Musée Carnavalet un kultūra

Pagalms pie ieejas muzejā ar Luiju XIV

Sestdien beidzot aizčāpoju līdz kādam muzejam. Lielākie jau tā kā redzēti citās reizēs, tāpēc izvēle krita par labu muzejam par Parīzes vēsturi - Musée Carnavalet. Muzejs atrodas vienā no bagāto ģimeņu privātmājām, labajā Sēnas krastā, Le Marais pilsētas daļā, kas savā laikā bija aristokrātu rajons. Kā jau bagātnieku māja, tā ir plaša, cik saprotams, saglabāta pēc iespējas oriģinālajā izskatā.

Cilvēktiesību deklarācijas dokuments, no Franču Revolūcijas laika

Tad nu iegāju iekšā - patīkami, ka pastāvīgā ekspozīcija ir bez maksas jebkuram! Apskatos karti, redzams, ka telpas sadalītas pa gadsimtiem. Sākot no 16.gs. līdz 20.gs. ar nelielu piedēkli, kurā redzami ļoti aizvēsturiski atklājumi (Senatne līdz Gallo-Romāņu laikam) un mazu daļiņu, kas veltīta Revolūcijai ar visu Robespjēru priekšgalā. Sāku klīst, jo nekāda konkrēta nolūka man nav, kā tik gūt vispārēju iespaidu. Tad nu iespēju robežās sekoju laika ritējumam.

Muzejā vairāk ir pulcētas mākslinieciskās vērtības no šiem gadsimtiem, līdz ar to ir iespēja slīdēt cauri istabām, kas iekārtotas kā šo laiku raksturojoši piemēri. Telpas iekārtojums, apdare, mēbeles, mākslas darbi, trauki, kas tik vēl ne. Zīmītes gan tik franciski, esmu par slinku lai sīki sekotu līdz šim fenomenālajam mākliniecisko vērtību daudzumam. Tā vietā slīdu un apbrīnoju. Auduma apdare, tādi kokgrebumi, trauki, kur nu vēl gleznas vai tās pašas gultas! Daudz, daudz tā visa - nebeidzami! Biju gan cerējis uz informatīvi vēsturisko daļu - to nāksies meklēt citur.

Tepiķveida glezna.

Visu laiku muzejā esot galvā dauzījās doma par manu sajūtu par latviešu un franču kultūru atšķirībām... Acīm redzams ir tas, ka laikā, kad mēs arām laukus, audām segas, taisījām dzintara rotas un dziedājām tautas dziesmas, francūži gleznoja, rakstīja, domāja un darīja lietas, kas pat šodien izraisa apbrīnu, liek ieplest acis miljoniem muzeju, Parīzes un Francijas apmeklētāju. Nu labi, ne jau visiem tas bija pieejams arī Francijā - bet būtiska daļa tā bija. Vienkārši šo kultūru izmēri ir tik ļoti atšķirīgi. Un to es sajūtu - es nejūtos šādā kulturālā bagātībā mājīgi, varbūt arī nedaudz neomulīgi, jo man bērnībā nav bijuši stāsti, kā lielais vadonis Napoleons pieveica visu, ko vien varēja, vai kāds mākslinieks ir gleznojis šo vai to brīnišķo gleznu, manī šī kultūra nemājo tik dziļi. Savukārt pretējas sajūtas ir senāko muzeja eksponātu daļā, kur parādītas vienkoča laivu paliekas, ko cilvēki Neolīiskā laika apmetnēs veidojuši Bercy apkārtnē, arī citas tā laika arheoloģiskās vērtības.

Senās laivas paliekas

Laikam mājīguma sajūta atkarīga no manas dabas. Labāk varu pieņemt to, ko saprotu. Senā kultūra mums tomēr ir līdzīgāka. Nu līdz Romiešu laikmetam... Tāpat ir ar tēmām, kas saistītas ar mūsdienīgākām lietām - Pasaules kariem, tagadni. Bet ne par laiku un kultūru, kas ir tur pa vidu. Tur franču kultūras mantojums, kas viņiem ir, atstāj mūs vienos vārtos... Bet citādi taču nevar būt! Paskatamies uz vēsturi un to, ko latviešu tauta šo laiku darīja.

Protams, šo kultūru varu mācīties, iepazīt. Un ja jau te esmu, tad mēģināšu ķert šos pavedienus, kas ir veidojuši arī šodienas Franciju. Bet tā nekad neaizvietos manas latviskās tautasdziesmas, Kurzemes-Zemgales hercogisti, latviešu strērlniekus, utt. Latviešu kultūra mani ir veidojusi par tādu, kāds esmu!

Nu tā es tur klīdu pa muzeju, skatot un iepazīstot. Savukārt izejot no muzeja, lēni staigājot pa Parīzes ielām, radās otrā lielā doma. Nu ir šī kultūras līmeņu starpība. Nezinu es Monē darbus no galvas, neatpazīstu Rodēnu tik uz to paskatoties, tomēr tā ir pagātne. Tagad taču gan es, gan francūži staigājam pa tām pašām ielām, iepērkamies turpat. Izbaudam to pašu mākslu. Protams, ka viņu kultūra un lielais mantojums no iepriekšējām paaudzēm tīri praktiski ir devis citādāku, daudzās jomās lielāku bagāžu. Tāpēc tas ļauj soļot dzīvē uz priekšu vieglāk. Nu nav mums Rīgā dzīvokļu apbūve milzīgās platībās jau no nez kura gadu simta. Nav mums tiltu pāri Daugavai kur vajag un kur nevajag, lai arī tie ļoti būtu vajadzīgi. Nav daudz kā, jo nav bijusi iespēja to radīt. Bet tas taču nekas! Viss vēl ir priekšā. Tā vietā mums ir skaidrāka galva, kas nav piesātināta ar nepieciešamību pusdienlaikam veltīt vismaz stundu, nodarboties ar tādu birokrātiju, ka mati nosirmo vai streikot par katru brīdi, kad liekas, ka atņems vienu konfekti no konfekšu maisa. Šis vienkāršums ļauj lietas saskatīt skaidrāk. Tāpēc atliek tiki katram izmantot savus talantus un nesavtīgi strādāt, lai varam celt savu un citu dzīves, kā arī kopējo mantojumu, savu kultūru. Jo tagad taču to nekas mūs no tā neattur!

Tāpēc nemurkšķēšu te vairāk, bet ķeršos atpakaļ pie zinātniskajiem darbiem! Un jūs ar, katrs mēs savā lauciņā!

Arī te griesti tek. Uzbildēju mazāk noplūdušā vietā, lai muzeja darbiniekiem nav jākaunās..

P.S. Arī viņiem griesti tek. Pat gadsimtus senā aristokrātu mājā. Muzejā pāris telpas bija slēgtas, pa gabalu varēja redzēt spaiņus un lupatas centrētas ap slapjiem griestiem.