Te sestdien biju pabraukāties. Iekāp septiņos ar kapeikām vilcienā Parīzē un pēc 3 stundām ar astīti esi jau Grenoblē. Tomēr attālums, kas auto ir 550km jeb vismaz 5h garš ar franču TGV vilcienu ir ļoti patīkams. Var gan pabeigt miegu, gan palasīt, gan šo to pārdomāt. Un galu galā 3 stundās esi teju pāri visai Francijai!
Devos turp divu iemeslu dēļ. Pirmkārt - viens mantu maiss bija atstāts Grenoblē, lai to nebūtu jāpārvieto maršrutā Grenoble-Rīga-Parīze. Otrkārt - satikt kolēģus un draugus! Kāpēc gan ne, ja ir brīva sestdiena?
 |
| Atkal Bastīlijā! Kalniem sniegu cepures šobrīd nozudušas. Tik Monblāns tālumā rēgojas pelēcīgos toņos. |
Tad nu aizvedu Grenoblei jauku un saulainu laiku (savi +25 saulītē), bet pats uzkāpu Bastīlijas cietoksnī un atkal pavēroju kalnus. Ja pirms gada man viņi likās tādi, lieli, dusmīgi un nelaipni, tad tagad sajūta bija pavisam citādāka. Gads tomēr ir bijis ilgs laiks, kalni iepazīti un nu jau sveicināmies gluži vai kā labi paziņas. Bez maz vai gribētos teikt, ka kalni velk atpakaļ. Taču man liekas, ka tā ir tikai mānīgā mājīguma sajūta. Kāpēc?
Ja godīgi, tad tā bija pirmā reize, kad atgriežos kādā vietā, kur esmu mitinājies ilgāku laiku. Vietā, kas ir iepazīta ja ne kā savi 5 pirksti, tad vismaz 3 ar pusi. Būs interesanti redzēt, kādas būs sajūtas Lēvenē, jo arī to drīzumā taisos apciemot. Ar Rīgu ir citādāk, tā noteikti ir manējā. Ik reizi ejot pāri Daugavai pa kādu no tiltiem ir pacilāta sajūta. Nu ja - tad redzēs.
Bet ko tad tur daudz - kalni smuki, laiks siltāks, forši cilvēki un pozitīvas atmiņas. Patīkami ieslīgt tādā nostaļģijas gaisotnē.
Pēc tam vēl savācu savas pekeles, paklačojos, izsmējos un laiks jau atkal bija lekt vilcienā. Uz atgriešanos! Savas slēpes vēl atstāju Grenoblē!
Un tagad beigšu ar domu, ka attālums no Parīzes līdz Grenoblei sanāk aptuveni tāds pats kā platākā vieta Latvijas vieta, ne? Diez kad mums būs ekonomiski pamatot uzturēt transporta sistēmu, ka starp ik diviem Latvijas punktiem var nokļūt 3 stundās?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru