Pagājušās nedēļas nogalē naktī no sestdienas uz svētdienu Parīzē norisinājās Baltās nakts felstivāls. Cik sapratu, tad 10 reizi? Tad nu arī es pēc garā ceļojuma izdomāju beidzot izlocīt kājas Parīzes centra ielās.
Programmā paskatīju, ka kaut kas notiek gar Sēnu, kā arī tuvējā Saint-Severin baznīcā vērojama instalācija. Tad nu aidā - devos ceļā.
 |
| Bojātu ekrānu instalācija krusta formā Saint-Severin baznīcā |
Cilvēku uz ielām daudz, citi bauda krogus un bārus, citi dodas uz ballīti zolīdos klubos, citi vienkārši sēž ārā un burzās. Mākslas instalācijas atrodamas. Tā, kas baznīcā - smuka. Pārējās - nu tādas. Vienatnē negribās kaut kur baigi klīst, tomēr nogurums iekrājies un laiks ar štruntīgs. Arī attālumi starp instalācijām palieli jūtami, līdz ar to iespaids nepaliek tik labs. Gribētos pat teikt, ka Rīgā feināk. Droši vien nogurums vainīgs.
Tā naktī staigājot varu just, cik lieli ir kontrasti lielpilsētās. Parīze - neatkārtojamais un vienreizējais kultūras un mākslas centrs, kurā šādā vakarā eju un redzu - Skaisto un varenās bulvāru celtnes, kurai virsū dabiskās vajadzības nokārto sagurušie vīriešu dzimuma pārstāvji. Apstulbstu no plašajiem laukumiem, pa kuriem klīst jautras un modernas jauniešu kompānijas, kas skaita ziņā vairāk atgādina tūristu grupas. Veros dārgo veikalu skatlogos, kam blakus ieritinājušies guļ bezpajumtnieki. Klīstu gar Sēnu un redzu Orseja muzeju, Luvru un cilvēku bariņus, kas satupuši uz zemes vienkārši dzer un sabļaustās. Viss nāk komplektā. Jāmācās izbaudīt patīkamo un nesagurt no nepatīkamā.
Tad nu kādas divas stundiņas pariņķojis dodos vien pie miera.
Skaista jau tu esi - Parīze, bet jāmācās uz tevi skatīties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru