Sen nebija sanācis, bet nu beidzot - paskrēju. Noskrēju savas 45 minūtes mierīgā solī pa mūsu feino mežu. Ārā mākoņains, ap + 10 grādiem un sajūta skrienot tāda paša kā pusotru mēnesi atpakaļ - februāra sākumā. It kā pavasaris nebūtu sācies. Jā. 5 dienas saulītes un jau pietrūkst!
Pa ceļam manīju čupu knēveļu, kurus pieskata jaunieši. Nezinu vai tie ir tie paši skauti un gaidas vai kas cits, bet jā - prieks redzēt, jo viņus mana bieži, katru nedēļas nogali. Un daudz! Mans mājasbiedrs vienreiz stāstīja, ka viņš arī esot līdzīgā organizācijā, kas gan ir lokāla - ar savu teritoriju, mājām, utt. Tad nu tur jaunieši sāk ar dalību, bet izaugot paši sāk veidot pasākumus jaunākajiem. Un man liekas, ka tā ir ļoti feina lieta - radīt interesi jauniešiem "audzināt" un pieskatīt knēveļus. Kāpēc? Jo vecumu starpība ir mazāka un bieži vien paši atceramies, kā mums patika skriet un dauzīties, kad bijām mazāki (nu ne visiem). Vismaz jaunieši atļāva šiem knēveļiem pārvietot pusi mežā atrodamos zarus citviet (zobeni un citas spēļlietas), nez vai skolotāji tā atļautu! Un arī jaunieši saprot, ka ar bērniem ir forši! Toreiz runājot ar mājas biedru bija prieks redzēt, kā viņam acis dega par to tikai stāstot! Super!
Nu, lai nosistu jums pozitīvās domas, lūk nejauks joks par Beļģiju:
Divas lietas ar ko Beļģija ir pazīstama pasaulē ir šokolāde un pedofīli-mācītāji. Un pirmā šeit ir tikai tāpēc, lai nodrošinātu otro...
Vismaz tagad relaksējoties var izbaudīt tēju no puslitra alus kausa - suvenīrs no Čehijas noder!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru