Gulbis

POPB centrs Parīzē

Šonedēļ Parīzē ir mazie tenisa svētki. Ne Roland Garros Grand Slam turnīrs, ar ko man parasti asociējas teniss Parīzē, bet Parīzes Masters. Šogad te pulcējušies labākie, to vidū Ernests Gulbis!

Spēles sākums, skats uz mazo zāli

Tad nu ar lielu nepacietību gaidīju, kad būs viņa spēles un vai varēšu tās apmeklēt. Pirmā spēle pret spēcīgo Verdasco izrādījās arī pēdējā vienspēļu turnīrā. Uz to diemžēl neizdevās tikt daudzo darbu dēļ. Biju jau samierinājies, ka šoreiz nekā, līdz izlasīju, ka Gulbis spēlē arī dubultspēļu turnīrā. Un tad te nu es sēžu - Palais Omnisports de Paris Bercy pagrabā pie 2. korta, kur šobrīd ilgi cīkstējas divi citi pāri un gaidu Ernesta spēli, kurai būtu jābūt nākamajai.

Ernests Gulbis spēlē

Tikmēr lielajā arēnā (ietilpst līdz 14'000 skatītāju), dauzās lielie vienspēļu turnīra dūži. Vēlāk, ja būs laiks, jāiet uzmest aci arī tiem! Ja interesē, šis prieks man maksāja 15 eiro uz visu rīta sesiju (līdz pl.19) - ar ļoti sliktu vietu lielajā arēnā, bet bez ierobežojumiem mazajā kortā, kas šoreiz galvenais.

Gulbis lidojumā

Nu tad tā, Gulbja maču esmu noskatījies no pirmās rindas, treniņzālei līdzīgā pagraba telpā, kurā gan ietilpst savi 600 skatītāji. Rezultāts, diemžēl, negatīvs. Cīņa sīva, pirmais sets uzvarēts, otrajā galotnē pāriniekam (Lukas Dlouhy) 4 dubultkļūdas un zaudēts sets. Par ko letiņš gan gardi smējās... Pāris neveiksmes arī gala taibreikā un spēle cauri. Bildes ar Gulbi nav, paspēja aizmukt un neizskatījās fotografēties gribošs. Tā vietā daži spēles momenti.

POPB lielā arēna

Pēc tam vēl iemuku centrālajā zālē apskatīt 'lielo' tenisu. Zāle iespaidīga, diezgan apmeklēta, kā nekā cīnijās divi francūži - Simon un Mahut. Skaists teniss ar glītām izspēlēm. Atmosfēra gan man Deivisa kausā Arēnā Rīga patika labāk, te kaut kāda ūjināšana un kņada, aplausi mazāk. Droši vien izšķirošajos mačos gan būs labāk. Tomēr tas apjoms, cilvēku interese ir feina. Neviens nesaka, ka jāizslēdz telefonam skaņa vai ka nedrīkst lietot zibspuldzi. Vai nedrīkst staigāt maču laikā. To visi zina, tas nav jāskaidro. Publika ir pieradusi pie tenisa!

Franču Simon un Mahut spēlē

Arēnas gaitenī izvietojušies dažādi ar tenisu saistīti stendi - žurnāls, ekipējums. Ir arī galdiņš, pie kura ik pa laikam piesēž kāds tenisists un dala autogrāfus. Tā jau feini. Skaidrs, ka reiz jāpiedzīvo arī Roland Garros vai kāds cits Grand Slam, ar cerību, ka tur spēlēs kāds mūsējais!

iekš Poitiers

1. mēnesis Parīzes pusē paskrējis vēja spārniem. Aiz muguras vēl viena nedēļas nogale, ko nenoslinkoju, bet izmantoju draugu apciemošanai - šoreiz devos apskatīt Poitiers, kur savas doktorantūras studijas ir sākusi Līva!

Agrā rītā devos uz Montparnasas staciju, lai ar TGV ātrvilcienu mazāk kā 2 stundās nokļūtu ap 400km tuvajā universitātes pilsētā, kas atrodas uz DR no Parīzes, pusceļā uz Bordo. Pirms brauciena biju iemetis aci savā vecajā Michelin gidā, kurš vēsturiskajai pilsētai deva 2 zvaigznes no 3, kā arī par 40 eiro iegādāju Carte Jeune, kas dod atlaides uz gadu Francijas vilcienos jauniešiem apmērā līdz 60% nu jau līdz 27 gadu vecumam. Ceru, ka būs iemesli atpelnīt vismaz kartes vērtību!

Skatīt lielāku karti

Pilsētas vēsture iestiepjas līdz pat Romas laikiem (un agrāk - Wiki saka, ka pat te bijusi jau ķeltu apmetne). Ir saglabājusies Kristiešu kristītavas ēka no 4.gs. Poitiers savā laikā ir bijusi nozīmīgs baznīcas centrs (ar bīskapa krēslu), kas izskaidro lielo baznīcu skaitu centra tuvumā. Raksturīgas pašauras ieliņas ar senatnīgām, nedaudz noplakušām, taču sirsnīgām mājiņām. Centrā ir pa kādai greznai, dominantai celtnei - pilsētas mērija, tiesu pils, prefektūra. Pa kādam laukumam, parkam. Pastaiga krustu-šķērsu ir tieši laikā.

No vēstures vēl vērts pieminēt, ka pie Poitiers tika apturēts arābu iebrukums 732. gadā, neļaujot tiem virzīties tālāk Eiropā. Stratēģiskā novietojuma dēļ te 19. gs izveidoja armijas garnizonus, no kuriem daži joprojām mitinās, bet citādi šī pilsētiņa ir palikusi tikai kā administratīvais centrs. Šodien pilsēta vislabāk zināma ar labo Université de Poitiers, kas dibināta jau 1431. gadā un kino-atrakciju parku Futuroscope, kas atrodas pilsētas pievārtē un šoreiz neietilpa manā vizītes plānā.

Bet nu par ciemošanos! Kas tad labs Poitiers (Izrunā aptuveni [puatjē], latviskā versija ir Poitīra)? Pirmkārt, pilsētā ir jūtams reljefs. Nav tā kā kalnos, tomēr mītot ap upju ielejām (Clain un Boivre), pilsētas centrs ir nostādīts plakankalnē. Tāpēc no stacijas būs kur pakāpties. No vienas puses, tas nogurdina. Taču apmaiņā tiek doti skasti skati uz upes ieleju, tūkstoši mazu trepīšu, kas savieno ielas atšķirīgos līmeņos un labs kardio treniņš!

Sestdienas rītā devāmies iepirkties uz tirgu. Izrādās, ka universitātes bibliotekārs organizē jauku aktivitāti interesentiem, īpaši jau ārzemju studentiem - kopīgu iepirkšanos tirgū, kur parāda viņaprāt labākos tirgotājus un tradicionālos tuvējās apkārtnes gardumus, kam seko kopēja pusdienu gatavošana viņa mītnē. Lielisks veids kā satikt citus internacionālos studentus un iemācīties vietējo pavārmākslu, to bagātinot ar savas kultūras elementiem! Tad nu pievienojāmies šim pasākumam, izbaudot kārtīgas franču četru ēdienu pusdienas ar pirmo ēdienu (starteri), pamatēdienu, sieru plati un desertu. Pēc pilsētas apskates, izbaudīta vīna glāze vietējā vīna galerijā, tēja kafūzī/bibliotēkā, alus bio-krodziņā/kultūras centrā un diena paskrējusi nemanot, pie viena pārrunājot aktuālos jaunumus.

Skatīt lielāku karti

Svētdienā, pēc slinka rīta un brokastīm saņēmāmies doties pastaigā līdz Saint-Benoit viaduktam, kas atrodas augšup pa Clain upi. Pārsteidzoši, cik ātri no pilsētas ielām un mājām var tikt dabā. Gar upi ierīkotas patīkams pastaigu takas, kas vijas caur dažādu koku audzēm, pļavām. Galā var pāriet pār augsto viaduktu, kas - izrādās - celts salīdzinoši nesen, 19. gs. beigās. Žēl, ka laiks nebija tik jauks kā sestienā, vienā brīdī pat nobaidot ar kārtīgu lietu! Pēc kāju atpūtināšanas, vakariņās iemēģināts arī kāds jauns vietējais restorāns (kurā steiku es tomēr neieteiktu pasūtīt), un pienācis laiks doties atpakaļ uz Parīzi.

Skatīt lielāku karti

Kāds rezumē? Poitiers ir jauka un mierīga pilsēta, kurā ir vērts paviesoties pāris dienas. Tuvākā apkārtnē arī ir ko darīt (La Rochelle, Chateaux de la Loire, Tours, utt), tāpēc, ja pie rokas ir auto, garlaicībai nebūtu jānāk pat prātā. À la prochain, Poitiers!

2. laboratorijas ceļš

Droši vien jau kādreiz esmu minējis, ka šobīd manas priekšnieces laboratorijas daļa Parīzē ir spiesta atrasties divās vietās - biroji atrodas Jussieu, kas ir turat blakus centram, bet eksperimentālās iekārtas atrodas Ivry-sur-Seine, kas ir netāla Parīzes priekšpilsēta. Iemesls tam ir notiekošais UPMC Jussieu kampusa remonts, pēc kura laboratorija cer iegūt kādas jauki izremontētas telpas, bet līdz tam ir saspiedusies un nedaudz sadalījusies.

Ivry-sur-Seine gaisa dārzi ar betona pieskaņu

Pagājušajā gadā Ivry biju tikai pāris reizes, jo darba pienākumi bija vairāk saistīti ar datu analīzi. Taču šogad viens no plāna punktiem ir izstrādāt mazu spoļu sistēmu tālākiem mikroskopijas eksperimentiem magnētiskajā laukā. Neiegrimšu detaļās, jo šis stāsts nebūs par fiziku.

Skats pa laboratorijas avārijas izdejas durvīm uz Sēnas upes pusi.

Nu ja, kas tad cits šajā Ivry ir tik interesants? Pirmkārt, lai tur nokļūtu, jābrauc gan ar metro, gan autobusu, kas kopā aizņem kādas minūtes 30 no Jussieu. Un tad vēl kādas nedaudz ar kājām. Otrkārt, Parīzes piepilsētas vienmēr ir atšķirīgas un interesantas. Šobrīd laboratorijas ēkas blakus teritorijās norit būvdarbi. Izskatās, ka tur taps viens no jaunajiem un lielajiem dzīvojamajiem/biroju kvartāliem. Taču, tiem līdz pabeigšanai vēl tālu... Tāpēc teritoriju ar maz izmantotajām gājēju ietvēm, celiņiem, utt. ir iekārojuši vietējie čigāni. Kā tad čigānu modernais tabors izskatās te? Kā ierasts rietumeiropā, telšu vietā ir kemperi. Dažnedažādi. Tikai piekabes, arī auto, visādi. Arī mikroautonusi. Tad apkārt savākti noderīgu lietu kalni, piemēram, iepirkumu ratiņi, saulessargi, krēsli un galdiņi, rotaļlietas bērniem. apģērbs, metāla priekšmeti. Žogi, kas norobežo būvlaukumus, tiek izmantoti drēbju žāvēšanai. Lūk arī pāris bildes vizualizācijai.

Apdzīvotā iela turpat pie Ivry-sur-Seine

Īsāk sakot, katru reizi čāpojot uz Ivry laboratoriju un satiekot čigānbērnus, kas turpat spēlējas uz ielas un tai apkārt, ir interesanti salīdzināt viņu dzīves veidu ar savu. Kā arī domās pārcilāt tos nelielos iespaidus, kādi mani ir par čigānu dzīvi R-Eiropā (it īpaši atceroties jaunos un modernos kemperu 'ciematus' Beļģijā, kur satelītu šķīvji ir normāla parādība, gluži kā jauns s500 mersis) un Latvijā.

Velosipēds garažā, kedas uz āķīša

Šovasar piedalījos tādā interesantā brīvā laika aktivitātē, ko sauc SEB MTB maratons. Tas sastāvēja no 6 posmiem, kas sākot no pavasara beigām līdz rudens sākumam noritēja dažādos Latvijas nostūros, pārsvarā Vidzemē. Liekas, ka es te jau ik pa laikam rakstīju par savu pieredzi, atsauksmēm un rezumē.

Tagad atceroties, varu atgādināt, ka šis ir lielākais MTB maratons Latvijā, ko organizatori arī bieži uzsver. Tas no vienas puses ir pūlis, kas nekad nav forši. Tomēr, no otras puses, šāds masu pasākums uzbur īpašu atmosfēru - vairāki tūkstoši cilvēku ar vairākiem tūkstošiem velosipēdu vairākas stundas nododas fiziskai aktivitātei. Vieta, kurā sacensības notiek, uz vairākām stundām pārvēršas par velosipēdistu paradīzi. Katrs velosipēds līdz turienei ir ticis (bieži vien ar auto) - tātad daudz auto, līdz ar to šoferi, līdzbraucēji, cilvēki, kas vienkārši brauc šo visu skatīties. Katrā ziņā, man šī atmosfēra patīk, jo lielākā daļa dalībnieku to uztver kā sportisku izklaidi, kurā mērķis ir izbaudīt Latvijas dabas ainavu, pārbaudīt savus spēkus un labi pavadīt laiku!

Tagad sezonas izskaņā bija interese uzmest fiziķa viegli statistisku aci rezultātiem, lai paskatītos, vai pēc tā var pateikt, kas tad piedalās sacensībās. Apskatu tikai Tautas klasi, kurā arī pats piedalījos. Noteikumi vienkārši. 6 posmi, katrā uzvarētājs iegūt 1000 punktus. Katra nākamā rezultātu aprēķina dalot uzvarētāja finiša laiku ar dalībnieka finiša laiku (sanāk skaitlis <1), ko pareizinot ar 1000 iegūst punktu skaitu. Tātad, ja distanci nobrauci divas reizes lēnāk par uzvarētāju, tad iegūsi 0.5*1000=500 punktus. Kopvērtējuma rezultātu aprēķina saskaitot labākos 4 rezultātus. Tātad skaidrs, ka vieta nav svarīga, tikai laiks. Un, ja trases segums paliek grūtāk braucams, jo vairāk cilvēku pa to ir braukuši (tipiski - slapja melnzeme, māli, dubļi), jo ilgāks būs trasē pavadītais laiks zemākas vietas braucējiem. Bet labi, tās tādas klačas. Kur tad piesauktā statistika?

Pirmkārt, pāris skaitļi. Lielākais punktu skaits sacīkstē, protams, ir 1000. Savukārt mazākais - 349. Tātad, trasē pavadīts gandrīz 3 reizes vairāk laika nekā uzvarētājam. Tiem, kas startēja, bet izstājās/nefinišēja gan tiek tikai 0 punkti. Tāpat kā tiem, kas piereģistrējas un neuziet uz starta. Visos posmos finišēja 520 dalībnieki, vismaz 4 - 1379, bet vismaz vienā - 2411. Tad uzmetīsim aci histogrammai (1.att), kas attēlo kopvērtējuma rezultātu sadalījumu intervālos pa 250 punktiem.

1.att. Kopvērtējuma rezultātu histogramma

Redzam, ka paša spice patiesi ir neliela. Ja paskatās, tad no uzvarētāja mazāk kā 100 punktus atpaliek tikai 5 dalībnieki. Lielākais vairums mitinās ap 2250-3000 punktiem (~1/3), Tālāk seko kritums punktu ieguvēju skaitā līdz ~1500 punktiem un tad tas nedaudz pieaug, kā arī redzams izteikts pīķis pie 750-500 punktiem, zem kura slēpjas dalībnieki, kas pārsvarā piedalījušies tikai vienā sacensībā (tāpat kā 500-250 punktus ieguvušie). Intereses pēc interesanti šo grafiku salīdzināt ar histogrammu (2.att.) tiem dalībniekiem, kas finišējuši vismaz 4 posmos (t.i. kopvērtējuma rezultātu veido 4 posmu rezultātu summa).

2.att. Kopvērtējuma rezultātu histogramma dalībniekiem, kas finišējuši vismaz 4 posmos

Redzams, ka histogrammu sākumi sakrīt, kas ir tikai loģiski - nopietnākie braucēji, kuri spēj braukt gana ātri, vēlas iegūt kopvērtējuma rezultātu gana labu, jo tas iespaido starta koridoru sadali nākamajā sezonā, kā arī ļauj sasniegt savus 'uzstādītos sportiskos mērķus'. Lielākā daļa nopietno braucēju vidēji posmā iegūst ~700 punktus. Bez tam, var redzēt, ka šis sadalījums izskatās diezgan 'normāls'!

3. att. Visu 6 posmu rezultātu kopsummas histogramma

Vēl ar šiem datiem var spēlēties daudz un dažādi. Es uzmetu aci, kā izskatītos histogramma, ja kopvērtējumā skaitītu visu posmu rezultātus (kā Formulā 1). Kā sagaidāms, histogramma kļūs izplestāka, jo tie, kas nobraukuši vismaz 4 posmus neskrien braukt arī 5. un 6. Kā arī lēnākos daudzu prosmu braucējos noķer ātrākie mazāku posmu braucēji. Un protams, milzīgs pīķis pie tikai 1 posmā finišējušajiem. Bet ko tur daudz, labāk uzmīt! Ja gribat zināt, kur šajos grafikos slēpjos es, pajautājiet personīgi. Būs iemesls sarunai.

Briešana jaunajai sezonai

Ā, un paldies omei Ainai! Tagad man būs franču velo trašu iekarotāja apavi, kas gan ražoti Rumāmijā. Lai kalpo! Ceru, ka būšu iedrošinājis kādu pievienoties šim piedzīvojumam nākamajā gadā ;)

P.S. Visbiežākais posmos iegūtais rezultāts ir 568 punkti, tātad - visvairāk ir tādu cilvēku, kas brauc tieši 1.76 reizes lēnāk kā uzvarētājs. Statistika! :D

Canard, Dinde...

Šie ir divi vārdi, kas uzreiz nāk prātā, kad iedomājos atšķirību starp parastu ēdnīcu Latvijā un Francijā. Kas tad ir citādāk? Tieši šodien pusdienās ēdu pīli. Jā - pīli!

Pīle - Canard

Idejiski - ēdiens tiek servēts klasiski eiropeiski. Ir gaļa un piedevas. Bet abas no šīm sadaļām mēdz būt atšķirīgas no Latvijā sastopamajām. No gaļas ēdieniem, protams, cūka un vista te ir sastopamas bieži. Tomēr gana bieži ir sastopami arī virsrakstā minētie brīnumi canard - pīle - un dinde - tītars, kas pat redzams biežāk kā vista. Ir arī liellops, turklāt - ik pa laikam var nobaudīt arī steiku (steak de boeuf - atcerieties, ir ņamma!), ko Latvijā ārpus restorāniem īsti neesmu redzējis. Īsāk sakot, var just gaļas ēšanas tradīciju atšķirības.

Kā tad ar piedevām? Griķu te nav, toties kartupeļi, rīsi, burkāni ir bieži sastopami. Ik pa laikam gadās sautēti puķkāposti, kabači, arī brokoļi. Diezgan tipiskas ir zaļās pupiņas (gluži kā mūsu dzeltenās sviesta - tikai zaļas). Kuskuss (tipisks Z-Āfrikas kviešu miltu produkts) arī te ir populārs. Esmu redzējis arī sautētus briseles kāpostus un kāļus.

Katrā ziņā - omes, neuztraucieties - ēdina labi! :D

Labi, atpakaļ pie darbiem!

Eirotunelis

Nu jau ir apritējusi nedēļa, kā paciemojos Londonā, tomēr viena lieta joprojām sēdēja prātā un nelika mierā - Eirotunelis.

Mani kā tehnisku cilvēku ceļojot vienmēr ir saistījušas sarežģītas tehniskas būves. Tās vienmēr liek priecāties, cik daudz cilvēki ir spējīgi paveikt neskatoties uz to, ka paši esam labi ja 2 metrus gari. Tuneļi un tilti ir viena no šīm lietām. No vienas puses, tie padara braucienu garlaicīgu - taisns tunelis ar regulāri izvietotām gaismām un nekad nepazūdošajām sienām vai tilts, no kura neko pat redzēt nevar. No otras puses - milzīgs līdzekļu daudzums, kas ieguldīts, lai vienkāršotu slinko cilvēku sadzīvi. Un tieši tāds ir Eirotunelis. Pēc 20 minūšu īsā brauciena katrā tā virzienā gribējās palasīt nedaudz vairāk par tā tapšanas vēsturi un nozīmi.

Cik lasu no wikipedia raksta, tad šī būve cilvēkiem prātā ir bijusi jau no 19.gs. sākuma. Tomēr ilgstošās Britu konservatīvās politikas dēļ, kā arī drošības dēļ (savienotu Lielbritāniju ar kontinentu) projekti tika atlikti līdz pat pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem. Privāta kapitāla kompānija, kas tiek kotēta gan Parīzes, gan Londonas biržās ar nosaukumu "Eirotunelis" laikā no 1988. gada jūnija līdz 1994. gada maijam izbūvēja šo 50.5 km garo tuneli, kas savieno Folkstonu Kentā, Anglijā un Kokellu pie Kalē, Francijā. Tunelis sastāv no 2 dzelzceļa tuneļiem ar 7.6m diametru, kuriem pa vidu atrodas apkopes tunelis ar 4.8m diametru. Atšķirībā no citiem tuneļiem - šajā var pārvietoties tikai ar dzelzceļu (kas man vēl pavisam nesen bija paskrējis garām). Līdz ar to tunelī darbojas 3 dažāda veida dzelzeļa transporti - pasažieru Eurostar, kas savieno Londonu ar Parīzi un Briseli, kravas vilcieni un transportlīdzekļu vilcieni. Transportlīdzekļu vilcienus (Eurotunnel Shuttle) veido lielākie vilcienu vagoni pasaulē. Tajos vienā (autobusi, lielāki auto) vai divos stāvos (mazie auto) tiek izvietoti transportlīdzekļi, lai varētu nogādāt tos otrā tuneļa galā. Lai to visu paveiktu, ir izbūvēti speciāli termināli abos tuneļa galos, kuri ir savienoti ar Lielbritānijas un Francijas lielceļu tīklu. Vienkārši!

Pie 2. no 18 vagoniem. Diemžēl otrā stacijā 18. vagons pienāk kā 1.

Runājot vēl par Eurostar, vilcieni iet normālos laikos vismaz reizi stundā. Vilcieniem ir 18 vagoni, no kuriem divos ir bistro. Katrā vagonā ir aptuveni tik cik autobusā - ap 50 vietām. Gala stacijās šiem vilcieniem ir speciāla zona, jo jāiziet cauri drošības pārbaudei - Lielbritānija jau nav Šengenas zonā. Tas tad notiek izbraukšanas stacijā, lai pienākot nebūtu liekas kavēšanās. Vismaz šķidrumi un bagāžas izmērs nav tik strikts, tomēr rentgenam un metāla detektoram jāiet cauri. Rentgena aparāts ir interesants - uzmet virsū jaku, somu un tā ar automātisko lentu izskrien cauri aparātam. Pats tikmēr iztukšo kabatas traukā pie metāla detektora un tad čāpo cauri - līdzīgi kā iestādēs ar paaugstinātu drošību. Tad drošības kontrolē Tevi nopēta un var doties gaidīt vilcienu uzgaidāmajā telpā gluži kā lidostās.

Ja runājam par Eurostar ātrumu - tuneļa garumu, 50.5 km, kas ir vairāk kā no Rīgas līdz Jelgavai, vilciens veic mazāk kā 20 minūtēs ar max ātrumu 180 km/h. Un kopā, no Parīzes līdz Londonai, ~450 km (attālumu, kas ir nedaudz mazāks, kā ceļš pāri visai Latvijai) garo ceļu var pievarēt 2 ar pusi stundās ar max ātrumu 300 km/h. Lai dzīvo mūsu slinkums un ērtība!

P.S. Sarežģītām tehnoloģijām drošība ir svarīga - līdz ar to nepieciešamas stingrākas pārbaudes, kas bieži vien rezultējas kavēšanā. Abi braucieni, kuros es piedalījos, galapunktā nonāca ar aizkavēšanos. Vienu reizi 30 minūtes, otru - 10. Pie tam otrajā reizē pat atiešana aizkavējās 'papildus pārbaužu dēļ'.

Parku diena

Labs vakars jūsu ekrānā!

Šis svētdienas vakars ar prognozēto lietu un slapjumu tā vien dzen vakaru pavadīt mājās taisot vakariņas un dzerot siltu tēju! Kamēr process notiek, ir laiciņš pastāstīt kaut ko jaunu par manu Parīzi.

Skats uz Sibillas templi Parc Buttes Chaumont. Tālumā spīd arī Svētās Sirds (Sacre Coeur) katedrāle Monmatrā

Pēc slinkās vakardienas, kura noslēdzās ar klačām Sēnas krastā, pārmaiņas pēc latviešu valodā, šodiena sākās vienlīdz slinki. Tik ap pusdienlaiku iztaisījos paskriet, jo nedēļas laikā kustībām dikti daudz laika nepaliek. Kā mērķi nostādīju Parc Buttes Chaumont. Tas atrodas kādu 15-20 minūšu skrējienā no manas mītnes un ir otrs lielākais parks Parīzē pēc man tuvākā Parc de la Villette. 19.gs. parks tika izveidots agrākajā kaļķakmens ieguves vietā, kas ir ļāvis parkā izveidot mākslīgas klintis, ūdenskritumus, pat avotus un tiltus! (Starp citu - cik nu manas franču valodas zināšanas ir spējīgas - saku, ka nosaukums tulkojas aptuveni kā kaļķu kalnu uzkalniņi - butte ir uzkalniņs, chaux - kaļķi, mont - kalns)

 Mazie brīnumi iekš Parc Buttes Chaumont

Tad nu lēkšoju caur Parc de la Villette - dienas gaismā beidzot redzēju, kāpēc tas esot piemērots brīvā laika atpūtai ar bērniem (dažādi karuseļi, rotaļu laukumi) un kāpēc no tās puses ik pa laikam nāk skaļas mūzikas skaņas (Zenith koncertzāle, Parīzes filharmonija, Mūzikas muzejs un fakultāte). Tad pa pāris ieliņā, augšup kalnā un - nokļūstu līdz parka ieejai. Skrienu pa pulkstenim, un tad ir vāāāāuuu. Skaists reljefs, tālumā Sacre Coeur baznīca Monmartrā. Tepat tuvāk Sibillas templis klints galā. Skrienu pa taciņu lejā uz dīķa pusi - atkal vāāāāuuu - mākslīga ala ar ūdenskritumu! Neslikti cilvēki dzīvojuši jau 19.gs. Tad nu izmetu lociņu un top skaidrs - te kādreiz būs jāatbrauc vienkārši pabaudīt skaistais parks! Nedaudz kāju darbs, parks paliek aiz muguras, tad kanāls un esmu jau mājās. Kādā smukā dienā būs jāatgriežas, jo vakaros diemžēl lielu daļu Parīzes parku jau agri slēdz ciet... Šis gan, liekas, ir vaļā līdz pl. 19. pat ziemā.

Pie Andre Citroena parka ziemeļrietumu ieejas

Vēlāk pēcpusdienā gribēju vēl nedaudz izkustēt un ko paskatīt, jo to brīvdienu Parīzē jau nesanāk nemaz tik daudz. Izvēlējos turpināt parku dienu un doties uz otru Parīzes galu - Andre Citroena (Citroen dibinātāja) vārdā nosaukto parku. Tas ir pavisam jauns, izveidots 1992. gadā vietā, kur senāk atradās Citroen rūpnīca. Parks ir ļoti moderns, ar interesantiem celiņu un kāpņu veidojumiem dažādos līmeņos, kas veiksmīgi sasaucas ar netipiskajiem kokiem un citiem augiem (tajā skaitā bambusu mežu!!) Parka viducī ir liels zāliena laukums, ko ieskauj stiklotas biroju ēkas. Vienā galā ir no flīžu caurumiem šaujošu vertikālu strūklu parāde, kuru bērni noteikti terorizē siltās vasarās. Uz Sēnas pusi (parks sniedzas līdz pat Sēnas krastam), pašā zālāja viducī atrodas liels balons, ar kuru var pacelties gaisā un apskatīt Parīzi no gaisa arī šādā veidā. Šodien gan izskatījās, ka sezona jau ir beigusies... Un gluži tāpat bija ar manu svētdienas 3. parka apskati - tiklīdz piesēdu iedzert tēju uz parka soliņa, tālumā sāka dārdēt laika prognozē minētais pērkons. Nepagāja ne minūtes 20, kad atlika teikt modernajam parkam 'atā' un laisties mājup, pirms palieku slapjš kā žurka.

Starp citu, par šiem un citiem parkiem var palasīt arī latviešu valodā, Another travel guide lapā pateicoties Agitas Salmiņas ierakstiem:

Parc de la Villette, Parc Buttes Chaumont un Parc Andre Citroen.

Londres (franču versija par Londonas vārdu)

Nedēļas nogaļu izrāvieni uz vienu vai otru vecās Eiropas kaktu ir daudz vienkāršāki no Parīzes nekā no mājām LV, tāpēc saprāta robežās parasti cenšos apvienot viskur mītošo draugu, studiju biedru, paziņu apciemojumus ar nelielu ceļojumu un atpūtu. Tāpat arī šajā-nu jau aizritējušajā nedēļas nogalē.

Šobrīd sēžu Londonas Sanpankrasas stacijā, lai pēc maza brīža lektu Eurostar ekspresī un dotos atpakaļ ikdienas darbos Parīzē. Divas stundas un 30 minūtes un no vienas metropoles centra esi nokļuvis otrā, 20 minūtes no šī laika pavadot tumšā trubā - Lamanša kanāla Eirotunelī. Tajā pašā, kurš atkal savieno veco kontinentu ar 'aizmukušo' salu. Inženierbrīnums!

Jau jūlijā, zinot, ka došos uz Parīzi, ieplānoju vizīti uz vecās Britu impērijas galvaspilsētu, lai apciemotu Natāliju - Lēvenes studiju laika biedreni - un apskatītu ko vairāk no Londonas, ko līdz šim biju saticis tik vienu reizi. Laicīgi pērkot biļetes, 300 km/h piedzīvojums ar inženierbrīnuma iekšķīgu apskati ir tīri vai pa kabatai - turp/atpakaļ biļeti nopirku par 85 Eur.

Londona. Ko tur lai piebilst - joprojām liela, angliski runājoša (beidzot labi angliski), iespaidīga. Šoreiz veiksmīgi izvairījos no tipiskajiem tūrisma objektiem, tā vietā apskatot dažādus mazākus brīnumus, kuru Londonā, tāpat kā citās lielpisētās netrūkst. Tad nu padalīšos ar pāris no šiem brīnumiem (lai arī pats neaizmirstu):

Londonas čābīgie eili - vismaz izskatās eleganti!

Londonas centra austrumdaļā gluži blakus sitijai (London city - biznesa un finanšu centrs ar debesskrāpjiem) slēpjas vecāks un tagad diezgan alternatīvs rajons ap Brick lane ielu. Pievienojoties Alternative London ekskursijai, pusotru stundu Ben Slow vadībā pavadījām izstaigājot šo pilsētas daļu, uzzinot interesanto vēsturi (to labi ilustrē ēka, kas sākuma bija franču protestantu baznīca, tad katoļu, tad sinagoga, bet nu mošeja) un apskatot iespaidīgākos ielu mākslas (ar krāsas flakoniem uz sienas - solis tālāk kā grafiti) paraugus un mēģinot paiet garām 100 karija restorāniem.

Sestdienas momenti

Pēc gida ieteikuma, kariju (īsāk sakot - ass ēdiens no DA Āzijas) baudījām Tayyabbs restorānā, kur patiesi bija garšīgi, diezgan asi, šķaudīt karija dēļ arī sanāca, cena pieņemama, apkalpošana esot 'tipiski ne pārāk pieklājīga'. Tad nobaudījām kādu alu Camden Town brūzī (ļoti labs un garšīgs alus, kas taisīts tepat - mikrobrūzī), bet vakarā sekoja pārsmieta vēderprese Soho Comedy club ar lielisku angļu stāvņirdzi (standup - John Gordillo, Nick Doody, Tom Goodliffe, Byron Bertram. M/C David Mulholland). Cik patīkami, ka angļu komiķiem ar politkorektuma robežām nav nekā kopīga. Un vakars nobeigts ar eilu kārtīgā angļu pabā!

Olimpiskais stadions no Copper Box puses, nez kāpēc blakus handbola arēnai ir 'R U N'?

Svētdienā laiks bija fui, tomēr tas netraucēja apskatīt Olimpiskā ciemata apkārtni (cik nu tur var tikt klāt pie apskates). Skats tāds bēdīgs, jo cilvēku vēl īsti daudz te nav. Bet drīz olimpisko ciematu un vēl citas mājās atklās dzīvošanai un tad jau būs pavisam cita lieta. Pēc tam iemēģināju Emirātu gaisa tramvaju, kas pa augstu trajektoriju ar skaistu skatu tevi nogādā no Docklands pie O2 arēnas. Vēl nedaudz galvas palocīšana Canary Wharf, kas no dokiem pāraudzis par biznesa rajonu, skata uzmešana uz Tauvera tiltu un nedēļas nogale ir galā!

Tauvera tilts un Temza

Līdz nākamajai reizei, Londona!

Kuģis

Kuģi ir forša lieta. Lieli, mazi, buru, metāla, koka - katram ir kaut kas savs. Katrs savā veidā ir citāds. Un vērot tos kustībā nekad nav garlaicīgi. Nu pa lielam.

Uzkāpt uz kuģa arī ir piedzīvojums! Tu sajūti kustību, kā kuģis slīd pa ūdeni. Redzi kā no kuģa kustības rodas viļņi, kā tas spoguļojas ūdenī.

Izrādās, ka, turpat blakus manai mītnei Parīzē, es varu izbaudīt kuģošanu kaut katru dienu. Pie tam - bez maksas. Un ne jau šāds, tāds kuģis - elektrisks aparāts, kuram uz jumta ir pat saules baterijas. Nezinu gan cik daudz enerģijas dod tās - varbūt darbina lampiņas... Jautāsiet - kā tad tā?

Izrādās, ka es mitinos blakus pavisam modernam Parīzes rajonam. Lieta tāda, ka Parīzē ir pamaz variantu, kur jaunām ģimenēm mitināties. Tā nu pilsēta ir sākusi investēt lielus naudas līdzekļus Parīzes tālākos nostūros (kas vēl ir metro teritorijā), kuri iepriekš tika izmantoti rūpniecībai, ostām, noliktavām, utt. Tā, piemēram, man tuvajā Porte de la Villette ir izbūvēts tramvajs, kas kursē pa Parīzes perimetru un iet cauri turpat blakus svaigi izbūvētām dzīvokļu un biroju ēkām. Bet kur tad kuģis? Nu re - kur jauns rajons, tur vajadzīgs mūsdienu ģimeņu labākais draugs - iepirkšanās centrs. Le Millénaire ir milzis, kas atklāts pavisam nesen. Tomēr tas neatrodas tuvu Metro. Arī no tramvaja būtu jāčāpo kāds gabals. Manuprāt, tieši tāpēc tirdziecības centra īpašnieki ir izveidojuši bezmaksas kuģīša ekspresi, kas no kanāla, turpat blakus Porte de la Villette metro stacijai, ik pa 5-10 minūtēm dodas uz turdzniecības centra piestātni un atpakaļ. Jauki!

Bez tam, tirdzniecības centrā, jeb kā franči saīsina CC (Centre Commercial), mīt Carrefour lielveikals, kurš tad droši vien būs mans iecienītākais. Daļēji plašā sortimenta, labo cenu dēļ, tomēr pilnīgi noteikti izšķirošais būs kuģītis!!!

Darbu darbi ikdienā

Nedēļa rit, laiks Parīzē sāk bojāties, tomēr darbu nepaliek mazāk - gluži vai otrādi! Rezidencē internets nobrucis jau kopš pagājušās nedēļas nogales. Bet nav jau tā, ka dzīve apstājusies.

Senmartēna kanāls - skriešanas poligons

Pirmdien beidzot izkustēju paskriet - tas tomēr ir ērtākais sporta veids, ko paņemt līdz. Ap savu māju neesmu nevienu skrējēju īsti manījis, taču tepat 5 minūšu attālumā ir Viletes parks (Parc Villette), kuru tad devos iemēģināt. Turpat blakus ir Senmartēna kanāls (Canal Saint-Martin), gar kuru arī varētu paskriet līdz pat Rotonde de la Villette.

Senmartēna kanāls no Rotonde de la Villette puses ar strūklaku, utt.

Tad nu uzmaucu kedas un devos izlūkos. Pamanīju pāris vicotājus jau pie Porte de la Villette, tomēr, kad tiku līdz Senmartēna kanālam... Likās, ka esmu nokļuvis uz skrējēju autostrādes :D. Pateicīgs, apgaismots un taisns gabals abās kanāla pusēs, kurā var izlocīt kājas jebkurā laikā. Vienīgā škrobe, ka tas pa lielam segums ir bruģis, asfalts vai betons. Bet visu jau nevar gribēt!

Skatīt lielāku karti

Otrdien bija pateicīgs vakars, lai mājup dotos nevis ar metro, bet zaļo transportu Velib', par ko jau esmu te rakstījis. No Sēnas līdz pat manam Porte de la Villette var diezgan vienkārši nokļūt sekojot Senmartēna kanālam, ko jau iepriekš minēju. Ne visu laiku viņš ir redzams (slēpjas pazemē, tomēr velosipēdistu celiņš ir ļoti ok. Nepilni 8km un mazāk kā pusstundā esmu ticis līdz Parīzes robežai!

Jācer, ka laiks te turēsies un ik pa laikam varēs šādi sevi izkustināt. Bet nu gan - atpakaļ pie darbiem!

Brīvbrīdis ar mērķi - Čau Brisele un Lēvene!

Zīmīgs uzraksts uz ielas Briselē! Vai tad ne tā?

Beidzot esmu diplomēts! Kā tad tā, vaicāsiet? Nu pavisam vienkārši, kā jau daudzās Eiropas universitātēs, arī Lēvenē diploma drukāšana ir ārkārtīgi smags process. Nu, ok, diploms patiesi ir lielāks kā LU, nedaudz vairāk stila elementu, divu universitāšu vadītāju paraksti (Tas mans EMM stāsts), taču pa lielam - gaužām vienkāršs diploms. Diploma apliecinājumu es biju dabūjis jau tūdaļ pēc absolvēšanas, arī pašu diplomu es būtu varējis saņemt pa pastu jau vasaras sākumā, tomēr rindiņa vēstulē par to, ka universitāte neuzņemās nekādu atbildību par sūtīšanu, pie tam par to prasa 15 eiro, lika man izdomāt kādu citu variantu. Par laimi, Lēvenē ir palicis prāvs pulciņš studiju biedru - viens izpalīdzēja ar diploma izņemšanu un pieskatīšanu, kamēr pats atbraukšu pakaļ. Un tā nu iekrita, ka pirmo nedēļas nogali oktobrī izdomāju pavadīt nevis Parīzē, bet gan apvienojot lietderīgo (diplomu) ar patīkamo (draugu apciemojumu)!

Briseles pastaigu pī-pauzē

Īsumā sakot, sestdienas rītā jau sēdēju autobusā uz Briseli, kur, satiekot Erasmus laika biedru Marko un alfieti Rūtu, patīkamās pastaigās un sarunās pavadījām dienu, apskatot man vēl neredzētus Briseles stūrus, baudot lielisko Beļģu alu un notiesājot pirmo garšīgo Vol-au-Vent ar vistu savā mūžā!

Zilas debesis Beļģijā! Nemeloju! Esot jau 2 nedēļas no vietas

Vakarpusē kopā ar Marko devāmies inspicēt manu Lēveni! Satiekot Pāvelu, Cēzaru, Abitošu un Satišu, kārtējo reizi varēju pārliecināties, ka labs beļģu alus Oudemarktā joprojām ir lieta pati par sevi! Kur nu vēl sarunas un smiekli par to, kā katram sokas un ko katrs ir pēdējā laikā paveicis. Izstaigājām arī vecās ballīšu takas, padejojot De Rector un 7 Oaks. Arī tur viss notiek kā pienākas.

Izbaudot Oudemarkt

7 Oaks ar savu neaprakstāmo šarmu

Ar naktsmājām izlīdzēja Cēzars, kurš nu kopā ar draudzeni mitinās vienā no skaistākajām Lēvenes vietām - Lielajā Begināžā - universitātes īpašumā esošajā seno māju ansamblī, kuru veidojušas begīnes (turīgās atraitnes un dāmas, kas nevēlējās vairs precēties, tomēr negribēja arī atteikties no savas turības, kļūstot par mūķenēm).

Skats pa naktsmītnes logu

Pēc laba miega 17.gs mājiņā, bija pienācis jau krietns rīts un devāmies atkal izlocīt kājas. Pateicoties lielai veiksmes devai, izdevās noķert savu diplomu, kas nebija tik triviāli, jo kursabiedrs, pie kura to biju atstājis, šajā laikā bija devies tālākā ceļojumā.

Aptuveni šādi izskatās mans iegūtais diploms. Dāma komplektā neietilpst

Un tad jau klāt pusdienas manu biedru iecienītajā Amici miei restorānā, gards beļģu Chimay bleue neticami saulainā pēcpusdienā un jāsaka atā draugiem, Lēvenei, Briselei un Beļģijai līdz nākamai reizei!

Paldies par pozitīvo lādiņu un smieklu devu!

Lēvene. Gluži tāda kā vienmēr!

P.S. Praktiskai info: Parīze-Brisele ērti sasniedzama ar vilcienu pusotrā stundā (ja laicīgi rezervē, tad cenas ir gana draudzīgas - no 30 Eur vienā virzienā), vēl ir idBus (no 15 Eur vienā virzienā), taču es braucu ar Eurolines (pērkot vēlu ~20 Eur vienā virzienā), kas katru virzienu brauc ~4h - labs laiciņš, lai pabeigtu kādu grāmatu!

Vakara pastaigas

Viena lieta, ko Parīzē no sirds izbaudu ir pastaigas vakaros pa Parīzes centru. Ne gluži tur piebāztais Senžermēnas bulvāris vai mūžam rosīgais Senmišela laukums. Drīzāk nedaudz tam visam apkārt. Gar Sēnas krastiem, ik pa kādam mirklim iemūkot labā vai kreisā krasta ieliņās.

Notre Dame

Šovakar ar, izeju no darba tik astoņos, taču vakars bezgala silts, kā Rīgā vasaras pievakarē. Un neiešu tak tādu foršumu laist garām - nopērku vakaram sendviču un kādu dzeramo un čāpoju atrast sev kādu vakariņu vietu.

Dzīvais koncerts uz Senluī tiltiņa.

Acis priecē izgaismotās ēkas. Notrdams necilvēciski iespaidīgs. Sēna mierīgi plūst. Vakars vēl agrs, cilvēki priecīgi klīst apkārt. Piesēžu uz Senluī tiltiņa, tur sāk 2i censoņi bliezt maigu roku. Tālāk spīd Parīzes rātsnams (Hotel de Ville). Forši! Paēdu, paklausos, taču jādodas mājup. Vēl mazie darbi darāmi.

Tāda lūk ir Parīze šovakar. Pilsēta, kur nesteidzīgi cilvēki var ļauties dzīves šarmam.

P.S. Bet Rīgā taču ar tā var! Krastmalas promenāde, AB dambis, kanālmala, utt!

Paris. Encore. Jeb, atkal Parīzē!

'Labrīt' parasti saka, kad ir pienācis rīts un ir vēlme sveicināt kādu citu. Nevar teikt, ka šobrīd ir rīts. drīzāk tieši pretēji - iestājas vakars. Toties labprāt teikšu šim blogam un tā lasītājiem 'LABRĪT"! Jo ir iestājies bloga rakstīšanas 'rīts'. Kas tad par iemeslu?

Campus France mītne. Patiešām glīti!

Atkal klāt ir oktobris un atkal esmu devies savā mācību/darba komandējumā uz Francijas metropoli. Te rit jau 3. diena. Pirmās divas paskrēja veicot ierastos papīrdarbus, kā arī iegūstot mitekli. Ja birokrātija nav īsti mainījusies, tad ar mitekli gan šoreiz pavisam citādi.

Pa ceļam pēc mantām - šķērsoju Sēnu pie Ivry. Ne jau visur Parīze smuka..

Līdz atbraukšanas dienai bija tikai viens rezerves variants. Man par pārsteigumu, organizācija, kas apkalpo manu stipendiju - CampusFrance - ir ļoti spējīga! 1. dienā, apciemojot viņu mājokļu departamentu (Service d'Hebergement), man tika piedāvāta izvēle starp vairākiem mitekļiem, no kuriem daļa bija Cite Universite pilsētiņā. To, starp citu,  kontaktējot pa tiešo, es nespēju saņemt jebkādu atbildi jau vairāk kā 3 mēnešus...

'Necilais' skats no laboratorijas ar Panteonu un Tour Zamansky

Taču mana izvēle krita par labu lielākam privātumam - studio tipa miteklis studentu rezidencē nu ir manā rīcībā. Tas gan atrodas tālu no visa, ko izdevās baudīt pagājušajā reizē - pie Porte de la Villette (19e pats ZA stūris). Tā kā pēc laiskām vakara pastaigām Parīzes centrā nu būs jāieplāno 30 minūšu brauciens ar metro. Toties darbu un mītni savieno tā pati metro līnija. Līdz ar to, 30 minūtes grāmatu lasīšanas laiks no rītiem ir garantēts!

Skats uz manu rezidenci. Nē, tā nav tā lielā biroju māja

Turklāt, ievācoties šajā miteklī mani uzņēma kā nez kādu viesi. Sāka ar - 'Ā, Jūs tas no Campus France! Mēs jau no rīta gaidījām! Nāciet, izrādīšu Jums te visu. utt!' Tā kā, ja gadās 'iet caur' Campus France - izmantojiet dotās iespējas.

Neko vairāk šobrīd jums nestāstīšu. Vēl jāiejūtas darba ritmā, jāskatās ko un cik te vajadzēs paveikt. Un tad jau brīvos brīžos padalīšos ar Jums. Čau!