Pazudušā LIIS meklējumos

Priekšvārds. Stāsts vienkāršs, tomēr ceru, ka dalīšanās ar savu pieredzi kādam citam ietaupīs kripatiņu svarīgā un dārgā laika.

Problēma. Šī gada (2014) septembrī piekritu pielikt roku pie Starptautiskās Fizikas Olimpiādes (IPhO) izlases kandidātu sagatavošanas. Sākām kalt plānus un veidot nodarbības, par pamatu ņemot iepriekšējo olimpiāžu uzdevumus. Vēl no saviem skolas laikiem atcerējos Jāņa Harjas, Austra Cābeļa un citu veidoto fizikas olimpiāžu mājas lapu, kas mitinājās Latvijas Izglītības Informatizācijas Sistēmā (LIIS) ar adresi www.liis.lv/fiz_olimp/. Liels bija arī mans pārsteigums, kad uzzināju, ka šī sistēma vairs neeksistē. 

Risinājums. IPhO uzdevumi angļu valodā viegli atrodami internetā, taču negribējās tērēt laiku, lai tulkotu tos no jauna. Tāpēc izvēlējos nemest plinti krūmos un atrast, kur palikuši LIIS dati. Meklējot google, uzdūros dokumentam, kas norādīja, ka kopija atrodas Latvijas kinofotofonodokumentu arhīva elektronisko dokumentu nodaļā. No nodaļas vadītāja Alekseja Starikova noskaidroja, ka šāda kopija viņiem ir, taču to neesot iespējas pieslēgt un no tās izgūt datus. Tā vietā ieteica kontaktēt ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) IT departamenta direktoru, kurš esot nodevis kopiju arhīva rīcībā, ar cerību, ka viņiem vēl ir sistēmas ar ko datu nesējus varētu nolasīt. Diemžēl IZM ir notikušas reformas tāpēc ne konkrētais cilvēkas, ne IT departaments IZM vairs nav.

Tuvākais šai sfērai, kas atrodams kontaktu rādītājā, ir IZM resora informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) joma un tās vadītājs Ainārs Sviklis. Rakstīju šim kungam un kļuvu ļoti priecīgs, saņēmot atbildi - "Jā ir mūsu rīcībā šādi materiāli". Pāris dienu laikā saņēmu e-pastu ar saiti uz meklētajām datnēm! Laika ziņā tas aizņēma aptuveni mēnesi. Jāsaka paldies iesaistītajiem! 

Šos materiālus pakāpeniski ievietošu jaunajā IPhO veltītajā lapā, kas nu jau mitinās zem skolas.lu.lv portāla, cerībā, ka šī vietne dzīvos saules mūžu!

Rezumē. LIIS dati par laimi nav zuduši. Tos var noķert ar IZM resora IKT jomas speciālistu palīdzību (vadītājs Ainārs Sviklis)

P.S. Daļa (vai visi?) no LIIS materiāliem vai vismaz norādes uz tiem meklējamas mykoob digitālajā žurnālā.

Pa galvu, pa kaklu, bet uz priekšu.

Jūnija pirmā nedēļa jau garām. To beidzot pavadīju mājās - vērot Rīgas skatus, satikt ģimeni un draugus, sajust patīkamo māju sajūtu. It kā viss feini, tomēr galvā kaut kāds haoss - principā daudzo vēlmju un ierobežotā laika dēļ...

Parīzē darbi palika puspabeigti, Rīgā darbi lēni vedās uz priekšu, papīri visapkārt, bez tam šobrīd jau sēžu Frankfurtes lidostā, gaidot savienojošo reisu ceļā uz konferenci. Visa darbu čupa, māju, draugu, pasākumu un labā laika izbaudīšanas mērcē akūti parāda lielo cilvēces problēmu - laiks visam ir ierobežots. Kas atliek? Uzlabot efektivitāti un plānošanu, kā arī izvērtēt prioritātes. Skaidrs ir viens, vēl atlikušais uzticīgais lasītāj, gkputra no šī brīža, visticamāk, ieies ļoti slinkā režīmā. Jauku visiem vasaru!

Rolands Gaross, Renē Lakoste un teniss

Šī gada maija pēdējā svētdienā Parīzē sākas viens no četriem lielajiem pasaules tenisa turnīriem - French Open (2014). Tas notiek franču aviācijas pioniera Rolanda Garosa vārdā nosauktā tenisa centrā, kas atrodas Parīzes austrumos, pie Buloņas meža.

Un kas par to? Nav divu domu - jāiet apskatīt klātienē, kādi tad ir lielākie tenisa svētki Francijā! Jāsaka, ka jau aizvadītajā rudenī biju pavērot Parīzes Masters turnīru, kas jau izskatījās patiesi iecienīts.

1. korts ar lielo ekrānu

Lai pasākumu apmeklētu, jāiegādā biļete. Pēdējā mirklī iespējas principā divas - pēcpusdienas (no 15) vai vakara biļetes (no 17), ko var nopirkt interneta veikalā sākot no iepriekšējās dienas tā paša laika. Par vakara biļeti (kopā ar 'apstrādes maksu') samaksāju 16 eiro. Atliek e-biļeti izdrukāt, pirms tam ievadot sistēmā savu vārdu/uzvārdu, paņemt līdzi personu apliecinošu dokumentu un doties ceļā.

Atliek tik sekot pēdiņām, lai nokļūtu uz Roland Garros centru un French Open

Ar 10. metro līdz Porte d'Auteuil, biku čop-čop ar kājām, pāris minūtes rindā un drošības kontrolē un esmu jau iekšā. Jāpiebilst, ka organizētība super - norādes, cilvēki-palīgi gan metro, gan tālāk. Ar savu biļeti (Courts annexes) brīvi varu apmeklēt 5 no 8 mazāk svarīgajiem kortiem. Lai tiktu lielākajos, jāiegādājas papildus biļete. Tā kā šajā dienā pēcpusdienā neviens lielais dūzis nespēlēja, tad izvēlējos labāk pabaudīt atmosfēru un paklejot starp dažādiem kortiem.

Itālis Volandri mēģina tiesnesim parādīt, ka bumbiņa bijusi ārā.

Atmosfēra rosīga. Daudz veikaliņu ar suvenīriem, tenisa apģērbu, brendiem. Protams, ēdienu stendi (ar bezalkoholisku alu), izklaides. Bet es uz tenisu. Paskatos, kā Tursunovs, kuru atceros no viņa nesenā mača ar Gulbi, pacietīgi tiek galā ar vienu itāli mazajā 6. kortā (pēc izmēra tāds treniņu ar piestellētām tribīnēm). Pēc tam eju paskatīt lielāko 2. kortu, kurā amerikānis Kverijs pieveic citu itāli Volandri. Tad tur kārta dāmām. Paskatos kā sākas zviedrietes Larsones cīņa ar krievieti Kiriļenko. Apnīk pēc pāris punktiem - džeku tenisam tomēr cits smeķis. Varbūt gadījās slikts piemērs? Atrodu, ka 6. kortā spēlē atraktīvais ukrainis Dolgopolovs (šobrīd nr.21 ATP rangā) pret spāni Ramosu. Arī šis mačs intersants. Pēc sīvā cīņā zaudētiem pirmajiem diviem setiem spānis trešajā jau ir bezzobains. Un ukrainis tiek nākamajā kārtā.

Ukraiņu tenisists Dolgopolovs gatavojas serves uzņemšanai

Mans kopsavilkums? Joprojām patīk vērot tenisu. Kulturāla publika, iespaidīga fiziska un intelektuāla cīņa. Un jauka vakara izklaide par padsmit eiro. Būtu prieks, ja ko tādu varētu ar redzēt kādreiz Rīgā! Un jāvēl veiksme Ernestam Gulbim šajā turnīrā!

Ernests Gulbis (LAT) turnīra shēmā. Turam īkšķus, lai viņa vārds tajā būtu jāraksta vēl daudzas reizes!

P.S. Laukumā starp Filipa Šartjēra un 1. kortu ievēroju pāris glītas un senatnīgas tenisistu statujas. Un vienā no tām attēlots Renē Lakoste - slavens franču 20. gadu tenisa spēlētājs ar iesauku "krokodils" (sava spēlēs stila dēļ). Atnācu mājās, iegūglēju un - lūk no kurienes arī radies Lacoste zīmols. Man bija paskrējis garām.

Parīze vēl un vēl!

Aizvadītā nedēļas nogale Parīzē bija ārkārtīgi feina. Lieliskā kompānija komplektā ar ideālu laiku ļāva pabaudīt vēl šo to no plašās franču galvaspilsētas.

Par Monē ūdensrozēm ir lasīts un dzirdēts, neskaitot kultūrvēstures grāmatu mirkļus, kaut kas ir arī redzēts Orseja muzejā. Taču Parīzē ir vieta, kur notverama Monē ūdensrožu kulminācija - Oranžērijas muzejs Tilerī dārzos turpat pie Luvras. Divās ovālveida formas telpās apmeklētājiem iespējams nesteidzīgi aplūkot impresionismā veidotas daudzpaneļu panorāmas ar dīķa ūdensrozēm, ko Monē testamentā novēlēja Francijas valstij. Savdabīgs kopskats, apbrīnojama škietami haotisko otas triepienu un krāsu spēle, kas no attāluma veido sapņainus skatus!!

Chaïm Soutine interesantie portreti

Ja ar šiem brīnumiem par maz, tad apakšstāvā apskstāma paliela Francijai dāvināta mākslas kolekcija (La Collection Jean Walter et Paul Guillaume) ar Matisu, Pikaso, Renuāru, utt.

Monso parka ieejas vārti

Otrs jaunapskatītais objekts bija Monso parks, kas paslēpies 8. rajonā. Reiz to pa gabalu biju manījis no autobusa loga un parkā redzamā pussabrukusī kolonāde ieķērās prātā. Tad nu šoreiz beidzot bija laiks un vieta to apmeklēt klātienē. Parīzē tomēr parki ir kas īpašs. Milzīgi un grezni ieejas vārti, pārītis romantiska parka elementi, dzīvelīgi bruņurupuči, skaisti un interesanti koki ir izteiktākie interesantumi, kas palikuši atmiņā! Noteikti der kā patīkams piknika galamērķis, ja citi iespaidīgākie parki jau apskatīti.

Apmeklējot Bastīlijas operu

Nevar jau visu laiku tik pa muzejiem, parkiem un restūžiem dzīvoties. Jau sen vēlējos novērtēt franču kultūru vēl aktīvākā veidā, ko izdevās paveikt sestdienas vakarā, apmeklējot Parīzes Operu. Bellini Romeo un Džuljetas variants (I Capuleti e i Montecchi), kā vairums operas iestudējumu Parīzē, skatāms modernajā Bastīlijas operas namā. Interesanti apskatīt šo celtni no iekšpuses - it kā sagaidāma, taču pārsteidzoši atšķirīga zāles uzbūve un racionālaia interjers. Mūzika manām ziloņa apsēstajām ausīm skan lieliski, koris, kas pēc skata diezgan internacionāls, dzied spēcīgi, solistu balsis tīri neko, daža pat skaisti spēcīga, taču dekorācijas moderni pliekanas, kas, kopā ar zāles askētisko noskaņu, izteikti liek uzsvaru uz audiālo baudījumu. Kopējais iespaids? Laba, taču, manuprāt, nekas vairāk.. Tāpēc iesaku baudīt mūsu LNO, kamēr tā ir pasaules līmeņa un par tik (salīdzinoši) pieņemamām cenām!

Dīvainās skulptūriņas quai Branly (Branlī krastmalas) muzejā

Arī ceturtais jaunredzētais nieks ir muzejs - nesen uzbūvētais Musee du quai Branly ļauj aplūkot tālāku zemju kultūru eksponātus. Okeānijas, Āzijas, Āfrikas un Amerikas pamatiedzīvotāju kultūru un tradīcijas raksturojoši objekti -reliģisko ceremoniju maskas, ieroči, totēmi, mākslas piemēri, utt. Lietas, ko pierasts redzēt filmās par nepazīstamām kultūtrām, te var apskatīt lēnām un nesteidzoties no visām pusēm. Lai arī cik tālas ir šīs zemes, pārsteidz rituālo priekšmetu līdzības. Gluži kā jokā "Cik ir 2 Kubā? Tikpat cik 2 Latvijā!", nepamet sajūta, ka senie cilvēki, esot dažādās pasaules malās, atrada līdzīgas atbildes uz tiem pašiem jautājumiem.. Un tajā pat laikā tik atšķirīgi no šodienas mums! Vai arī..?

Citādi viss pa vecam - jaunā nedēļa atnesusi pelēku lietu, savukārt darbu saraksts pats no sevis nav sācis rukt.. tad nu rullējam tālāk!

Japānas iespaidu drumstalas

Laiks skrien. Burtiski. Hops, un atkal jau tālāk. Un rokā neķeras. Bet tā viš i. Jāsadzīvo. Nu jau kādu laiciņu esmu atpakaļ vecajā kontinentā un domas neviļus atgriežas pie vēlmes salīdzināt. Kas līdzīgs, kas atšķirīgs tajā tālajā zemē, kurā izdevās paviesoties. Nu tad te pierakstīšu šādus tādus niekus, kas uzreiz šaujas prātā.

Kurpes pret čībām

1) Nost ar kurpēm, lai dzīvo zeķes un čības

Principā visi no mums pārnākot mājās novelk kurpes. Skolās mūs mudina lietot maiņas apavus. Darbā cilvēki mēdz uzvilkt darba kurpes. Bet Japānā āra apavi iekštelpās ir tabu! Mājās zeķes uz zolīdas koka grīdas. Darbā vismaz gumijotas čības. Būtu vēl labi, ja ar 45. izmēru nejustos kā dinozaurs...

2) Darba laiks un darbaholisms

Ir daudz dzirdēts par japāņu strādīgumu. Laboratorijā nebija tik traki. Lielais vairums strādāja normālas darba stundas. Protams, kad nepieciešams, arī nakts stundas netika žēlotas. Bet, cik sanāca noskaidrot pļāpājot, viss atkarīgs no kompānijas. Daļā darba stundas dienā (un ar brīvdienās) ir divciparu skaitlis, citur ir eiropeiskāks darba laiks. Cik sapratu, pēdējā laikā darba trakums normalizējoties.

Cilvēku bagātākā gājēju pāreja - pie Shibuja stacijas

3) Steiga

Ar draugiem pļāpājot, tipisks jautājums bija par cilvēku iešanas ātrumu. Sākumā likās - nē - gluži kā Eiropā, jo pats soļoju ātrāk. Taču pēc tam ievēroju, ka neeju tik ļoti ātrāk. Tā kā arī šajā ziņā mītā taisnība!

Guļam ka prieks

4) Miegs ir prieks

Steigu cilvēki šeit kompensē ar spēju gulēt jebkurā transporta līdzeklī, jebkurā pozā. Stāvus, sēžus, krācot vai guļot uz sveša pleca.

5) Vai jutos garš?

Jāsaka, ka biju patīkami pārsteigts par to, cik ļoti izstiepusies ir jaunā paaudze. Metro biju starp garākajiem, taču tik pavisam nedaudz. Ja salīdzina ar vecāko paaudzi, tad gan. Gluži tāpat kā Latvijā. Laikam, miermīlīgie apstākļi un pārtikas pietiekamība mūsu paaudzei ir nākusi par labu. Vai arī broileru steroīdi.. :D

6) Pieklājība un cieņa

Īpašība, kas padara vizīti īpaši patīkamu, ir japāņu pieklājība un cieņa. Vēlme palīdzēt, pat ja ir valodas barjera, laipnums, nebeidzams smaids. Reizēm tas sāk likties mākslīgi un uzspēlēti, jo pie tā nav pierasts. Taču tā viš te ir.

7) Tabu?

Vēl viens nieks, ko pamanīju - ir tēmas, par kurām sabiedrībā īpaši nerunā, uz kurām nereaģē. Šie problēmjautājumi paliek tabu. Nav tā, ka aizliegts, taču saruna nebūs tik atraisīta kā rietumeiropā. Alkohols ir viena no tām - tā lietošana sabiedriskās vietās (piem. metro) pārējos neizsauc emocijas. Un attiecīgi arī top internetā atrodamās bildes ar alkohola skurbuļa samocītiem uzvalkos tērptajiem darboņiem, kas mājupceļa vilcienā ieņem neiedomājamas pozas...

Vīriešu apģērba stils. Ar somu. Kāpēc gan ne?

8) Apģēbs

Protams, te sastopami ļoti intersantie 'īpašo stilu' ģerbtie jaunieši, taču ikdienā cilvēki ģērbjas diezgan rietumnieciski. Kopumā, nevaru teikt, ka viņu stila izjūta atbilstu manai izpratnei par gaumīgi ģērbtiem cilvēkiem, bet neesmu jau modes eksperts. Taču viena nianse mani pārsteidza - vīriešu rokas somiņas. Gluži uz skata tādas kā sieviešu somiņas Eiropā, taču tās esot speciālās 'vīriešu'. Pat skatlogos reklamē.. Kad diez šis stils atnāks pie mums?

Auto griezējplatforma + daudzstāvu sistēma reizē

9) Autoparks

Skaidrs, ka vietas pilsētās katram nav daudz. Arī auto aizņem vietu, tāpēc bieži manāmi bija 2 risinājumi. Nr. 1 - rotējoša pamatne, kas uz vietas ļauj sagriezt mašīnu pareizā virzienā (gluži kā riņķveida vilcienu depo). Nr. 2. vairākstāvu stāvvieta ar individuāliem pacēlājiem. Eiropā šādus nebiju manījis.

Daba pilsētā. Shinjuku Gyoen Nacionālais dārzs.

10) Pilsēta un daba

Mani pārsteidza japāņu mīlestība pret dabu - lai arī cik neliela nebūtu zemes teritorija ap māju, tur būs mazdārziņš vai vismaz pāris lieli puķu podi. Taču visīstākās dabas oāzes ir parki un tempļu un svētnīcu teritorijas, kas izteikti kontrastē ar pilsētas debesskrāpjiem, taču sniedz iespēju vismaz uz mirkli aizmukt no steigas un trokšņa. 

Tādi krikumi palikuši prātā. Ja būs laiks un iedvesma, centīšos vēl šo un to ieklikšķināt šajā vietnē. Bet tikmēr - jauku pavasari!

Kas lācītim vēderā?

Rīsi + cepta panēta cūkgaļa.

Kas lācītim vēderā? Tas man tāds pēdējā laika aktuālais jautājums. Ēst taču gribas!

Nūdeles savā sulā ar piedevām

Ēdienu ziņā mani droši var saukt par konservatīvu. Ja atskatos uz bērnību, tad jautājumu vispār nav. Arī šobrīd manī nemājo tas trakā izmēģinātāja gēns, kurš ieraugot kaut ko neredzētu uz galda, uzreiz to grib bāzt mutē. Taču, tiklīdz man izstāsta kas ir kas, drosme mēdz uzrasties. Vajag taču saprast kas kā garšo.

Suši-izvēle

Tā jau arī Japānā ikdienas ēdieni ir vienkārši. Rīsi vai nūdeles + sautēti dārzeņi + sautēta/panēta eļļā cepta gaļa/zivs. Un silta/auksta zaļā tēja. Protams, ar to izvēles iespējas neaprobežojas. Un tad nu tā - kas man gadījies pa ceļam?

Suši brīnumi. No kreisās - krabju smadzeņu putra un kāju skaidiņas; kaut kas ex-peldošs uz rīsiem

Suši. Kur tad Japānā bez tā. Uzreiz nāk prātā slīdoša lente ar šķīvīšiem. Jā - tieši tā. Taču vēl katram galdiņam skārienjūtīga planšete, kur var izvēlēties tiešo piegādi ar miniatūru formulu, kas piebrauc pie galdiņa un pati apstājas. Vadījos pēc vietējo ekspertu ieteikumiem, līdz ar to nosmeķēju ne tikai tradicionālo laša, bet arī marinētas skumbrijas, kalmāra, ikru, pāris nav-ne-jausmas-kas-bet-esot-labs, un pat izvirtīgo liellopa suši, kā arī natto (ar baktērijām fermentētas pupiņas - neiesaku), krabju smadzeņu biezeņa un maltu kāju skaidiņu un citus maki. 

Sautēta rīkles gaļa 

Kas vēl? Vienu dienu pusdienās netīšām sanāca iegādāt sautējumu, kur vienkāršu gaļas strēmelīšu vietā bija paslēpusies rīkles gabaliņi. Izrādās, ka šeit tādi populāri. Mīksti, taču elastīgi un grūti sakožami. Ne man pie sirds. Savukārt ilgi novārīti zupā gan ir garšīgāki.

Vakardienas vakariņās pamēģināju Basahi - jēlu zirga gaļu. Pēc asiņainajiem franču steikiem un karpačo konsistence nepārsteidza un garša bija ļoti jauka! Kopā ar ingvera pastu sojas mērcē teiktu ka ņam.

Bet šie jau tik pāris nieki no tā lielā citādo ēdienu klāsta...

Apskrienot samuraju zemi

Labrīt, labdien, sveiki! Dienas skrien kā japāņu ātrvilciens, pilnas notikumiem, iespaidiem, sīkiem darbiem. Tik traki, ka nesanāk pat laiks ko no tā visa uzmest uz virtuālā papīra...

Viens no Shinkansen - japāņu ātrvilcieniem 

Jāsaka, viss labi - paēdis esmu, jumts virs galvas, nauda vēl nav beigusies. Iespaidi krājas. Nedēļas nogalē intensīvi izmantoju iegādāto Japan Rail Pass, kas manā gadījumā par 200 eiro (29'000 JPY) ļauj 7 dienas izmantot Japan Rail dzelzceļu bez papildus maksām - ieskaitot daļu no ātrvilcieniem. Lai dotu dārdzības pakāpi, biļete Tokija-Kioto turp-atpakaļ maksā 26'000 JPY un ceļš ir 3h katrā virzienā. Tātad, ideāls variants, ja Jums te ir nedēļu garas brīvdienas. Piezīme - jāiegādā pirms ierašanās Japānā.

Pats paviesojos vecajā galvaspilsētā Kioto, lielpilsētā Osakā, skaistajā Matsumoto pilī un Nagano, ko ieskauj Japāņu Alpi. Vakardienas vakarpusi pavadīju 2. lielākajā Japānas pilsētā Jokohamā. Tā jau skaļi vārdi, bet ko tad redzēju?

Kioto Kiyomizu-dera templis

Kioto ir tempļu pilsēta. Parkveidīgos zemes pleķos koku ielokā paslēpušās neskaitāmas svētnīcas un budistu tempļi. Ir pārītis senatnīgu ieliņu, kas mudž no irbulīšu un citu suvenīru veikaliņiem, kā arī aicinošu restorānu piedāvājumiem. Un liels bars tūristu. Man neredzēta paliku senā imperatora pils, kuras vizītei jāpiesakās ļoti laicīgi...

Viens mazs un smuks Osakas 'skrāpis

Osaka ir liels biznesa centrs - debesskrāpji stiepjas debesīs. Nedaudz brīvības var noķert Osakas pilī un tās parkā, kur iespaidīgie aizsarggrāvji atsvaidzina kokiem bagāto ainavu. Tik pati pils, lai gan majestātiski redzama jau pa gabalu, ir atjaunota no drupām tik pagājušajā gadsimtā, tāpēc senatnes sajūta tur tikpat daudz kā Vācijas baznīcās ar kondicionieri.. Un, kad pienāk vakars, ieslēdzas reklāmu gaismas, Osakai kļūstot par tādu Āzijas pilsētu, kas iespiedusies atmiņā no Bonda filmām.

Matsumoto pils

Ko nenoķēru Osakā, to Matsumoto mazpilsētas skaistā pils sniedza pilnā krāšņumā. Senatnīgā daudzstāvu koka konstrukcija izskatās grandiozi no ārpuses, taču tīri necila iekšienē. Tālumā kalnu galotnēs vēl manāms sniegs, savukārt zemāka temperatūra bija aizkavējusi japāņu ķiršu ziedēšanu līdz man pieejamam laika. Glīti, skaisti!

Olimpisko spēļu atskaņas Nagano

Un tad vēl izstaigāju '98 gada ziemas olimpisko spēļu mājvietas pilsētu Nagano. Līdz atlikušajām arēnām nedevos, tās patālos pilsētas nostūros, taču apskatīju slaveno Zenko-ji budistu templi, kas celts jau 7.gs. un ir viens no pirmajiem budisma aizsākuma punktiem Japānā. Koka arhitektūras man neierastās formās. Interesanti, iespaidīgi. Pie tam Nagano pilsēta veidojusies ap templi, ne otrādi.

Jokohamas krastmalas promenāde

Savukārt vakardienas piedzīvojums Jokohamā bija patīkama pārmaiņa pieblīvētajai Tokijai un tās piepilsētām. Debessskrāpju kolonāžu spoguļošanās Tokijas līča ūdeņos, plašās promenādes, čainatauns (ķīniešu rajoniņš) un laiskais ritms liek sajusties krietni eiropeiskāk.

Bet nu, pēc nedēļas darbiem un izklaidēm, laiks pie miera, lai nedēļas nogalē vēl pabaudītu milzīgo un dažādo Tokiju. 

Citādā ikdiena

Kopā ar studentu bariem - uz Toyo augstskolas Kawagoe kampusu.

Nu jau puse no mana komandējuma tālajā salā ir aizvadīta. Ikdienas darbi rit savu gaitu. Beidzot piedzīvoju 'commuting' vistiešākajā nozīmē. Katru darba dienu tikšana no mītnes līdz darbam ilgst ap pusotru stundu vai ilgāk (Mitinos studentu rezidencē Tokijā, laboratorija atrodas piepilsētā Kawagoe, kas ir 43 km attālumā). It kā jau feini pa ceļam palasīt grāmatu vai ko tādu, taču man tas tomēr liekas par daudz. Vairāk kā 3 no 24 stundām pavadīt ceļā... nav brīnums, ka japāņiem tā patīk gulēt transportā!

Visi kopā, roku rokā - Ikebukuro stacija ir otrā noslogotākā pasaulē ar 2 miljonu pasažieru caurplūdumu dienā. 

Citādi, nav tādu ārkārtīgi spilgtu iespaidu. Manu, ka kārtība un organizētība šeit ir lieliska, cilvēku blīvums liek izteikti rēķināties ar citiem. Starp citu, Japānā ir 285 pilsētas, kurās iedzīvotāji ir vairāk kā 100'000. Kā nekā kopā te ap 130 miljoniem uz 6 reizes lielākas platības kā Latvijai. Tātad, 10 reizes blīvāka dzīvošana. Pieklājība un laipnība manāma it visur. Kultūra un ēdienkarte, protams, atšķirīga, taču tīri tā neko. Suši gan vēl nav izdevies pamēģinātm, bet vēl jau laiks. Pievienoju ar kādas ikdienas vizualizācijas.

Meiji svētnīca, veltīta Meiji imperatora un viņa sievas gariem.
Viena no iespaidīgākajām Tokijā. 

Aizvadītajā nedēļas nogalē nedaudz pabaudīju Tokiju, šajā gan plāns izmantot iepriekš iegādāto Japan Rail Pass, lai aizskrietu līdz kādiem Japānas must-see objektiem. Rītdien plānā Kioto - senā impēijas galvas pilsēta. Nu tad tāpēc laiks doties pie miera, jo rīt pusseptiņos jau vilciens.

Mazie lielauto. Dzeltenas numurzīmes esot mazlitrāžas auto ar nodokļu atlaidēm.
Tie ir šauri, toties augsti - izskatās nedaudz saspiesti.

P.S. Jaukas Jums visiem Lieldienas. Man tās šoreiz sanāks izteikti citādākas - mazāk olainas un bez brīvdienām.

Tipisks 'ātrais' ēdiens - sobu (griķu) nūdeles un cepti labumi.

P.P.S. Šodien škrobe. No rīta esot bijusi 4.8 balles stipra zemestrīce, kas jau esot 'sajūtama'. Bet es pat nepamanīju...

Uzlecošo sauli meklējot

Tā nu sanācis, ka jau pāris dienas esmu ieberzies vietā, kur hieroglifu ir daudz vairāk kā latīņu alfabēta burti. Tas ir, esmu atlidinājies līdz Tokijai, Japānas galvaspilsētai.

Imperatora pils dārzos

Iemesls it kā vienkāršs. Daļu doktorantūras darba pienākumu divu ar pusi nedēļu laikā centīšos paveikt šeit, jo Parīzē to vietējiem darboņiem bija grūtāk noorganizēt. Tas ir, esmu te atsūtīts, lai izmantotu lielisko un moderno mikroskopijas aprīkojumu Tojo universitātes Bio-Nano elektronikas centrā. Un pēc pirmajām darba dienām patiesi varu apliecināt man pašam negaidītu lietu - te iekārtu šobrīd ir vairāk nekā darba rokas spējīgas tos nepārtraukti izmantot. Nu tad cerams, ka darbi veiksies! Bet labi, ne jau darbi būs tie, kas lielāko daļu no jums varētu interesēt.

 Ikdienas nieki un skati

Kādi tad pirmie iespaidi par uzlēcošās saules zemes lielo pilsētu? Principā, pēc pirmā uzmetiena viss izskatās ekvivalents Eiropas (rietumu kultūras) lielpilsētām. Tā tīri no struktūras viedokļa. Pilsēta ar lielu un mazu ielu struktrūru, izteiktāku centru, čupu savienojošu metro, vilcienu, utt. Arhitektūra pa lielam funkcionāla, moderna. Centrā augstceltnes, apkārt mazākas dzīvojamās ēkas. Parki, veloceliņi, veikali, restorānu ieliņas... Bet. Tajā pat laikā viss ir nedaudz citāds.

Vakariņas tapa no šā

Rakstība, ēdiens, uzvedības kultūra, utt. Bet par to palēnām. Labāk lai kādas bildes jūs izklaidē. Bet es došos pie miera, lai varu izmantot brīvo svētdienu Tokijas apskatei pa gaismu. Te kā nekā ir par 6 stundām vēlāks kā Rīgā. Pie tam saullēkts ir jau 5os, un saulriets jau 18os.

Labi, ka ne mans stundu saraksts

Bordo? Nē, Bordeaux!

No kurienes nāk pazīstamākais franču vīns? Nu ja, no Bordo. Franciski, protams, tas rakstās Bordeaux. Un kas par to? Redz, aizvadītajā nedēļas nogalē es biju paviesoties tieši tur.

Biržas laukums Garonnas upes krastā

Pilsēta paliela. Ja skaita kopā aglomerāciju, tad 6. lielākā Francijā. Kaut kur ap miljonu tur tuvumā dzīvo. Tā kā pilsēta izpletusies pa ieleju, tad pārlieku saspiestību nejūt. Bordo savā laikā bija nozīmīga ostas pilsēta, ko jūt arī tās centra izmēros. Lielas un iespaidīgas akmens ēkas viena pie otras veido monolītu iespaidu - šeit ir valdījis turīgums. Nākot no stacjjas uz centra pusi sanāk iziet cauri daļai, kas ir gana senatnīga, tomēr ne tik uzfrišināta kā pilsētas viducis. Atstāj tādu alternatīvu dienvidniecisku iespaidu. Jumti daudz lēzenāki, logiem slēģi...

Kā jau ostas pilsētai, upe ir dominanta, vārdā Gironda. Nesen sakopta upes malas promenāde tagad ļauj doties stundu garās pastaigās. No piestātnēm atstātas tik izpriecu un satiksmes kuģīšu pieturvietas. Upes platums līdzīgs Daugavai, taču te līdz jūrai labs gabals.

Franču gailis braši atplestiem spārniem

Centru sanāk iepazīt sestdienas vakarā, kad tajā valda rosība. Bāriņi un restorāni cilvēku pilni, grūti atrast brīvu galdiņu. Atmosfēra franciska, ēdiens gards, cenas kā parasti. Paliek patīkams iespaids.

Skats no Pilas kāpas

Sestdienas diena toties tika pavadīta svaigā gaisā iepazīstot interesantu dabas objektu - augstāko kāpu Eiropā. Dune du Pilat sniedzas 110 m augstumā turpat Atlantijas okeāna Biskajas līča krastā. Izskatās pēc kāda liela bērna smilšu kastes. Interesanta dabas spēku kombinācija! Un jā, laiciņam ne vainas Francijas dienvidos.

Romas laika grīdas mozaīkas fragments Akvtānijas muzejā

Tad vēl nedaudz no Bordo vēstures svētdienas rītā un ceļš jau ved atpakaļ uz Parīzi. Uz redzīti, Bordo. Kādreiz jāapciemo aro Tavi izslavētie vīna lauki!

Prom no Parīzes burzmas?

Saint-Germain-en-Laye ir viens no Parīzes piepilsētas vilciena galapunktiem. Tas manu uzmanību piesaistīja pēc komentāra par pastaigu takām tuvējos mežos. Tā kā Parīzes tuvumā tādas vietas īsti nezinu, tad āķis bija lūpā. Paskatot vairāk, uzzināju, ka tur atrodas arī glīta pils ar parku. Nu tad jau jāapskata!

Pils glīta, pazīstama kā pāris Franču karaļu dzimšanas vieta. Parks plašs un dažāds. Atrodams gan angļu dārzs, gan plašs zāliens pilsētnieku piknikiem. Visinteresantākā ir 2 km garā promenāde gar Sēnas krastu. To savā laikā sadomājis viens no karaļiem. Tās neparastums slēpjas attālumā no upes. Tā kā ciems nometinājies augstajā Sēnas krastā (metri 30-40, ja ne vairāk), tad arī pastaigu ceļš ved gar upes ielejas augšu. Otra puse ir zemāka, tāpēc acīm paveras skaists skats uz attālās Parīzes Eifeļtorni un citām augstākām celtnēm, piemēram, La Defense augstceltņu puduri.

Saint-Germain-en-Laye pils

Garā panorāmiskā promedāde beidzas pie liela, sena meža, kam mūsdienās cauri vijas pastaigu takas. Tad nu jāpaskata, kas tam vēderā. Garām traucas gan velosipēdisti, gan skrējēji. Toties lēnā pastaiga ļauj baudīt pavasara aicināto zaļo lapu aizmetņus, milzīgas ozolu audzes, jaunus un senākus mežus. Patīkami!

Krasta promendāde 2 km garumā

Nu ja, pēc pastaigas sanāk piknikveida pusdienas pils parka zaļajos plašumos. Pie tam kārtējo reizi var pārliecināties, ka saulainās brīvdienās parīziešus atradīsi parkos!

Meža promenāde

Kopumā iesaku šo galamērķi kādai saulainai dienai, ja Parīze ir apnikusi un gribas sajust mazliet vairāk dabas. Droši vien, ka vērts paskatīt arī pilī esošo muzeju.

iekš Bouillon Chartier

Aizvadītā nedēļa paskrēja darbos, ciemos, darbos, ciemos, darbos.. Nu klāt svētdiena, iespēja atvilkt elpu pirms vēl vienas vismaz tikpat aktīvas nedēļas. Lai arī Jums nebūtu garlaicīgi, padalīšos ar vienu ēdūža pieredzi, ko šajā nedēļā izdevās notestēt. Ēdūzis ar nosaukumu Bouillon Chartier!

Ieeja restorānā, atrodas 7 Rue du Faubourg Montmartre, 75009 Paris.

Ieteikumu apmeklēt šo vietu saņēmu no laboratorijas kolēģes kaut kad pagājušajā gadā. Nepagāja ne pusgads un beidzot izdevās šo iestādi apmeklēt. Interesanti pieminēt, ka TripAdvisor komentāri ir ārkārtīgi atšķirīgi, vieniem sakot, ka jaukākā iespējamā pieredze, par saprātīgu cenu, citiem traumējošs murgs. Tas vēl jo vairāk raisīja interesi paskatīt kā tad tur ir.

Ēdienu zāles skats. Nedaudz kā stacijā,  kurā valda omulīga kņada.

Pirmkārt, pie restorāna ieejas mūs sagaida rinda, rezervāciju te nav. Rinda nav pārāk gara, tā kā esam gatavi pagaidīt šo pieredzi. Iekšā laidējs apjautājas grupiņām pa cik cilvēkiem katrā. Tā kā esam četri, tad iekšā tiekam diezgan ātri.

Šeit vērts pieminēt, ka pa lielam galdiņi ir pa 4, 6 vai 8. Mēs četratā tiekam pie četrvietīga galdiņa, bet mums blakus pie tāda paša tiek apsēdinātas divi savstarpēji nepazīstami pāri. Tas piederas pie šīs vietas īpašās atmosfēras, iespēja papļāpāt ar angliski nerunājošu franču pāri labākajos gados un otrādi.

Iekārtojums vienkāršs, nedaudz senatnīgs, ar koka apšuvumu. Balta auduma vietā ir papīra galdauts, ēdienkarte izdrukāta no interneta ar visu nododošo saiti. Glāzes un štrumenti nav nospodrināti, taču kalpo nolūkam. Ēdienu izvēle plašāka kā mazajos restorānos uz Rue Mouffetard. Starteris tiek padots jau mirklīti pēc pasūtīšanas. Ātri vien vari baudīt ēdienu.

Ēdienkarte kā avīze, lauku aukstās gaļas starteris un diezgan asiņains steiks 

Galvenajā ēdienā izvēlos liellopa steika gabalu. Varu piebilst, ka gatavības pakāpi man nejautā, atnes to diezgan asiņainu. Taču gaļa tik mīksta un garšīga, ka nav ne mazākās vēlmes piesieties. Pie sarkanuma Franču zemē jau pierasts. Arī citi sajūsmā par ēdieniem. Apkārt valda nemitīga kņada, sarunas. Viesmīļi sparīgi skraida pa zāli, pieņemot pasūtījumus un atnesot ēdienus, darot to ātri, varbūt nedaudz nesmalkjūtīgi.

Rēķins. Tuprat uz papīra galdauta.

Kulminācija ir rēķina pajautāšana. Pasūtītais ēdiens jau tika atzīmēts uz papīra galdauta. Turpat blakus parādās arī rēķins (skatiet attēlu). Ātri, ērti, vienkārši.

Kāds kopsavilkums? Iesaku šo vietu cilvēkiem, kas vēlas izbaudīt kvalitatīvu ēdienu par saprātīgu cenu, nebaidoties no nelielas franciskās nevīžības. Šejienes moto noteikti ir "Galvenais ir ēdiena garša un draudzīga atmosfēra, ne porcelāna šķīvis, sudraba dakša un želejūsu viesmīlis." Saprātīga cena, protams, nav pa lēto. Šī tomēr ir Parīze. Tomēr laba 3 ēdienu maltīte ar pudeli sarkanvīna mums maksā ap 90 eiro, tas ir, ap 23 eiro no cilvēka. Laikam jau varētu vēlēties lētāk, taču - iesaku. Ir katra centa vērts.