Tikai pēc lielā lietus es beidzot pamanīju tos! It kā pirms tam
putekļu kārtiņa mēģināja slēpt to krāšņumu. Jau pierasts, ka kalni liekas
spēcīgāki pēc palielā nokrišņu daudzuma, jo slapjums nosit lejup pilsētu
nomācošo dūmaku. Svaigāks, tīrāks – tas kā parasti. Bet tie pārsteidza mani
nesagatavotu!
Ir pienācis rudens – ieleja krāsojas. Iesarkani, dzeltenīgi lapu koki
ir kā krāsas plankumi pierastajā zaļajā ainavā. Tie arī ir tie, ko iepriekš
nemanīju! Tagad tie izkrāso stāvās kalnu sienas. Redzēs cik plankumains un
krāsains paliks!?
Agrie rīti paliek neizturami. Ir auksts. Pat apkure ir jau pieslēgta,
lai gan dažu labu dienu nekautrējoties var staigāt šortos un pat īsroku kreklā,
bet tas reti. Tagad ierastā norma ir džemperis. Un nu jau pāris dienas arī
rudens jaka! Nevaru bez tās. Rīta vēsums citādi kož kaulos. Arī vēsais vējš un
lietus lāses nav tas patīkamākais.
Redzot stipro lietu ik reizi nopriecājos, ka šeit izmantoju
sabiedrisko transportu. Ja pagājušajā gadā ar velosipēdu varēju nokļūt
tālākajos Lēvenes punktos 20 minūšu laikā kā maksimums, tad tagad – katru reizi
uz lekcijām braukt ar velo 30 minūtes un vairāk nešķiet pievilcīgi.. Pie tam ar
tramvaju un autobusu tas prasa tikai 5-10 minūtes vairāk, toties parasti var palasīt
vai ķert vēl kādu pēdīgu neizgulētu sapni.
Bet ko te daudz par vēsumu un mācībām... Man laiks doties atvaļinājumā
no ne īpaši saspringtā mācību perioda. No mācībām brīvo nedēļu būšu Portugālē –
ceru, ka noķeršu vēl kripatiņu siltās un notikumiem bagātās vasaras, lai
beidzot godīgi varētu atdoties rudenim un arī ziemai..
Turās!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru