Eirotunelis

Nu jau ir apritējusi nedēļa, kā paciemojos Londonā, tomēr viena lieta joprojām sēdēja prātā un nelika mierā - Eirotunelis.

Mani kā tehnisku cilvēku ceļojot vienmēr ir saistījušas sarežģītas tehniskas būves. Tās vienmēr liek priecāties, cik daudz cilvēki ir spējīgi paveikt neskatoties uz to, ka paši esam labi ja 2 metrus gari. Tuneļi un tilti ir viena no šīm lietām. No vienas puses, tie padara braucienu garlaicīgu - taisns tunelis ar regulāri izvietotām gaismām un nekad nepazūdošajām sienām vai tilts, no kura neko pat redzēt nevar. No otras puses - milzīgs līdzekļu daudzums, kas ieguldīts, lai vienkāršotu slinko cilvēku sadzīvi. Un tieši tāds ir Eirotunelis. Pēc 20 minūšu īsā brauciena katrā tā virzienā gribējās palasīt nedaudz vairāk par tā tapšanas vēsturi un nozīmi.

Cik lasu no wikipedia raksta, tad šī būve cilvēkiem prātā ir bijusi jau no 19.gs. sākuma. Tomēr ilgstošās Britu konservatīvās politikas dēļ, kā arī drošības dēļ (savienotu Lielbritāniju ar kontinentu) projekti tika atlikti līdz pat pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem. Privāta kapitāla kompānija, kas tiek kotēta gan Parīzes, gan Londonas biržās ar nosaukumu "Eirotunelis" laikā no 1988. gada jūnija līdz 1994. gada maijam izbūvēja šo 50.5 km garo tuneli, kas savieno Folkstonu Kentā, Anglijā un Kokellu pie Kalē, Francijā. Tunelis sastāv no 2 dzelzceļa tuneļiem ar 7.6m diametru, kuriem pa vidu atrodas apkopes tunelis ar 4.8m diametru. Atšķirībā no citiem tuneļiem - šajā var pārvietoties tikai ar dzelzceļu (kas man vēl pavisam nesen bija paskrējis garām). Līdz ar to tunelī darbojas 3 dažāda veida dzelzeļa transporti - pasažieru Eurostar, kas savieno Londonu ar Parīzi un Briseli, kravas vilcieni un transportlīdzekļu vilcieni. Transportlīdzekļu vilcienus (Eurotunnel Shuttle) veido lielākie vilcienu vagoni pasaulē. Tajos vienā (autobusi, lielāki auto) vai divos stāvos (mazie auto) tiek izvietoti transportlīdzekļi, lai varētu nogādāt tos otrā tuneļa galā. Lai to visu paveiktu, ir izbūvēti speciāli termināli abos tuneļa galos, kuri ir savienoti ar Lielbritānijas un Francijas lielceļu tīklu. Vienkārši!

Pie 2. no 18 vagoniem. Diemžēl otrā stacijā 18. vagons pienāk kā 1.

Runājot vēl par Eurostar, vilcieni iet normālos laikos vismaz reizi stundā. Vilcieniem ir 18 vagoni, no kuriem divos ir bistro. Katrā vagonā ir aptuveni tik cik autobusā - ap 50 vietām. Gala stacijās šiem vilcieniem ir speciāla zona, jo jāiziet cauri drošības pārbaudei - Lielbritānija jau nav Šengenas zonā. Tas tad notiek izbraukšanas stacijā, lai pienākot nebūtu liekas kavēšanās. Vismaz šķidrumi un bagāžas izmērs nav tik strikts, tomēr rentgenam un metāla detektoram jāiet cauri. Rentgena aparāts ir interesants - uzmet virsū jaku, somu un tā ar automātisko lentu izskrien cauri aparātam. Pats tikmēr iztukšo kabatas traukā pie metāla detektora un tad čāpo cauri - līdzīgi kā iestādēs ar paaugstinātu drošību. Tad drošības kontrolē Tevi nopēta un var doties gaidīt vilcienu uzgaidāmajā telpā gluži kā lidostās.

Ja runājam par Eurostar ātrumu - tuneļa garumu, 50.5 km, kas ir vairāk kā no Rīgas līdz Jelgavai, vilciens veic mazāk kā 20 minūtēs ar max ātrumu 180 km/h. Un kopā, no Parīzes līdz Londonai, ~450 km (attālumu, kas ir nedaudz mazāks, kā ceļš pāri visai Latvijai) garo ceļu var pievarēt 2 ar pusi stundās ar max ātrumu 300 km/h. Lai dzīvo mūsu slinkums un ērtība!

P.S. Sarežģītām tehnoloģijām drošība ir svarīga - līdz ar to nepieciešamas stingrākas pārbaudes, kas bieži vien rezultējas kavēšanā. Abi braucieni, kuros es piedalījos, galapunktā nonāca ar aizkavēšanos. Vienu reizi 30 minūtes, otru - 10. Pie tam otrajā reizē pat atiešana aizkavējās 'papildus pārbaužu dēļ'.