Kamēr sēžu lidostā un gaidu savu lidmašīnu, izmantošu laiku
lietderīgi, lai pastāstītu jums vēl vienu stāstu/piedzīvojumu.
Mans lidojums ir ar burvīgo īru lētlidokli Ryanair no Sentetjēnas
(St-Etienne) uz Porto. Tā ir niecīga izmēra lidosta, kas, cik noprotams, dzīvo
no čarterreisiem un pāris lētāku kompāniju lidojumiem pāris reizes nedēļā.
Sentetjēnas lidosta atrodas gabaliņu no pašas Sentetjēnas ziemeļu virzienā,
savukārt Sentetjēnas pilsēta atrodas kādu galabiņu uz Rietumiem no Lionas. Un
ja pabeidzam stāstu, tad Liona atrodas gabaliņu uz Ziemeļrietumiem no
Grenobles.
Šī ir vienīgā vieta, no kurienes var aizlidot uz Porto pa lēto šeit
tuvumā. Milānu neskaitīsim, tas tomēr ir tālāk. Tad kā nokļūt līdz lidostai?
Es izvēlējos variantu vilciens+reģionālais autobuss. Vilciens
Grenoble-Liona un Liona-Sentetjēna kopā ar nelielu gaidīšanu aizņem ~3h. Tad
vēl autobuss 103 par 2 Eiro no Sentetjēnas stacijas 30 minūtēs tevi nogādā līdz
Aeroport – lidostai (uzmanīgi tik ar kursēšanas laikiem, tie nav bieži).
Vieglāks variants ir braukt ar lidostas eksprešiem no Lionas dzelzceļa
stacijas, tie sanāk nedaudz dārgāki, tomēr iet tieši pirms noteiktiem
lidojumiem. Cītīgāk jāpaskatās lidostas mājas lapa, tur viss rakstīts.
Bet ne par to stāsts. Jau internetā izpētīju, ka autobuss nepieved
gluži pie lidostas, bet izlaiž pieturā 200m no tās. Satelītkartē jau pagrūti
saprast, cik interesanta ir lidosta. Tad nu iedomājamies - sekoju līdzi
maršrutam, skatoties, kur tad man jākāpj ārā. Ieraugu skrejceļu, tad jau tūliņ
jābūt. Vēl viena pietura. Un tad jau redzu – zīmes uz lidostu un - vualā – mana pietura. Izskatās kā
pieturvieta pie ceļa, kur apkārt tikai pļava. Tad nu lāčoju uz lidostu. Ceļa
mala, bez ietves, tomēr satiksmes arī nav. Redzu, ka ir kaut kāda būve –
priekšā čupa ar mašīnu stāvvietām. Tad jau būs īstā! Pieeju – durvis lēni
atveras. Iekšā klusums, 3 cilvēki pie info punkta. Vairāk nekā. Kā izmiris.
Apbruņojos ar siltu kakao un dodos pie galdiņa apsēsties. Esmu nedaudz par agru
– 3h pirms lidojuma. Lēnām cilvēki parādās – pa vienam, pāriem, bariņiem.
Skaidri redzams, ka lidojums šodien tikai viens... Tad jau uzaicinājums uz
reģistrēšanos un drošības kontroli – puisis ar roku atķeksē cilvēkus izdrukātās
tabuliņās. Tad drošībnieki ar rentgena aparātu un metāla detektoru. Saspiesti.
Meklē laikam zeltu, jo no somas liek ņemt ārā dažādus lādētājus, arī sīkumus
pārskata tik uzmanīgi kā nekad! Tad nu
cauri un cilvēki sasēžas krēslos ar skatu uz lidlauku. Tas tāds skumjs,
vientuļš, gaida kādu metāla putnu to pakairinam. Drīz jau būs. Pēc minūtēm 30
vajadzētu nosēsties. Un tad jau vēl mazs brīdis un lidošu, uz Dienvidiem!
Kāpēc tā stāstu? Man liekas ļoti interesanti, kā šī lidosta nodrošina
servisu? Ja tev ir viens reiss dienā, tad drošībnieki nepieciešami taču tikai 2
stundām. Tāpat arī info punktā jābūt tikai +/- šajā laikā. Diez darbinieki veic
vairākus pienākumus vienlaikus. Vai arī ir busiņš ar drošībniekiem, kas braukā
apkārt? Tāpat arī bagāžas krāmētāji, utt. Interesanti..? Lielās lidostās jau
tev veidojas pilna darba diena, bet šādā – gadījuma darbs? Un cik diez vienas
lidmašīnas apkalpošana izmaksā, jo šie cilvēki to taču brīvprātīgi nedara. Re –
jautājumu kāposts! Varbūt kāds no jums pastāstīs arī man!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru