Busā

Esmu Tulūzā, ciemojos. Reku ieraksts, kas tapa vakardienas autobusa piedzīvojumā!

Esmu busā. Ceļā no Aveiro uz Tulūzu. Brīvdienas paskrējušas pārāk ātri. Nu vēl jau maza astīte palikusi. Bet tad jau pie mācībām..

Brīvdienas bija notikumu pilnas. Paspēju gan jauki paceļot, gan satikt mīļos, gan kurnēt istabā, briesmīga laika dēļ, gan pārēsies našķus, gan izjust atkaltikšanās prieku un šķirsanās sapīkumu. Kā tāds dīvains krējums ar skābā un putu krējuma maisījumu.

super...! Kopā 21h..

Tad nedaudz konkrētāk – pabiju es Portugāles ziemeļos. Pie māsas Porto apkārtnē, pie Baibas Aveiro un tur nedaudz apkārt. Redzēju un ausīju nelielu kripatu Portugāles vēstures – tā viennozīmīgi ir iespaidīga. Kā nekā viņi koka tupelēs brauca pāri okeānam, kamēr mēs taisījām līdumus, dziedādami tautasdziesmas. Pavisam citādāk. Var redzēt, ka šī valsts patiešām ir bijusi bagāta – tik daudz skaistu, cakainu baznīcu, iespaidīgu cietokšņu, pilsētu. Eh.. aizraujas elpa. Un tas tikai mazā pleķītī, ko paspēju redzēt.

Tomēr, kā lasām ziņās, šobrīd Portugāle nav tā plaukstošākā valsts, arī to ķērusi krīze. Nepazīstot valsti no ikdienas skatu punkta, to nemanu, tomēr, kas priecē – cenas manām acīm liek patīkami pasmidīt! Tad nu ļāvāmies kafeinīcām, kurās baudījām siltu tēju un Portugāles iespaidīgo kūku dažādību.. Ņam.. Un par četriem cilvēkiem nākas atstāt tikpat, cik Francijā krogā par labu alu. Bet par to atļaušos izplūst atsevišķā stāstā...

Pirms izbraucu no Portugāles (vēl 40km), jāsaka, ka laikapstākļi te ir nepierasti apnicīgi. Lai gan ārā ir +20 grādi, vējš prasa vilkt rudens jaku. Ēnā un vējā esot – pilnīgi noteikti ir pietiekoši. Arī vakaros ir līdzīgi, taču ilgāk pastāvot uz vietas, pirkstu gali sāk salt.. Savukārt dienas laikā izejot saulē, prasās atģērbties līdz pēdējai kārtai – karsti! Tad nu nākas balansēt starp karsti/auksti.. Vistrakākais, ka kakls makten reaģē uz šīm svārstībām un vakarā pieprasa maigu aprūpi. Nepierasti!

Šis brauciens pilnīgi noteikti būs motivējis mani pārskatīt un palasīt vairāk par vēsturi. Šis tas ir piemirsies, šis tas nav zināts. Bet zināt taču forši! Ceru, ka tāpat būs ar mācībām! Bet nu slinki pasnaust saulītē...

P.S. Ja braucat kādreiz no Aveiro uz Eiropu ar busu, tad labāk runājiet portugāliski, citādi grūti sekot līdzi informācijai, kura īšti nekur nav izvietota. Aveiro-Tulūza prasa ~20h, maksā ap 35 Eur. Izbrauc 8.30, tad kādas 4h blandās pa ciemiem, kamēr saķer visus pasažierus. Aizved uz Viseu autoostu, sagaida starptautiskos busus, kur katrs sadalās pa virzieniem. Nu vēl tik Bilbao, liekas, būs jāpārkāpj. Katrā ziņā, mantu transportēšanai – ideāli! Arī vīna.

Kā tikt uz Porto no Grenobles?

Kamēr sēžu lidostā un gaidu savu lidmašīnu, izmantošu laiku lietderīgi, lai pastāstītu jums vēl vienu stāstu/piedzīvojumu.

Mans lidojums ir ar burvīgo īru lētlidokli Ryanair no Sentetjēnas (St-Etienne) uz Porto. Tā ir niecīga izmēra lidosta, kas, cik noprotams, dzīvo no čarterreisiem un pāris lētāku kompāniju lidojumiem pāris reizes nedēļā. Sentetjēnas lidosta atrodas gabaliņu no pašas Sentetjēnas ziemeļu virzienā, savukārt Sentetjēnas pilsēta atrodas kādu galabiņu uz Rietumiem no Lionas. Un ja pabeidzam stāstu, tad Liona atrodas gabaliņu uz Ziemeļrietumiem no Grenobles.

View Larger Map

Šī ir vienīgā vieta, no kurienes var aizlidot uz Porto pa lēto šeit tuvumā. Milānu neskaitīsim, tas tomēr ir tālāk. Tad kā nokļūt līdz lidostai?

Es izvēlējos variantu vilciens+reģionālais autobuss. Vilciens Grenoble-Liona un Liona-Sentetjēna kopā ar nelielu gaidīšanu aizņem ~3h. Tad vēl autobuss 103 par 2 Eiro no Sentetjēnas stacijas 30 minūtēs tevi nogādā līdz Aeroport – lidostai (uzmanīgi tik ar kursēšanas laikiem, tie nav bieži). Vieglāks variants ir braukt ar lidostas eksprešiem no Lionas dzelzceļa stacijas, tie sanāk nedaudz dārgāki, tomēr iet tieši pirms noteiktiem lidojumiem. Cītīgāk jāpaskatās lidostas mājas lapa, tur viss rakstīts.

Bet ne par to stāsts. Jau internetā izpētīju, ka autobuss nepieved gluži pie lidostas, bet izlaiž pieturā 200m no tās. Satelītkartē jau pagrūti saprast, cik interesanta ir lidosta. Tad nu iedomājamies - sekoju līdzi maršrutam, skatoties, kur tad man jākāpj ārā. Ieraugu skrejceļu, tad jau tūliņ jābūt. Vēl viena pietura. Un tad jau redzu – zīmes uz lidostu un  - vualā – mana pietura. Izskatās kā pieturvieta pie ceļa, kur apkārt tikai pļava. Tad nu lāčoju uz lidostu. Ceļa mala, bez ietves, tomēr satiksmes arī nav. Redzu, ka ir kaut kāda būve – priekšā čupa ar mašīnu stāvvietām. Tad jau būs īstā! Pieeju – durvis lēni atveras. Iekšā klusums, 3 cilvēki pie info punkta. Vairāk nekā. Kā izmiris. Apbruņojos ar siltu kakao un dodos pie galdiņa apsēsties. Esmu nedaudz par agru – 3h pirms lidojuma. Lēnām cilvēki parādās – pa vienam, pāriem, bariņiem. Skaidri redzams, ka lidojums šodien tikai viens... Tad jau uzaicinājums uz reģistrēšanos un drošības kontroli – puisis ar roku atķeksē cilvēkus izdrukātās tabuliņās. Tad drošībnieki ar rentgena aparātu un metāla detektoru. Saspiesti. Meklē laikam zeltu, jo no somas liek ņemt ārā dažādus lādētājus, arī sīkumus pārskata tik uzmanīgi  kā nekad! Tad nu cauri un cilvēki sasēžas krēslos ar skatu uz lidlauku. Tas tāds skumjs, vientuļš, gaida kādu metāla putnu to pakairinam. Drīz jau būs. Pēc minūtēm 30 vajadzētu nosēsties. Un tad jau vēl mazs brīdis un lidošu, uz Dienvidiem!

Kāpēc tā stāstu? Man liekas ļoti interesanti, kā šī lidosta nodrošina servisu? Ja tev ir viens reiss dienā, tad drošībnieki nepieciešami taču tikai 2 stundām. Tāpat arī info punktā jābūt tikai +/- šajā laikā. Diez darbinieki veic vairākus pienākumus vienlaikus. Vai arī ir busiņš ar drošībniekiem, kas braukā apkārt? Tāpat arī bagāžas krāmētāji, utt. Interesanti..? Lielās lidostās jau tev veidojas pilna darba diena, bet šādā – gadījuma darbs? Un cik diez vienas lidmašīnas apkalpošana izmaksā, jo šie cilvēki to taču brīvprātīgi nedara. Re – jautājumu kāposts! Varbūt kāds no jums pastāstīs arī man!

Rudenīgi plankumi

Tikai pēc lielā lietus es beidzot pamanīju tos! It kā pirms tam putekļu kārtiņa mēģināja slēpt to krāšņumu. Jau pierasts, ka kalni liekas spēcīgāki pēc palielā nokrišņu daudzuma, jo slapjums nosit lejup pilsētu nomācošo dūmaku. Svaigāks, tīrāks – tas kā parasti. Bet tie pārsteidza mani nesagatavotu!

Ir pienācis rudens – ieleja krāsojas. Iesarkani, dzeltenīgi lapu koki ir kā krāsas plankumi pierastajā zaļajā ainavā. Tie arī ir tie, ko iepriekš nemanīju! Tagad tie izkrāso stāvās kalnu sienas. Redzēs cik plankumains un krāsains paliks!?

Agrie rīti paliek neizturami. Ir auksts. Pat apkure ir jau pieslēgta, lai gan dažu labu dienu nekautrējoties var staigāt šortos un pat īsroku kreklā, bet tas reti. Tagad ierastā norma ir džemperis. Un nu jau pāris dienas arī rudens jaka! Nevaru bez tās. Rīta vēsums citādi kož kaulos. Arī vēsais vējš un lietus lāses nav tas patīkamākais.

Redzot stipro lietu ik reizi nopriecājos, ka šeit izmantoju sabiedrisko transportu. Ja pagājušajā gadā ar velosipēdu varēju nokļūt tālākajos Lēvenes punktos 20 minūšu laikā kā maksimums, tad tagad – katru reizi uz lekcijām braukt ar velo 30 minūtes un vairāk nešķiet pievilcīgi.. Pie tam ar tramvaju un autobusu tas prasa tikai 5-10 minūtes vairāk, toties parasti var palasīt vai ķert vēl kādu pēdīgu neizgulētu sapni.

Bet ko te daudz par vēsumu un mācībām... Man laiks doties atvaļinājumā no ne īpaši saspringtā mācību perioda. No mācībām brīvo nedēļu būšu Portugālē – ceru, ka noķeršu vēl kripatiņu siltās un notikumiem bagātās vasaras, lai beidzot godīgi varētu atdoties rudenim un arī ziemai..

Turās!

Šodien līst

Laikam joprojām neesmu pieradis, ka šeit lietus nāk kārtīgi saspiestās pakās. Kad ir - tad ir! Pa kārtīgo.

Jau no rīta mākoņi bija riebīgi savairojušies, pusdienlaikā jau vairs daļu kalnu nevarēja redzēt. Balti pelēks veidojums. Un tad nu ar sākās. Līst. Kārtīgi. Ne nu gluži kā pa Jāņiem, bet tomēr - vienkārši un slapinoši. Bez grācijas un maiguma. Tikai tā - lai nolītu!

Uzskatās salīdzinājums saulaina un lietaina laika gadījumā!

Ja Latvijā lietus neizraisa neko vairāk kā tikai nelielu nepatiku pret palielināto slapjuma daudzumu, varbūt reizēm pat iežūžo ritmiski klabinoties pa metāla palodzi, tad šeit - Grenoblē - Francijas Alpu galvaspilsētā tas ir vāks. Vāks tā klasiskajā nozīmē. šeit tu redzi, cik tas ir augstu. Pa logu ikdienā lūkojos kalnos - tie te kā sēnes. Bet tagad. Redzu no tiem mazāk kā pusi - mākonis ir uzsēdies uz pilsētas un sēž. Vāks. Un līst. Un vēl, un vēl.

Tā arī ir šī atšķirība. Redzi, ka tev vāks virs galvas labi ja 300 metru augstumā. Saspiesti. Labi, ka pannu nesilda no apakšas...

zviedriskas Pusdienas

Šodien izdevās iekost īpatnējas pusdienas. Dārgāk nekā studentu ēdnīcā, tomēr nedaudz gardāk, interesantāk un visnotaļ īpatnējāk. Pie tam, tā bija garākā pusdienu pauze, ko atceros - no 12 līdz 16. 4 stundas. Kā tad tā?

Skatīt lielāku karti

Bijām IKEA, zviedru mājas preču lielveikalā, kas atrodas padsmit minūšu gājiena attālumā no mūsu rezidences. Tur, kā norādīja zinošie līdzgājēji, atrodas arī kafūzis un ēdnīcas tipa restorāns, kurā var nobaudīt pat tipiskus zviedru ēdienus. Tā darījām arī mēs - Zviedru gaļas bumbiņas=meatballs=kotletes ar kartupeļu biezputru, mērci un brūkleņu ievārījumu. Ņam, ņam. Papildus vēl kūka un nebeidzamā bezalkoholisko dzērienu glāze. Padārgi, bet ja jau, tad jau. Tad nu arī iztukšojām palielu daudzumu dažādu dzērienu - Gan ieraksto Kolas, Spraita, Fantas ekvivalenti, gan brūkleņu dzēriens, gan franču limonādes brīnums. Feini!

Iemācījāmies arī vēl vienu padomu nākotnei. Ja gribas nedaudz ietaupīt (kā jau studentiem), tad var tās pašas gaļas bumbas nākt ēst no 11-12 vai 14-15 par lētāku cenu, 2 Eiro nost! Nu tad sarunājām, ka nākošreiz darīsim tieši tā. Pēc kādiem 2 mēnešiem, domājams.. Kā nekā, katram māju sajūta rodas citādāk.

tikai līdz St.Nizier

Vakardien devāmies nelielā kalnu pastaigā. Lielais mērķis bija Le Moucherotte virsotne (~1900m), kas ir tuvākā no augstākajām Vercors masīva augstienēm šajā apkārtnē. Tomēr, intereses pēc sākām no ielejas - C Tramvaja līnijas galapunkta Seyssins rajonā. Reku zemāk mūsu patiesi pieveiktais maršruts.

Skatīt lielāku karti

Pirmais solis, lai tiktu līdz lielajai virsotnei, bija nokļūt līdz St. Nizier du Moucherotte ciemam, kas atrodas aptuveni 1000m augstāk kā atejas punkts. Sākām ap 240m. Lai līdz tam nokļūtu sanāca veikt kādus 10km pa mazām takām, caur mežiem, gar laukiem, lēnām čāpojot uz augšu. Bijām 5, tāpēc mierīgi, svētdienas kāpēju garā, ļaujot visiem atvilkt elpu, cik nepieciešams (īpaši jau meitenēm, jo puiši tak tik ļoti spēcīgāki), rāpāmies augšup.

 Pa ceļam smukas mājas un miermīlīgas govis

Pa ceļam ir mazi ciematiņi ar pārīti māju, autoceļa serpentīni, Grenobli vērojošas govis, izlaidīgu kaķi, utt! Un Grenoble ar katru soli paliek arvien vairāk ielejā!

Kalnu pica - Montagnarde

Tā nu čāpojām, un jāsaka - kāpiens nebija grūts, bet viegls arī nē. Sākot 10.00 ar izbraukšanu no savām kopmītnēm, nokļuvām St.Nizier ciemā ap pusdienlaiku - 3 stundas ar kapeikām lai pievarētu 10km un 1km kāpienu augšup. Tā kā kāpiena laikā runājām, ka neesam pamēģinājuši neko nedaudz no vietējās virtuves, kā arī es biju aizmirsis savu pusidenu trauciņu uz skapja plauktiņa, tad izvēlējāmies paēst ciemata restorānā, kuru rotāja glīta bebra statuja.

Vecā tramplīna skatu punkts

Pēc ēdiena pasūtīšanas turpinājām iepriekšējā dienā uzsākto smiešanos par to, ka esam jau pārāk pieauguši - kā nekā pat pusdienājam restorānā pārgājiena laikā... Toties dabūjām nobaudīt ko tradicionālāku. Es izvēlējos Kalnu picu ar šķiņķi, sieru un kartupeļiem (liekas, nekad nebiju mēģinājis picu ar kartupeļiem), pārējie izvēlējās tradicionālu kartupeļu sacepumu (liekas, ka Tartiflette) ar dažādiem sieriem - zilo, brī vai kazas. Pēc tādas porcijas nu gan nemaz i vairs nedomājām par virsotnes sasniegšanu...

Tikai 43 gadus atpakaļ tas bija pasaules sporta centrs...

Tā vietā izlocījām kājas apstaigājot un izpētot '68. gada ziemas olimpisko spēļu tramplīnlēkšanas tramplīna un stadiona paliekas. Betons joprojām turas kopā, koka konstrukcijas lēnām sāk satrunēt, godība iet postā. Nezinu, kāpēc neviens vairs šo lietu nevēlējās izmantot. Bet skats iespaidīgs - domāju, ka arī lēcējiem. Vienā pusē klints, tālumā skats uz ielejā esošo Grenobli!

Un tā tas bija pirms šiem gadiem

Apskatījuši no sāna, lejas, rāpāmies pa otru pusi augšup. Sekojām takai, kas gāja caur nepabeigti patīrītu mežu, pa stāvu, stāvu kāpumu. Dažam pat sanāca četrāpus, tomēr kopīgi uzkāpām augšum. Re ka tās takas arī interesantākas kā vienkārša pastaiga. Tad ar novērtējām tramplīnu no augšas. Iespaidīgi...

Tālumā redzams pat Mont-Blanc - Monblāns - Eiropas augstākais punkts!

Un beigās, kā pieauguši cilvēki izvēlējāmies autobusu (5110) lejup no kalna - krēsla jau bija uznākusi. Jā, dienas paliek īsākas, rudens laikam ir atnācis..

tava truba

Liekas, ka moderna atkarība mūsdienās ir tavas trubas, tas ir youtube.com skatīšana stundām ilgi.. Arī manam kaimiņam. Tad nu man arī sanāk iegūt no viņa sūtītus linkus ar smieklīgiem video. Reizēm tie briesmīgi, reizēm ļoti smieklīgi. Britu humors. Pabaudiet!

Bet nu nevar tak tikai tā - pie darbiem!

Lekciju šausmas

Sveiki mīlīši! Šodien mana oficiālā darba nedēļa jau atkal ir beigusies. Vēl viena tāda pati un pirmās brīvdienas būs klāt. Bet ne par to šoreiz.

Mans lekciju saraksts no vienas puses stipri priecē, bet no otras – tikai dzen izmisumā. Lekcijas man saspiedušās cieši kopā, lai pat šobrīd nav daudz. Tikai trešdienas un ceturtdienas rīti liek doties uz universitāti. Trešdienā 2 lekcijas – no 8:00 līdz 11:45. Tātad līdz pusdienlaikam. Ceturtdienā lielāks birums. Sākam 10:15, normāli darbojamies līdz 16:00, kuru laikā ir iespiestas 3 lekcijas un neliels pusdienu pārtraukums. Un pēc tam vēl vakarā Franču valoda no 17:30 līdz 19:30. Un nemācos pekstiņus. Līdz ar to katliņš iet pāri jau pēc 2.lekcijas.

Trakākais jau, ka neesmu iedzinis vēl ikdienišķu prāta slodzi – jāsāk kārtīgi mācīties. Nevar kā pie inženieriem (piedodiet inženieri), ar vēlmi saraut beigās. Cītīgi jāstrādā ik dienu. Un jālāpa ielaistie caurumi.

Šī nedēļa ir izturēta. Nu pienācis laiks naktsmieram.

Labu nakti! Bon nuit!

Pasta epopeja

Pastāstīšu jums stāstu, kas iesākās jau 26. augustā, tātad vairāk kā mēnesi atpakaļ. Un tas nav mans stāsts par Grenobli, bet kaut kas dikti mazāks, toties stripri apnicīgāks. Tas ir stāsts par manām mantām, kuras, vēloties atvieglot savus ceļojuma koferus, gribēju nosūtīt pa taisno no Beļģijas un Franciju.

Tad nu 26. augustā pēc ilgākas mudināšanas beidzot pierunāju savus kontaktus Lēvenē aizdoties līdz pastam un nosūtīt paciņu uz Baibas adresi, cerot, ka paciņa atnāks 5 dienu laikā līdz Francijai. Pirmā kļūda. Tad nu laiks gāja, paciņa vēl nebija atnākusi, bet Baibai bija jāizvācas no kopmītnēm. Tā kā franču sistēma neatļauj rezidencē vairs nedzīvojošiem studentiem saņemt savus sūtījumus (tā vismaz tika apgalvots), tad nācās iedot "pāradresēšanas" adresi. Tā kā jau nākošajā dienā bija jāievācas manā pastāvīgajā mītnes vietā, tad iedevu šīs vietas adresi, kā īsto galamērķi jebkuriem sūtījumiem, ko Baiba saņemtu.

Ievācos veiksmīgi 1. septembrī, tomēr nekādu ziņu no paciņām arī tuvākajās dienās kā nebija, tā nebija. Tā kā Baibai jau bija jādodas uz Portugāli, tad vēl pēdējo reizi pārbaudījām viņas rezidenci - vai nav kaut kas aizķēries. Nekā.. Un tas jau 6. septembris.

Beļģu pasts

Ko darīt? Mantas tā kā gribētos. Sadabūju rokā sūtītāju ar sekošanas (tracking) kodiem - noskaidrojām, ka viena paciņa tiek piegādāta jau no 3. septembra. Un otrā paciņa ir piegādāta 8. septembrī... Diez kur? Sākās sarakste ar beļģijas pasta kantori. Pēc kāda laika viņi atzīst, ka pirmā kaste esot pazaudēta, bet otrā esot veiksmīgi piegādāta.. KUR??

Saņēmis drosmi (pēc citu cilvēku motivācijas..) un sadrukājis visādus papīŗus, dodos uz vietējiem pasta kantoriem, lai paskatītos, vai viņiem nav kādu paciņu man.. Tuvējā kantorī onkulis atsaucīgi paskatās - nē, neesot. Otrajā - centrālajā  man saka, ka var paskatīties, bet vajag sekošanas kodus. Satraukuma karstumā biju piemirsis tos norakstīt, tad nu pēc lekcijas vakarā laimīgi atgriezos iecirknī - nu tik būs skaidrība un varbūt pat paciņa! Iedodu, tante, kas angliski, protams, nerunā, meklē un neko neatrod. Tad mēģinu vēlreiz skaidrot, ko meklēju, utt. Uzrodas izpalīdzīga sieviete, kas palīdz pārtulkot. Izrādās, ka viņiem vajagot franču pasta sekošanas kodus, jo tie esot atšķirīgi no beļgu.. Bez tam paciņas turot tikai 15 dienas, tā kā man maz cerību, ka tās ir tur. Tas jau 21. septembrī.

Es jau bez cerības, dodos mājās, mēģinu noskaidrot, vai uz sūtītāja atpakaļadresi nekas nav piegādāts.. Jo arī sūtītājs ir pārvācies citviet. Tur ar nekā. Eh.

No rīta pieceļos ar sava kanādiešu kaimiņa joku, ka man uzradusies pielūdzēja - ir aploksnīte uz durvīm uzlīmēta. Redzu - steidzami jāiet uz rezidences info punktu. Aizskrienu, man puisis kaut ko dusmīgi franciski saka un rāda čupiņu ar vēstulēm. Es manu, ka tur ir arī lapiņas, kas atgādina izziņas no pasta - par paciņām vai ko līdzīgu. Paskatos - ir arī, vēstules Baibai. Un mana adrese pierakstīta klāt. Šis turpina ko dusmoties - rāda, ka gribētu mest miskastē vai vēl nez ko.. Es, par laimi vai nelaimi, tik veiklu franču valodu pavisam nesaprotu. Un man ir vienalga - ir tak izziņas.

Paķeru dokumentus un skrienu uz pastu. Parādu tai pašai dāmai savus jaunos papīrus, viņa atkal burkšķ par 15 dienām. Jā - var redzēt, vienai datums ir 3. septembris, otrai - 8. septembris. Tā kā todien ir 22. un rēķināt māku, tad saku, ka vismaz vienai jābūt. Dāma neticīgi noburkšķ un aiziet skatīties. Man par laimi - ir arī. Makten apdauzīta, vietām papildus salīmēta, viena no manām paciņām ir manās rokās... Pirmā uzvara! Aizbraucu mājās, atplēšu - ir! Ir tā svarīgākā ar apaviem, apģērbu, niekiem. Laimīga nopūta! Un sekojošs jautājums - bet kur diez ir otra?

Franču pasts

Cik var noprast no izziņas - tad paciņa otrs sūtījums nav bijis - tikai ierakstīta vēstule... Ar flāmiski runājošu draugu palīdzību beļģu pasta vēstules tika iztulkotas un saprastas - sagatavoti visi dokumenti, lai mēģinātu atgūt naudu par saturu - matraci un citiem niekiem. Nu nekas - nav jau liels zaudējums. Un sākas jau oktobris...

Un tad. Beļģu pasts atmostas un atrod paciņu - tagad tā atrodas Beļģijā, vienā pasta kantorī netālu no Lēvenes. Man nav ne jausmas, vai viņa ir izceļojusies pa Eiropu, vai tik skumusi noliktavā. Ceru, ka ar beļģu draugu palīdzību izdosies to atgūt un tad jau redzēs vai tā atnāks līdz manīm un cik vēl tas maksās...

Tagad jau zinu, ka paciņa ir iegūta, Beļģu pasts uzskata, ka viņi visu paveikuši kā nākas, tāpēc naudiņu atpakaļ neatdos - toties tūliņ, tūliņ paciņa jau atradīs ceļu pie manis vēlreiz.

TĀPĒC - esiet uzmanīgi un aktīvi centieties iegūt savus sūtījumus laicīgi!!! Nav ko gaidīt...

P.S. Lai vēl papildus jūs informētu par pasta pakalpojumu kvalitāti šeit, varu teikt, ka manai kaimiņienei gandrīz gadījās pazaudīet savas paciņas. Kā? Vienkārši - nekāda izziņa no pasta neatnāca. Paciņām tā kā būtu jābūt, bet klusums. Tad tikai saņemta drosme un uzprasīšanās pastā atklāja, ka viņas ir pienākušas..

Vai tiešām tas ir no pirksta jāizzīž? Serviss skaitās..

Kannās

Šodienas diena pamatīgi pavadīta Kannās - vienā no Franču Rivjēras pazīstamākajiem vietvārdiem. Kāda tad izskatās kino festivāla galvaspilsēta?

Ja prasīsiet godīgi teikt - nekādas lielas atšķirības no vidējā sagaidāmā piekrastes kūrorta nesajūtu. Neesmu gan eksperts. Ir pārītis ļoti glaunu māju pašā jūras krastā. Promenāde, maksas pludmales, atpūtnieki. Toties ir viens liels objekts - Kongresu pils. Vieta, kurā notiek slavenais Kannu filmu festivāls. Esot šeit oktobra pirmajā pusē pat nejūtu, ka būtu pietuvojies rudens. Tik tad, kad saule aizslēpjas aiz mākoņa un siltums veikli pazūd.

augstākās kvalitātes foto ar Kannu pludmali noslēpušos mākoņos

Citādi rosība liela, slavenību plakāti, roku nospiedumi, Kannu festivāla simbols - tie atrodami visapkārt. Var redzēt - kino pilsēta. Pat autobusu pieturās vienā pusē pilsētas maršrutu karte, bet otrā - filmu zvaigznes!

Ko vēl vērts redzēt? Uzkāpām vecpilsētas augšā - tur neliels cietoksnis un, liekas, baznīca. Arī skats uz līci paveras. Ieliņas līdz turienei šauras, ar trepēm, kā mazpilsētā. Pludmales promenādi visā garumā nostaigājot tā vien gribās nopeldēties. (Ir arī dušas, kur noskaloties. Tik pārģēbties gan nav kur) Tas, ka šajā pasaules daļā pierasts sauļoties bez peldkostīma augšiņas, jau pierasts. Un puiši - nesapriecājieties... Tas nav tik labi, kā izklausās.. Vispār maz meiteņu ar modeļu augumu mana pludmalēs - laikam visas atrodas privātās, attālākās pludmalēs vai uz bagātnieku jahtām. Ā, labi, ka atcerējos - ir arī jahtu osta, pa kuru var brīvi pastaigāt. Ne tā kā bieži, tik no žoga otras puses. Smukas, iespaidīgas, mīlīgas, glītas, sakoptas...

Liekas, ka nekā diži vairāk tur arī nav... Nu tā - ķert sajūtu, kas karājas gaisā. Bet tas laikam tiek, kas saož slavenību tuvumu, pat ja tās pāris mēnešus tur nav degunu rādījušas.. Ķeksītis ievilkts. 

pa biezo

Kā kārtīgam pozerim pienāktos pateikt - biju Monako. Biezo karaļvalstī...

Baigi piebāzta vieta tā ir.. Mājas vairāk kā sēnes pēc lietus, bagāto auto viens pēc otra.. Eh, spēcīgi.

sēžot pie prinča pils un ķerot pilsētas bezvadu internetu!

Montekarlo kazino vakarā arī izskatās iespaidīgi. Lai gan dikti tuvāk kā jebkad licies. Stāvi turpat un skaties uz visiem viesiem. Interesanti.

Tas jau pastāstīšu vēlāk! Tagad migā - lai uzkrātu spēkus jaunajai dienai!

uz Nicu

Kā nokļūt Nicā? Ar grūtībām... Kāpēc? Nu klausās!

Nedēļu iepriekš nopirkām vilciena biļetes uz Nicu. Franču Rivjēru. Jābrauc tak skatīties. Tas nekas, ka 4:51.  Un uz staciju jāiet kājām, jo tramvaji vēl nekursē. Nu tad ceturtdienas vakarā pakojamies, skaitam stundas, cik atlikušas līdz iziešanai, un pienāk vēstule e-pastā no SNCF - franču dzelzceļa kompānijas. Sakarā ar incidentu - agresijasaktu pret SNCF darbinieku stacijā (2.ziņa) - liela daļa vilcienu ir atcelti. Skaidrs - vismaz nebūs tika agri jāceļās. Un žēl, protams, tā cilvēka. Nezinu gan kas noticis..

Tad tā vietā devāmies uz staciju ap 9iem. Internetā izskatījās, ka vismaz 3 no 7 vilcienu kombinācijām, kas var nogādāt uz Nicu strādās. Aizbraucam - stacijā haoss. Ejam parunāties pie kasēm - mums saka, dodiet biļeti, atdosim naudu un beigta balle. Nu neko - bet uz Nicu tā kā gribās. Atliek autobuss. Tam biļetes nopirkt var no 13.30. Domāts, darīts - stundiņa miega savā gultiņā, pusdienas studentu ēdnīcā un esam jau atpakaļ autoostā, lai nopirktu biļetes. 1, 2, 3 - tas ir kādas 30 minūtes un stāvam pie autobusa. Tur jau pūlis un visi kā traki grib lekt iekšā un ieņemt vietas.. Šoferis barās, ka vēl nedrīkst. Nu nekas. Sakāpjam un laižam. Kalni, kalni, kalni. Tagad varu ar jums parakstīt, kā te izskatās.

Ļoti žēl, ka neizdevās noīrēt auto - Jāni - tas eirotripam. Lai varam apstāties un pabaudīt.

Jā, tikko izbraucām caur caurumu klintī - tieši tā - caurumu. Nevis tuneli. Caurumu!

http://www.panoramio.com/photo/52312271

Un tagad serpentīnojam lejup virzienā uz ciemu. Iespaidīgi. Tālumā saule spēlējas uz klints malas. ielejā vientuļa klins vēro visu apkārtni kā uzticams sargs. Pabaudīšu. Un ļaušu jums darīt ko prātīgāku, kā lasīt šo ierakstu.

Tad jau vēlāk no Franču Rivjēras!

lekcijas

Šodien kā pa retai reizei sajūtos kā students. Ņemot vērā, ka lekcijas man ir tikai 2 dienas nedēļā, tad ceturtdiena ar 3 lekcijām dienā ir "pārbāzta". Tam par godu ņēmu līdzi savu pusdienu trauciņu un laptopu. Šoreiz tik maizītes, jo nesanāca ko citu pagtavot, bet te - mūsu lekciju mājvietā ir mīlīga virtuve ar mikroviļņu krāsni, tējkannu, dzērienu un graužamo automātiem, lielu galdu un lieliem logiem. Patīkami patverties šobrīd ~2h garajā pārtraukumā.

Šodien par lekcijām vēl nerakstīšu, to kādu citu dienu. Vēl kārtīgāk jāiejūtas.. Tā vietā varu teikt, ka mums nedēļas nogalē sola ap +10 un lietu. Toties es mukšu uz lielākiem dienvidiem - Franču Rivjēru. Nicu, Kannām, Monako. Jāpaskatās, kamēr nav sezona, bet joprojām ir gana silts +25 un saulīte!! Kā nekā brīvās dienas jāizmanto!

Novēlu jums ar labu nedēļas nogali.

Fort du Saint Eynard

Pagājusī svētdiena pagāja vēl vienā pastaigu pasākumā! Randonnée otrā versija.

Kore

Šoreiz izvēlējamies paskatīt tuvējo fortu, kas vakaros kārdina Grenobles iedzīvotājums ar mazām, ņirbošām gaismiņām. Pašā kalna galā! Nu tad devāmies turp. Ar autobusu (7140) nokļuvām līdz Le Sappey en Chartreuse - ciemā aiz šī kalna, lai no otras puses pa mežainām takām nokļūtu līdz klints korei. Tad gar to aizčāpojām līdz fortam, kurā tagad atrodas neliels muzejs un restorāns. Droši vien tas arī rada šīs gaismas.

Forts

Ieleja

Paēduši pusdienas ar skatu devāmies 600 m lejup pa nebeidzamu serpentīnu. Un tad kāpām atkal uz augšu 200 m, šķērsojot Mont Rachais-Mont Jalla līdz pat Bastīlijas cietoksnim. Tas tā. lai nebūtu jāmeklē atpakaļceļa transports, kā arī izdotos nedaudz pagarināt maršrutu. Kopā sanāca 15km. Pa kalniem. Forši!

Mēs ar kājām. Citi ar velosipēdiem. Francijā tos sauc par VTT, nevis MTB. Tas zināšanai.

Mēs bijām tur augšā

Pa ceļam redzēti smuki skati, izkustināti muskuļi tā, ka pat šodien kājām muskuļi nedaudz sāp. Toties kompānija forša, laiks patīkams, utt!

Skatīt lielāku karti

Pielieku kādas bildes, lai arī jūs iekārdinātu ko tādu pameiģinātu.

Sirmie mati

Čau! Starp slinkošanu un kalnu iekarošanu ir laiks ko ierakstīt arī šajā vietnē. Viena lieta, ko solīju, bet tā arī neuzrakstīju par Lēveni ir sākotnējās izmaksas.. Cik tad maksā būt studentam ārzemēs. Precīzāk - cik maksā sākt studijas ārzemēs... Ievākšanās, sākuma maksas, utt. To izstāstīšu par Grenobli (iekavās pieliekot izmaksas no Lēvenes, ko vēl atceros). Un, Ome, neuztraucies, man ir ko ēst!

• Dzīvesvieta - tas ir depozīts + pirmā mēneša maksa 300+301 Eiro (Lēvenē bija 250+250 '+250 Eiro' vienreizējā maksa par reģistrāciju, ūdeni, elektrību, utt)
• Transports - sabiedriskā transporta kartiņa visam gadam 210 Eiro (Lēvenē - 42+20 Eiro Velosipēds un tā apdrošināšana + 50 Eiro depozīts)
• Ievākšanās nieki - palagi, spilvens, trauki, utt. Šeit man ir paveicies, jo Baiba atstāja lielāko daļu savu rīku. Tā kā iztērēju tik pāris štrumentos, dvielī, utt. ~50 Eiro (Lēvenē bija jāpērk gultasveļa, toties bija trauki ~50 Eiro)
• Sports - Esmu ieguvis universitātes sporta karti 20 Eiro + samaksājis par slēpošanas karti 30 Eiro + volejbolu 20 Eiro par pusi gada. (Lēvenē gāju uz sporta zāli, ja atceros pareizi ~80 Eiro par gadu)
• Papildus apģērbs, apavi - tā kā atvest visu nav iespējams, tad vajag šo to iegādāt. Grenoblē ne tik daudz, jo daļu mantu sūtīju no Beļģijas, daļu jau biju atgādājis iepriekš - kopā ~50 Eiro (Lēvenē līdzīgi - apģērbs, u.c. nieki ~50 Eiro)
• Pārtiku atsevišķi neizdalīšu, lai gan sākumā iegādājos garšvielas, eļļu, utt. Liekas, ka tas arī viss.

--------

Cik sanāk kopā? Grenoblē ~1000 Eiro (Lēvenē ~1050 Eiro). Nu jā, diezgan. Sanāk jau saņemt arī kādus 300 no tā atpakaļ, tomēr sākumam ir jābūt gatavam...