Pēdējās divas dienas esmu pavadījis teorētiska zelta ielenkumā. Vienam no priekšmetiem - Projectwork Nanoscience - pienācis laiks rakstīt atskaiti. Ko tad tur darīju? Pa pāriem izvēlējāmies tēmas. Es ar beļģu puisi tiku pie tēmas - "Tvana gāzes adsorbcija ar zelta nanodaļiņām".
 |
| Iekārtas shēma |
Kas tas par zvēru? Nu izrādās, ja mēs samazinam zelta izmēru līdz nanopikučiem, tas ir, pāris desmitiem zelta atomu, tad tie pikuči strādā kā katalizatori. Arī tādai jaukai reakcijai kā CO oksidēšanai par CO2. Nu tad mēs beidzot tikām laboratorijā, kur ir izveidota iekārta, kas rada šādus zelta pikučus. Un tos pikučus tad var laist cauri "gāzes kamerai" (nepārprast) un skatīties kā viņi reaģē ar oglekļa monoksīdu. To var noteikt, pikučus nomērot ar masas spektrometru - tiem, kas noķēruši CO molekulu, masa ir izmainījusies.
 |
| Pikuču reakcijas varbūtības atkarība no pikuča izmēra (atomu skaits) |
Nu tad visa šī semestra laikā pārdesmit stundas esam cīnījušies ar zelta pikuču radīšanu, gāzēšanu, detektēšanu. Vēlāk arī ar datu apstrādi, analizēšanu, interpretēšanu. Un šodien beidzot liekas, ka ir mazā uzvara. Papīrs ir sarakstīts, vēl tik prezentāciju kaut kad vēlāk jāsacepj.
 |
| Nanopikuču radīšanas vieta... |
Ceru, ka kaut kādu domu noķert var. Ome savulaik man lūdza, lai ik pa laikam ielaižu savā zinātnes pasaulē. Nu tad šeit cenšos! Ja doma neķerās līdz, tad īsumā:
Izmantojot nejēdzīgi dārgu iekārtu un materiālus, mēs pētījām lietas, ko nav īpašas vajadzības saprast ierindas cilvēkam. Tomēr tas ir vērtīgi, jo šo veiksmīgi pielietojot var tikt radītas iekārtas, kas pasaudzēs mūs no tvana gāzes efektīvākā veidā kā līdz šim.
Aizraujoši, ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru