uz skapja plauktiņa, tad izvēlējāmies paēst ciemata restorānā, kuru rotāja glīta bebra statuja.

Vecā tramplīna skatu punkts

Pēc ēdiena pasūtīšanas turpinājām iepriekšējā dienā uzsākto smiešanos par to, ka esam jau pārāk pieauguši - kā nekā pat pusdienājam restorānā pārgājiena laikā... Toties dabūjām nobaudīt ko tradicionālāku. Es izvēlējos Kalnu picu ar šķiņķi, sieru un kartupeļiem (liekas, nekad nebiju mēģinājis picu ar kartupeļiem), pārējie izvēlējās tradicionālu kartupeļu sacepumu (liekas, ka Tartiflette) ar dažādiem sieriem - zilo, brī vai kazas. Pēc tādas porcijas nu gan nemaz i vairs nedomājām par virsotnes sasniegšanu...

Tikai 43 gadus atpakaļ tas bija pasaules sporta centrs...

Tā vietā izlocījām kājas apstaigājot un izpētot '68. gada ziemas olimpisko spēļu tramplīnlēkšanas tramplīna un stadiona paliekas. Betons joprojām turas kopā, koka konstrukcijas lēnām sāk satrunēt, godība iet postā. Nezinu, kāpēc neviens vairs šo lietu nevēlējās izmantot. Bet skats iespaidīgs - domāju, ka arī lēcējiem. Vienā pusē klints, tālumā skats uz ielejā esošo Grenobli!

Un tā tas bija pirms šiem gadiem

Apskatījuši no sāna, lejas, rāpāmies pa otru pusi augšup. Sekojām takai, kas gāja caur nepabeigti patīrītu mežu, pa stāvu, stāvu kāpumu. Dažam pat sanāca četrāpus, tomēr kopīgi uzkāpām augšum. Re ka tās takas arī interesantākas kā vienkārša pastaiga. Tad ar novērtējām tramplīnu no augšas. Iespaidīgi...

Tālumā redzams pat Mont-Blanc - Monblāns - Eiropas augstākais punkts!

Un beigās, kā pieauguši cilvēki izvēlējāmies autobusu (5110) lejup no kalna - krēsla jau bija uznākusi. Jā, dienas paliek īsākas, rudens laikam ir atnācis..