Iepriekš jau teicu, ka sanāca pastaigāt pa kalniem, kamēr šajos vēl bija sniedziņš. Nu tā nedaudz. Lai nav bīstami, tomēr ir interesanti un kaut kas jauns! Tad nu piedzīvojumi bija divi.
Pirmais notika jau labu laiku atpakaļ. Vienu jauku brīvdienu sadūšojāmies iekarot sniegu tiešā veidā, beidzot uzkāpjot līdz Le Moucherotte virsotnei. Agrāk jau mēģinājām, bet tikām tik līdz puskalnītei. Tad nu šoreiz ar busu līdz puskalnītei un tad ciku caku augšup.
 |
| līdz ceļiem |
Augšup ved divas takas. Viena ļauj ložņāt pa mežiņu un tad pa jauku serpentīniņu uz augšu. Otra savukārt ir plata kā lielceļš un lieliski piemērota brīvās dabas slēpošanas (Ski de randonnée) cienītājiem.
Mēs gudrīši izvēlējāmies mazo taku augšupceļā, kuru grasījāmies pievarēt ar zābakiem vien - kalns tak nav augsts, pat ne 2000 m. Tad nu raiti, raiti, apdzenot jauniešus un ģimenes ar sniega kurpēm (par to vēlāk) kājās , slājām augšup! Veikli, ne vainas, sniegs ar ne tik daudz, bet kalns tik sākas. Un tad palēnām, vietās, kur stāvāks sākam slīdēt atpakaļ. Un tad vietās, kur sniegs biezāks, sākam grimt iekšā. Un tad jau paliek pēdējais stāvums, kur katrs solis grimst iekšā līdz celim un spēku patēriņš milzīgs. Bet pēc divu ar pusi stundu kāpiena, lielākās slodzes, kāda pieredzēta, turklāt slapjām kājām (sniegs visur..) tikām augšā. Bija tā vērts - saule silda, zilas debesis, var stāvēt krekliņā Februāra beigās! Un skats, kā jau parasti te - lielisks!
Lejupceļš sanāca raitāks - gājām pa plato sniega lielceļu, līksmi slidinoties, rīkojot sniega kaujas un spēlējot skeletonos, tikai nedaudz nopūšoties, ka pa šo ceļu uzkāpt būtu bijis vieglāk. Protams, viss saprāta robežās! Tā nu šī bija lieliska pastaiga, ko viegli paveikt arī Ziemā. Vēlams - mitrumizturīgas bikses un jaka, lai slidināšanās sagādā prieku. Ja ir sniega kurpes, tad jau tīrais prieks un augšup tikt ir nieks!
Otrs piedzīvojums norisinājās nedaudz nesanāk - tikai pirms mēneša. Baiba jau ieminējās, ka devāmies sniega kurpju (Raquette à neige) piedzīvojumā. Te nedaudz pastāstīšu par tehnisko pasākuma pusi. Sniega kurpju īre nav dārga. Mums tas par vienu dienu izmaksāja 5 Eiro (ne lētākajā vietā - La Boite a Skis), tomēr kurpjošans prieki var sākties. Izvēlējāmies doties pastaigā pa zemākajiem Chartreuse kalniņiem, lai varētu pielāgoties savām spējām un paildzināt/paīsināt pasākumu.
Tad nu beigās čāpojām pa šādu maršrutu (patiesībā, nedaudz īsāku - google karte neuzrāda visus gājēju celiņus), dienu beidzot ļoti glītā ciemā - Saint Pierre de Chartreuse. Bet kā tad gāja?
 |
| sniega aizputinātais ceļš |
Mūsdienīgās plastmasas sniega kurpes stiprinās pie taviem apaviem un sastāv no kustīgās daļas, kas iet kopā ar tavu zoli un pamatnes, kas tad īsti saskarās ar sniegu un palielina virsmas laukumu. Čāpot ar tādām ērti, ja sniegs ir vienmērīgi plakans un ļauj nolikt pilnu pēdu, lokot potīti tikai uz priekšu vai atpakaļ. Citādāk mežģījumu var noķert ļoti ātri. Arī sniegā iesaluši ledus gabali nav draugs, jo uzkāpjot uz tāda, kāja salieksies. Kalnā gan kāpt patīkami - tieši uz augšu! Radzes palīdz neslīdēt, arī zobi, kas iestrādāti pie kustīgās daļas, ļauj kārpīties augšup. Tik jāpaņem pareizais kurpes izmērs atbilstošajam sniegam. Mums bija OK, man tik pa reizei kāja iegrima dziļāk (tātad uz robežas). Arī sniegs pietika - tik zemākajās daļās, kur sniegs mijas ar kailu zemi lēni apnīk kurpes vilkt virsū un pēc tam atkal nost!
čāpojot augšup ar sniega kurpēm
Kopumā - tīri feini skriet, kāpelēt ar tādām kājās, jo sajūta neparasta. Sniega kurpes novelkot tevi pārņem atvieglojuma sajūta - kājas brīvākas kā jebkad.
Arī maršruts piemērots, var uzmest ciešu aci kalnu ciematiņiem, paskatīties uz Ski de randonnée darbībā. Un atpakaļceļš ar autobusu caur kalnu aizu no Saint Pierre de Chartreuse līdz Saint Laurent du Pont ir tīrā bauda! Stāvas klinšu sienas, veci akmens tilti, burvīgi skati, vecās Chartreuse rūpnīcas drupas. Skati, kas vilina paciemoties tur vēlreiz.
 |
| pusdienu pauze |
Šādi divi stāsti ir par maniem piedzīvojumiem ar sniegu Grenoblē. Ir vērts!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru