ķap, ļap.

Jau bija piemirsis cik jautri ir čāpot kā pīlei uz ledus - ar maziem, maziem solīšiem, lēnam un apņēmīgi dodoties uz darbu. Aimirsis, kā uzmundrina vēsais un skaidrais rīts Rīgas ielās, kā acis priecē dūmakainās debesis un tas sirdij pierastais Rīgas ainavas mājīgums. Un tas viss pēc jautri pavadīta vakara ar foršiem draugiem. Cik jauki būt mājās!

Priecīgus Ziemassvētkus!

Vecāku apskāviens, vectēva rokasspiediens, omīšu smaidi, māsas smiekli, pašu ceptu piparkūku un pīrāgu smaržu buķete, eglīte ar iedegtām svecītēm. Novēlu arī visiem Jums šo māju sajūtu, sirds siltumu, kas vitāli nepieciešama, lai izbaudītu balti debišķīgo ziemu un Ziemas svētkus!

Būs labi!

Paris

Pēdējais rīts Parīzē šajā reizē. Kruasāns pavisam silts, kā tikko no krāsns. Pats kūst mutē, radot lielisko garšu spēli! Un tagad kārta šokolādes maizītei. Tad vēl tik pēdējās lietas jāiespiež koferī un būs jau laiks doties ceļā.

Paldies, Parīze un parīzieši, par uzņemšanu! Uz atgriešanos. Te vēl būs ko redzēt, bet pats galvenais - būs ko darīt! 

Donc, à bientôt!

Brīvs!

Beidzot brīvs vakars. No darba, pienākumiem - tā vietā - iespēja vakarīgai pastaigai tepat ap māju. Izeju ārā - līst. Nekas, neiešos ilgi!

Aizklīstu līdz Sēnai, paverās plašums, ko nejūti šaurajās Parīzes centra ieliņās. Un tomēr iespiests plašums. Lietus mākoņi dod pelēcīgas un draudīgas fona krāsas, smagi un cieši iekļaujot šo Parīzes vakaru. Bet tā vietā, lai Parīze paceltu rokas un ļautos nejaukam laikam, tā aizstāvas milzumu spožu lampiņu, kas izgaismo un izceļ logus, durvis, stabus, tiltus. Arī lielās ēkas. Notre Dame katedrāle spēcīgi un pārliecinoši ceļ savu lielo stāvu pretī mākoņiem ar tādu nesatricināmu pārliecību, ka lietum variantu nav. Un cilvēki jau šīs mazās piles nemaz nejūt.

A re - jokainie Parīzes laivnieki ar milzu prožektoriem apgaismo katedrāli, un gaismas kūlis pa ceļam izceļ lēni krītošo lietus lāšu miljonu. Sajūta, ka snigtu sniegs. Tik lēni, maigi un patīkami krīt lietus lāses. Bet - a re če nu. Kurpju purngali slapji. Laiks mājās. Lai atgrieztos. Varbūt ar fotoaparātu, lai padalītos ar Jums vizuālajā baudījumā. Un otrām kurpēm. Un cerams, ka līs. Jo laikam esmu pieņēmis Parīzi, kāda tā ir - skaista, jo īpaši lietū...!

Drīz tiekamies!

bom dia!

Konference galā, šodien dabūju kārtīgu lietu šeit. Tā kā viņiem vasara pa īstam atnākusi. Te temperatūra gluži kā pie mums labā vasarā, tik sliktums, ka naktīs nepaliek īpaši aukstāks.. :D

Kaut kas jau sabildēts ir, tā kā vēlāk kādu bildi ar ielikšu.

Katrā ziņā, laiks lēnām doties atpakaļ uz vēsumu un negatīvo temperatūru puslodi! :)

12/12/12. Maģiskais datums. Šodien konferences izklaide - ekskursija pa pilsētu. Kubičeka un Nīmaijera sapņa īstenojums. Betona brīnumi izkaisīti pēc nepieciešamības. Man prāta kaut kā visu laiku stāv padomju betona brīnumi, dzīvojamo māju kastes, utt. Līdz ar to kaut kādu dvēseles pacēlumu šeit neizjūtu. Drīzāk mokas, jo pilsētu apskatīt var tikai ar auto - kājiniekiem te vietu nav. Nu labi, pastaigāties iekš dzīvojamā/hoteļa/veikalu rajona, bet ne starp tiem. Tad jāņem autobusi, taksis vai savs auto. Plašs. Bet ar ko - ar zaļi sarkanu (zemes krāsa šeit - tā arī nesapratu, vai tas ir dzelzs dēļ vai kā cita?) izmīdījumu gūzmu.

Eh, neieslīgšu te kritikā. Vēl būšu, kā tipiskais latvietis - čīkstētājs. Drīzāk paslavēšu to iespaidīgumu, ko principā radīja divu cilvēku gribasspēks un vīzija. Ar interesi palasīšu kaut ko par šīs pilsētas rašanās vēsturi, jo tas ir fenomenāli, ka piecu gadu laikā var radīt pilsētu, kur dzīvotu, strādātu miljoni (ok, būsim godīgi - Braziljas pilsētā ir puse miljona, savukārt kopā ar satelītpilsētām ir 2.2 miljoni).

Un tomēr es piekritīšu tiem, kas teiks, ka viens cilvēks nevar vienatnē izplānot patiesu pilsētu. Te drīzāk ir butaforija, betona butaforija. Varbūt laiks to pilnveidos?

P.S. Fonā skan Klusa nakts, svēta nakts. Nevarēju gan saprast kurā mēlē. Un ārā ir +26.

Šodien man bija tas prieks stāvēt pie mana smukā, zilā postera un klāstīt ļaudīm, kas tad tur labs salikts virsū.  Līdz ar to mans smagākais pienākums ir paveikts, arī sertifikāts saņemts! Te joprojām patīkama +20-25 grādu temperatūra, kas ļauj izbaudīt īsroku kreklus. Pat šorti būtu forši!

Visjautrākais moments aprunājot manu posteri bija, kad mana izjautātāja prasīja no kurienes tad esmu. Kad atbildēju, ka no Latvijas - viņa piebilda, ka es gan neizklausoties kā no Latvijas, lai gan nevienu no Latvijas neesot dzirdējusi. Tā nu ir, ja vēlies celt savu angļu valodas pašapziņu, dodies uz franču-brazīļu veidotiem zinātnieku pasākumiem! Viņi te nav īpaši izvēlīgi. Būtu te nīderlandieši vai skandināvi, būtu pavisam citādāk!

Nu jau ir labi. +20 no rīta, patīkami vasarīgs. Konfernce sākas. Ja gribat zināt, kas tā tāda - reku saite. Un tas tak diegan smieklīgi - būt Franču-Brazīļu konferencē, kas veltīta nanozinātnei, nanotehnoloģijai un nanobiotehnoloģijai. Interesanta sajūta būt vidē, kur valdošās valodas ir franču un portugāļu. Visinteresantāk droši vien būs klausīties prezentācijas angliski.. :)

Bet galvenais taču ir fizika!

Priekā!

Uz konferenci

No +4 uz +27. Uhh, naktī gulēt grūti, pat ja kondicionieris ir ieslēgts. Nu laiks celties - čau, Rio!

Ceru, ka prognoze, ka solīja līdz +38 nepiepildīsies.

Šodien Parīzē slapjš sniegs. Nelielas čupiņas savācas tik uz ielas malās stāvošo mašīnu logiem. Citur termiskā izolācija nav tik laba un viss paliek slapjum slapjš. Iesācies jau decembris, tāda mazo darbu rutīna jau novedusi šo nedēļu līdz darba dienu galam. Arī iedvesma te sarakstīt savus piedzīvojumus ir palikusi kaut kur kabatu līmenī, kur ieliktas salstošās rokas. Bet ko tur daudz, gan jau šo to kaut kad uzskribelēšu. Skaidrs tik tas, ka pēc divām nedēļām jau dodos mājup un ka rītdien jālaiž uz konferenci. Cerams, ka lidmašīnas nesabīsies no milimetriem slapjā sniega gan turpceļā, gan atpakaļceļā. Un tāpat arī pēc pasaules gala tikšu līdz mājām.

Nu ja, tad jau - à bientôt!

un atkal pie darbiem.

Nedēļas nogale paskrējusi lieliem jo lieliem soļiem. Sanāca izbaudīt deja-vu sajūtu, bet par to uzrakstīšu bik vēlāk. Vakarvakarā, pēc vecāku ieteikuma paklausījos arhibīskapa Vanaga svētku uzrunu Latvijas dzimšanas dienā (īss kopsavilkums, pilno teksta versijā vēl internetā neatradu). Interesanta, patiešām. Tāds pārdomāts skatījums uz mūsdienu Latvijai aktuālo politisko un ekonomisko jautājumu gūzmu. Visvairāk paķēra doma par (cerams) Latvijas veiksmes stāsta salīdzināšanu ar  brokastīm, kurās servēta ola un bekons, ar komentāru:

 "..vista tām dod zināmu ieguldījumu, bet cūkai tās maksā miesu un asinis burtiskā nozīmē.."

P.S. Re uzradies arī pilnais teksts.

jauna ned.

Uhh, jau sākusies jauna nedēļa. Ciemi devušies mājās pēc aktīvas nedēļas nogales. Pašam atkal darba pilnas rokas. Tā kā darbojamies!

Montmartra

Kamēr Kārlis ciemojās, izdomājām apskatīt arī augstāko Parīzes punktu - 130 m augsto Montmartras kalnu, kas pazīstams kā mākslinieku rajoniņš. Vēl nesen dzirdēju, cik forši esot tur klīst pa mazajām ieliņām, kur sākot no 19. gs vidus mūsdienās labi zināmie mākslas dižgari kā Salvadors Dalī, Pablo Pikaso, Vincents van Gogs (un citi) dzīvojās un darbojās. Ka varot iztēloties to māksliniecisko auru...

Tiešām? Nu skaisti tur ir! Pasakains skats uz Parīzi, gaiši baltā Svētās Sirds baznīca (Sacré Cœur), kas izceļās jau no liela attāluma! Bet tie tūristi... Trepes, kas ved uz šo baziliku, mūždien ir piebāztas ar cilvēku simtiem, ja ne tūkstošiem. Arī ieliņas pilnas. Mākslinieku laukumiņā, kurā var iegūt kādu glezniņu vai pat savu portretu, jūtams ārzemniecisku mākslinieku kontingents, uzkrītoši daudz aziātisku vaibstu gleznotāju. Bet ko lai dara...


Nu ja - smuki, interesanti. It īpaši arhitektūra un dažas no mājiņām, kuras skatās uz Parīzi no augšas... Diez cik tāds skats maksā... (1.6 miljoni eiro par 7 telpu māju ar 185m2)

Un kā rozīnīte ir seksa veikalu rajoniņš un Mulān Rūža (Moulin Rouge) turpat apakšā.. , kas jāapskata, jānobildē. Varētu ar kādreiz aiziet apskatīt kādu Kabarē.

Rodēns

Domātājs.

Sestdien, veicot tūristisko pastaigu pa Parīzi kopā ar ciemiņu Kārli, iegājām arī kādā muzejā. Muzejā, kurā gribēju iečāpot jau iepriekš, bet tur bija rinda, vai arī vakarā netiku brīvs. Skulptora Rodēna muzejā. 

Izlasīju par viņu Wiki, tagad jūtos makten zinošs. Dzirdējis šo uzvārdu biju, ne reizi vien. Arī dzirdot vārdu domātājs, papildus atmiņas fragmenti ataust. Gan jau, ka reiz kādā no aizraujošajām kultūras vēstures stundām.

To, ka Rodēns ilgstoši netika atzīts, gan nezināju. Cik izskatās, tad tik ap 19. gs. beigām.. Cik citāda tomēr kļūst tā mākslas izjūta, laikam ritot.

Nu ko es te daudz spriedelēšu. Man joprojām galvenais kritērijs ir vai savām acīm redzētais patīk, vai tas uzrunā. Un Rodēns uzrunā! Kas tieši? Tās formas, līnijas, faktūra. ļoti interesanti izskatās tās nelīdzenās, krokainās virsmas.

 Apmeklētāji ar domātāju. Un viņa autora portrets.

Muzeja ēka - Hotel Biron

Bet pats galvenais - tā spēja no akmens izveidot kaut ko. Vai no metāla. Ar rokām! Nu tas taču ir super! Un kas vēl labāks, kā no tā laika gaitā uztaisīt pat komerciālu produktu:

Dekarta un Rodēna apvienojums uz pudeles, ko var nopirkt muzeja veikaliņā

Vīģu tartelette

Šodien, staigājoties pa Parīzi, sagribējās iekost ko no bulanžērijas piedāvājuma. Tad nu mani uzrunāja vīģu tartīte. "Une tartelette aux figues, s'il vous plait"! un viss notiek!

Tartelette aux figues

Ņam, ņam! Pamēģiniet arī Jūs kādu vīģi! Ņam, ņam! Un jau nākamais ciemiņš palaists mājup!

faire le pont

Šodien ierados darbā no rīta un pārsteigumā apstājos gaitenī; sāku klusi smieties. Protams, man jau likās, ka šodien darbā būs makten mazāk cilvēku, bet nu tā, ka neviena... Tad nu nobildēju laboratorijas gaiteni, kas klusumā eksistēja mana deguna priekšā!

PECSA, 7. stāvs, F ēkā, Jussieu.

Tad kāpēc neviena nebija? Jo visi taisa tiltu.Kādu tiltu? Le pont! Te Baiba jau vienreiz kādu laiku atpakaļ pieminēja. Nu doma īsumā ir vienkārša. Ja gadās kāda brīvdiena otrdienā vai ceturtdienā, tad franču lielākā daļa, protams, ka savu brīvdienu skaitu papildina ar starpā esošo darba dienu.

Bet ko es? Pāris lietas deg, tāpēc strādāju. Un, liekas, ka visai mūsu grupai laboratorijā kaut kas deg, jo bijām klāt visi! Arī papusdienojām kopā! Bet nu gan klāt nedēļas nogale! Laiks biku izvēdināt galvu, lai 1dien atkal ķertos klāt!

Kino

Pirmo reizi biju uz kino Francijā. Tikko. Uz jauno Bondu. Re treileris.

Filma ļoti Bondiska. Tik sen nebija baudīta šī "cik lieliski būt klasiskam britam" atmosfēra. Eleganti!

Kā kino? Mēs (visnotaļ latviskā bariņā) bijām uz UGC kino pie Montparnasas torņa. Tur kino no vienas vietas, kamēr satikāmies vienā, pagāja kāds laiciņš. Toties seansi uz Bondu gan sasodīti pilni! Par laimi filma nav dublēta franciski - to norāda VO (Version Originale) pie nosaukuma. Tad nu pēc vairāk kā 2h kino angļu valodā ļoti grūti pierast pie tā, ka pēc filmas visi atkal runā franciski. Tāda dīvaina sajūta, it kā būtu uz mirkli aizceļojis no Francijas, varbūt uz Skotiju vai ko tādu..

Bet Kino ne vainas - 6.50Eur, ja esi jaunāks par 27.

Les Invalides

Les Invalides un iespaidīgais kupols

Nacionālā Invalīdu Residence jeb L'Hôtel national des Invalides ir viens no iespaidīgākajiem ēku kompleksiem Parīzē. Kupols redzams jau pa gabalu, parkveida zāliens ļauj ēkai dominēt skatoties pat no otra Sēnas krasta.

Ēka celta 17. gs. septiņdesmitajos gados. Projektu veicinājis Luijs XIV, radot ēku kompleksu vecāka gada gājuma un neveselo karavīru izmitināšanai un apkopšanai. Turpat arī uzcelta kapela (Église Saint-Louis des Invalides), kuras kupols paceļās pāri ēkām jau kopš 18.gs sākuma. Pat ASV kapitolija ēkas izskats esot iespaidojies tieši no Les Invalides.

Ko tad es te tādu vēsturi aprakstu? Nu šobrīd daļā no ēkām ir izvietoti muzeji - var aplūkot modernu ekspozīciju, kas veltīta abiem pasaules kariem, ar lielu daudzumu video instalāciju, izlasītu uzskates materiālu, protams, no franču skatu punkta. Vēl varat atrast 13.-17.gs bruņas un ieročus un citas ar militāru raksturu saistītas izstādes. Savukārt kapelā atdusas zināmi ļauži, sākot ar Napoleonu...

Neskarieties pirmā pasaules krara laika taksim!

Tad nu sestdien, pastaigas pa Parīzi laikā, brīdī, kad sākās lietus, patvērums tika meklēts tuvākajā muzejā. Un tas bija šis. Biju šo jau nedaudz apskatījis iepriekšējā Parīzes apmeklējuma laikā. Ēka man patiešām patika jau toreiz un ekspozīcijas joprojām izskatās bagātīgi interesantas.

T-34 un Katjusha un mans ciemiņš

Šoreiz gan atmosfēra bija īpaša. Apkārt staigāja formās tērpti jaunieši - laikam kādas militāra rakstura organizācijas biedri - gluži kā jaunsardze Latvijā. Izskatās interesanti visi puiši ar tikai augšpusē atstātiem garākiem matiņiem, bet sānos apdzītiem, meitenes ar savāktiem matiem. Tad nu staigā pa muzejiem, kapellu ar saviem parādes tērpiem.

Napoleona sarkofāgs

Jā, un Napoleons atdusas ļoti prestiži... Apskatiet šo ēku, ja izdodas. Skaista.

Otro nedēļas nogali pa Parīzi

Vitrāža iekš St-Gervais

Otro nedēļas nogali pēc kārtas man bija ciemiņš - šoreiz maģistrantūras kursabiedrene Tatjana, kas šobrīd kļūst par doktoranti Vācijā. Un ja ir ciemiņš, tad bez Parīzes apskates neizpalikt.

Meklējot viduslaiku ieliņas Le Marais

Laiks bija vēss, bet saulains, attiecīgi piemērots staigāšanai ar nelieliem pietures punktiem kafejnīcu, muzeju vai kā līdzīga izskatā.

Uz ciemiņu nepieklājīgi norādu ar pirkstu, iekš Place des Vosges

Vienu dienu ceļi veda pa vecākām Parīzes daļām, ar kājiņām čāpojot pa bulvāriem, cauri dārziem.

Suns sargā ķirbjus uz Avenue Bosquet

Otrā dienā izmantojām sabiedrisko transportu, lai apskatītu nedaudz modernāko Parīzi.

 

Ģimenisks skats uz Triumfa arku un gaismas spēles biroju ofisu debesskrāpjos, La Défense

Tad nu te padalos ar Jums šajos divu dienu iespaidos!

Saule un karsta šokolāde Cité Universitaire

Falafel pa īstam

Jau rakstīju, ka nesen iepazinu tādu ēdienu kā falafel. Tobrīd tikai vizuāli. Nepagāja ne nedēļa un šo ēdienu esmu iepazinis arī reāli.

Īsā rinda pie "The Best of the Street!"

Tipiski ir iegūt savā valdījumā maizes sendviču (kaut kas pitas maizei līdzīgs) ar dārzeņiem, mērci un pāris mistiskajām falafel bumbām. Izskatās tās brūngani apceptas, bet kad nokod pusi, tad vēderā slēpjas zaļa masa, kas visticamāk atbilst solītajam zirņu un pupiņu grūdenim.

Vizuālais izskats

Nu kā tad garšo? Nu tā dīvaini. Dārzenīši labi, mērce ar, bet gaļa tur jūtami pietrūkst.. Laikam pārāk pierasts pie vācu kebabiem.. Varbūt, ka veģetāriešiem patiktu labāk.

Starp citu - forši, ka tur sastāvā ir arī baklažāni, kas vismaz manā uzturā nav parādījušies visai bieži. Līdz ar to kaut kas citādāks un jauns.

Musée Carnavalet un kultūra

Pagalms pie ieejas muzejā ar Luiju XIV

Sestdien beidzot aizčāpoju līdz kādam muzejam. Lielākie jau tā kā redzēti citās reizēs, tāpēc izvēle krita par labu muzejam par Parīzes vēsturi - Musée Carnavalet. Muzejs atrodas vienā no bagāto ģimeņu privātmājām, labajā Sēnas krastā, Le Marais pilsētas daļā, kas savā laikā bija aristokrātu rajons. Kā jau bagātnieku māja, tā ir plaša, cik saprotams, saglabāta pēc iespējas oriģinālajā izskatā.

Cilvēktiesību deklarācijas dokuments, no Franču Revolūcijas laika

Tad nu iegāju iekšā - patīkami, ka pastāvīgā ekspozīcija ir bez maksas jebkuram! Apskatos karti, redzams, ka telpas sadalītas pa gadsimtiem. Sākot no 16.gs. līdz 20.gs. ar nelielu piedēkli, kurā redzami ļoti aizvēsturiski atklājumi (Senatne līdz Gallo-Romāņu laikam) un mazu daļiņu, kas veltīta Revolūcijai ar visu Robespjēru priekšgalā. Sāku klīst, jo nekāda konkrēta nolūka man nav, kā tik gūt vispārēju iespaidu. Tad nu iespēju robežās sekoju laika ritējumam.

Muzejā vairāk ir pulcētas mākslinieciskās vērtības no šiem gadsimtiem, līdz ar to ir iespēja slīdēt cauri istabām, kas iekārtotas kā šo laiku raksturojoši piemēri. Telpas iekārtojums, apdare, mēbeles, mākslas darbi, trauki, kas tik vēl ne. Zīmītes gan tik franciski, esmu par slinku lai sīki sekotu līdz šim fenomenālajam mākliniecisko vērtību daudzumam. Tā vietā slīdu un apbrīnoju. Auduma apdare, tādi kokgrebumi, trauki, kur nu vēl gleznas vai tās pašas gultas! Daudz, daudz tā visa - nebeidzami! Biju gan cerējis uz informatīvi vēsturisko daļu - to nāksies meklēt citur.

Tepiķveida glezna.

Visu laiku muzejā esot galvā dauzījās doma par manu sajūtu par latviešu un franču kultūru atšķirībām... Acīm redzams ir tas, ka laikā, kad mēs arām laukus, audām segas, taisījām dzintara rotas un dziedājām tautas dziesmas, francūži gleznoja, rakstīja, domāja un darīja lietas, kas pat šodien izraisa apbrīnu, liek ieplest acis miljoniem muzeju, Parīzes un Francijas apmeklētāju. Nu labi, ne jau visiem tas bija pieejams arī Francijā - bet būtiska daļa tā bija. Vienkārši šo kultūru izmēri ir tik ļoti atšķirīgi. Un to es sajūtu - es nejūtos šādā kulturālā bagātībā mājīgi, varbūt arī nedaudz neomulīgi, jo man bērnībā nav bijuši stāsti, kā lielais vadonis Napoleons pieveica visu, ko vien varēja, vai kāds mākslinieks ir gleznojis šo vai to brīnišķo gleznu, manī šī kultūra nemājo tik dziļi. Savukārt pretējas sajūtas ir senāko muzeja eksponātu daļā, kur parādītas vienkoča laivu paliekas, ko cilvēki Neolīiskā laika apmetnēs veidojuši Bercy apkārtnē, arī citas tā laika arheoloģiskās vērtības.

Senās laivas paliekas

Laikam mājīguma sajūta atkarīga no manas dabas. Labāk varu pieņemt to, ko saprotu. Senā kultūra mums tomēr ir līdzīgāka. Nu līdz Romiešu laikmetam... Tāpat ir ar tēmām, kas saistītas ar mūsdienīgākām lietām - Pasaules kariem, tagadni. Bet ne par laiku un kultūru, kas ir tur pa vidu. Tur franču kultūras mantojums, kas viņiem ir, atstāj mūs vienos vārtos... Bet citādi taču nevar būt! Paskatamies uz vēsturi un to, ko latviešu tauta šo laiku darīja.

Protams, šo kultūru varu mācīties, iepazīt. Un ja jau te esmu, tad mēģināšu ķert šos pavedienus, kas ir veidojuši arī šodienas Franciju. Bet tā nekad neaizvietos manas latviskās tautasdziesmas, Kurzemes-Zemgales hercogisti, latviešu strērlniekus, utt. Latviešu kultūra mani ir veidojusi par tādu, kāds esmu!

Nu tā es tur klīdu pa muzeju, skatot un iepazīstot. Savukārt izejot no muzeja, lēni staigājot pa Parīzes ielām, radās otrā lielā doma. Nu ir šī kultūras līmeņu starpība. Nezinu es Monē darbus no galvas, neatpazīstu Rodēnu tik uz to paskatoties, tomēr tā ir pagātne. Tagad taču gan es, gan francūži staigājam pa tām pašām ielām, iepērkamies turpat. Izbaudam to pašu mākslu. Protams, ka viņu kultūra un lielais mantojums no iepriekšējām paaudzēm tīri praktiski ir devis citādāku, daudzās jomās lielāku bagāžu. Tāpēc tas ļauj soļot dzīvē uz priekšu vieglāk. Nu nav mums Rīgā dzīvokļu apbūve milzīgās platībās jau no nez kura gadu simta. Nav mums tiltu pāri Daugavai kur vajag un kur nevajag, lai arī tie ļoti būtu vajadzīgi. Nav daudz kā, jo nav bijusi iespēja to radīt. Bet tas taču nekas! Viss vēl ir priekšā. Tā vietā mums ir skaidrāka galva, kas nav piesātināta ar nepieciešamību pusdienlaikam veltīt vismaz stundu, nodarboties ar tādu birokrātiju, ka mati nosirmo vai streikot par katru brīdi, kad liekas, ka atņems vienu konfekti no konfekšu maisa. Šis vienkāršums ļauj lietas saskatīt skaidrāk. Tāpēc atliek tiki katram izmantot savus talantus un nesavtīgi strādāt, lai varam celt savu un citu dzīves, kā arī kopējo mantojumu, savu kultūru. Jo tagad taču to nekas mūs no tā neattur!

Tāpēc nemurkšķēšu te vairāk, bet ķeršos atpakaļ pie zinātniskajiem darbiem! Un jūs ar, katrs mēs savā lauciņā!

Arī te griesti tek. Uzbildēju mazāk noplūdušā vietā, lai muzeja darbiniekiem nav jākaunās..

P.S. Arī viņiem griesti tek. Pat gadsimtus senā aristokrātu mājā. Muzejā pāris telpas bija slēgtas, pa gabalu varēja redzēt spaiņus un lupatas centrētas ap slapjiem griestiem.

Rudens arī te

Nedēļas nogalē bija ciemiņš. Vācu puisis no Grenobles laikiem izmantoja naktsmītnes iespēju, lai varētu izveidot savienotu vilcienu braucienu.

Zidāna galvas sitiens pie Pompedū centra un Rudens iekš Place des Vosges

Tad nu man bija motivācija nedaudz pastaigāt pa Parīzi. Sestdiena vēl bija lietaina, bet svētdien laiks jau bija lielisks! Beidzot saule un zilas debesis, kas Parīzes iespaidīgo arhitektūru izgaismoja patīkami siltos toņos. Tad nu lūk pievienoju pāris bildītes no pastaigas un jaukajiem skatiem.

Pastkartes skats

P.S. - ieraudzīju, ka Rudens atnācis arī te!

Falafel

Šiten esot īstais!

Zināt kas tas tāds par brīnumu? Es nezināju. Un tāpēc man svētdien bija milzīgs pārsteigums redzēt milzīgas rindas Ēbreju kvartāliņa šaurajās ielās stāvam pēc kaut kā ēdūžos ar izkārtnēm "FALAFEL".

Izrādās, ka tas ir visticamāk no Ēģiptes cēlies ēdiens - eļļā ceptas zirņu un pupu putras bumbiņas. Esot gaļas aizvietotājs, tāpēc esot populārs gavēņa laikā. Iemantots arī Ebreju kultūrā, tāpēc acīm redzot atrodams arī attiecīgajā kvartāliņā.

Rinda(s)..

Nu interesanti! Kādu dienu būs jāpamēģina, mēģinot gan izvairīties no lielajām rindām.

Pa logu

Panteons pa labi

Tātad, kā parasti lielījos - pa kreisu roku no mana loga mājo Panteons. Pa labi, savukārt rēgojas Notre Dame. 

Notre Dame torņi pa kreisi

Bet no loga redzu tipisku Parīzes ainavu, kas ir glīta, bet tajā pat laikā diezgan skaļa nakts laikā. Nav jau tā, ka vilciens brauc garām (jā, Grenoble - par tevi..), bet dzīvība te nekad nerimstas - mašīnas, dzēruši jauniešu bariņi, vēl sazin kas...

Parīze Naktī

līdz Jardin des Tuileries

Šodien atkal turējās saulīte visu dienu. Tāda sajūta, ka laikapstākļi apvainojušies, ka es viņus tā gānīju un tagad rāda labāko, kas tiem ir. Tad nu vakarā, pēc garas, fiziski un emocionāli nogurdinošas dienas ļāvos nelielam skrējienam, lai izvēdinātu galvu un pabaudītu labo laiku.

Tā kā Luksemburgas dārzu slēdz ciet jau tūliņ pēc sešiem, tad domāju paskriet gar Sēnu uz otru pusi - uz leju. Un pie Luvras tak ir liels dārzs (Jardin des Tuileries), nez līdz cikiem tas tiek turēts vaļā.

Skatīt lielāku karti

Tad nu čapu, čapu, gar Sēnas kreisā krasta bruģēto gājēju celiņu skrēju uz priekšu. Ik pa laikam tilts. Zem tilta neoficiālās publiskās tualetes nododoša smaka. Arkās, kurās iespējams, mājo bezpajumtnieki. Pa dienu gan devušies savās gaitās, bet migas redzamas. Dažas izskatās pat diezgan labi. Ne jau kurš katrs var atļauties mitināties 18-19. gs. celtnēs. Pie upes sēž tūristi, jaunieši, arī pārīši, kas bučojoties bauda labo laiku, kā jau Parīzē...

Angliski sakot - the small pleasures of life - ja mitinies Parīzē. Retumis gadās redzēt skaistu saulrietu slēpjamies aiz Eifeļa torņa.

Aizskrienu līdz karaliskajam Pont Royal tiltam, tur taciņa beidzas, bet tas nekas - pāri tiltam un esmu jau parkā. Luvras piramīda pazib pa labi no manis, bet es tik uz parka vārtiem, skatos - vaļā līdz pat 19.30. Tad jau varēs arī citu reizi! Nu tad skrienu vienu riņķi. Smuki riet saulīte, cilvēki sasēduši parkā un bauda +21 grādu. Skrējēju ar daudz, pārsvarā pat jauna līdz vidēja vecuma.

Orsejs, Luvra, Notre Dame... ierasti.. :D

Un tad jau lēnām dodos atpakāl, augšup pa labā krasta gājēju celiņu. Sajūta patīkamāka - bruģis gludāks, cilvēku mazāk, bet galvenais - smakas necērt nāsi. Tieku līdz Sitē salai, pa "Jauno" Pont Neuf pāri, pa salas kreiso pusi līdz Notre Dame, tai garām (tur parciņš vaļā līdz 21), un esmu jau tūliņ mājā. Palēnām attālumu audzēju. nu jau 8.3km. Ātrums gan zem 10km/h, bet tas ieskaitot stāvēšanas pie sarkanajiem, kas ne vienmēr ir tik īsas.. :)

darbs

Necilā Parīzes panorāma, ko redzu pa logu ar (no kreisās puses) Panteonu, Eifeļa torni, Zamanska torni (Jussieu UPMC universitātes kampusa administrācijas tornis), Notre Dame torņiem, Sacre Coeur un citiem labumiem.

Man ikdienā sanāk veikt savu pētniecisko darbu tuvējā UPMC Jussieu kampusā, vienā no ēkām - toties, 7. stāvā. Tad nu ik pa laikam, kad acis nogurst no sēdēšanas pie datora ekrāna, ir iespēja pārlaist acis tai Parīzei, kas man ir tepat blakus. Nevar sūdzēties (nu ja, ka jāpalielās!). Jums jau protams atrādu bildi, kurā debesis ir zilas un saulīte apspīd Parīzi. Šobrīd uz rokas pirkstiem var saskaitīt tās stundas, kurās ir spīdējusi sauli pagājušo 3 nedēļu laikā :D. Mēs jau smejamies, ka ik pa brīdim, kad Eifeļa tornis nozūd aiz stiprā lietus vai miglas, atkal uzdarbojās metāla zagļi.

Nu ko, nedēļas nogale klāt - tad jau laiks kaut ko pabaudīt arī ārpus darbs/mājas cikla!

riksītis gar Sēnu

Šodien izdevās laicīgi beigt darbiņu un izkustināt savas miesas. Tā kā šonedēļ Luksemburgas dārzu slēdz jau 18:15, tad neatlika nekas cits, kā meklēt citu kustību virzienu. Šoreiz pamēģināju paskriet gar Sēnas kreiso krastu augšup, līdz Miterāna bibliotēkai.

Skatīt lielāku karti

Solis tāds lēnīgs, jo segums pārsvarā betona vai bruģa, tomēr vieta, kur skriet, ir laba, laiks šodien lutina un rietošā saule spēlējas otrā krastā esošo māju logos. Pa ceļam sajūtu kodīgu krāsas smaržu degunā - paveru acis un ieraugu: Asiņojošu māju.. Tā tiek gatavota nojaukšanai. Interesanti izskatās!

Nojaukšanai sagatavotas ēkas pēdējie asins pilieni..

Tālāk skrienot sanāk gar ostu. Tur pietauvoti, sākumā restorāni, bet tālāk no centra arī baržas, kas šurp atpeldējušas pat no Antverpenes. Tā nu skrienu, skrienu, līdz tieku līdz jaunajai Miterāna bibliotēkai - uzskrienu pa trepēm un noskatos, kā saule aizlien aiz pilsētas mājām. Lielajos bibliotēkas torņos tā, protams, vēl turpina atspīdēt, tie tomēr makten stiepjas debesīs.

Saulriets no Miterāna bibliotēkas

Tad nu izlemju doties mājup, jo ceļi jūt cietāko segumu. Nav ne vainas. Paskatos kartē un šie 3.5km katrā virzienā tevi izved jau diezgan tālu prom no centra. Diez kā būs skriet otrā virzienā. To nākošreiz.

P.S. Skrēju vakar.

Tumšie gaišie vakari

Lai cik tumši melnas nebūtu rudenīgās vakara debesis, Parīze to kompensē ar spuldzīšu, lukturu, starmešu un laternu uguņu spožumu. 

Triumfa arka transporta plūsmas ieskauta

Paskaties Eifeļa torņa ņirbošanu vakarā (reku mazs video), kas aizrauj lielos tūristu pūļus. Paskaties nerimstošajā auto plūsmā pa Elizejas laukiem. Paskaties naksnīgajā Parīzē no Triumfa arkas skatu laukuma.

Elizejas lauki pilni klīstošu auto un ļaužu

Tāda vienkārša sestdienas pievakare Parīzē. Pabaudām ar acīm to ekonomisko un māksliniecisko varenību, ko šeit, vienā no pasaules lielajām pilsētām, izdodas apostīt!

Eifeļa tornis

rīta jautājums

Karl Marx

Diez cik no Jums no rīta ejot uz darbu pa ceļam uzrunā jaunietis, kas aicina uz "Marksisma" konferenci. Man tā šorīt gadījās. :)

Fiziska aktivitāte

Lai nebūtu galīgi tizls, nepieciešams veikt fiziskas aktivitātes. Visvienkāršākā, ko varēju paņemt līdz uz šejieni bija - apavi skriešanai. Nu jau otro reizi devos iekarot Luksemburgas dārzu ar cerību beidzot tikt tajā iekšā (Slēdz tomēr diezgan agri - ar krēslošanās laiku (šobrīd 18.45). Tā kā no rītiem no manis liels skrējējs nav, tad skriet pa šādu elitāru vietu sanāk tikai brīvdienās. Citām dienām jāskata kas cits.

Tad nu lūk šāds izskatījās mans maršruts šodien - paskriet garām Sorbonas Universitātes bibliotēkai, ko šobrīd remontē, tad Luksemburgas dārzam ar Senātu, tad arī Panteonam. Nu tā, kā jau parasti.

Skatīt lielāku karti

Nav jau daudz. Mazāk par 5km, tomēr laiks šodien nemaz nelutināja. Visu dienu līņāja. Kad beidzot saņēmos izskriet, bija tā kā pārgājis uz rasināšanu, tomēr skrējiena pusceļā dabūju nejauko lietus kungu kārtīgākā apmērā. Nav jau daudz, tomēr visu laiku - līdz ar to gaiss arī ap 10-11 grādiem.. Pēc tam gan siltā dušiņā! :)

Redz arī pierādījums:

Mana kāja lietainajā Luksemburgas dārzā.

P.S. rakstu par pagājušo svētdienu!

Kā jau Parīzē

Vienu dienu pastaigājoties pa Parīzes ieliņām man ienāca prātā doma - ir taču tik daudzas filmas, kuru darbība norisinās Parīzē. Tad rodas jautājums - kā, kur un kad viņas filmē. Ja to ir tik daudz, tad jau to vajadzētu redzēt ikdienā! Taču zinām, ka pāri minūšu uzņemšanai nepieciešams stipri ilgāks laiks. Tā nu tā doma palika un aizpeldēja.

Bet tad - sestdien, pēc iepirkšanās pastaigas lielajā lietū, braucot atpakaļ uz māju ar autobusu, redzu, ka kārtīgo 3 joslu Tournelle krastmalu (Quai de la Tournelle - jāapgūst tak te ielu nosaukumi), kas iet gar Sēnu, pēkšņi ierobežo uzstājīgs policists, sabīdot visus transportlīdzekļus no upes tālākajā joslā. Es jau domāju - negadījums vai kas? Bet tad braucam garām iespaidīgi saliktām konstrukcijām pie Tournelle tilta (Pont de la Tournelle). Es jau domāju - kāds triks te būs. Tomēr nez kāpēc apkārt daudz kameru un tādu lietu. Tad nu skaidrs - te notiek filmas uzņemšana. Nu neko, tā kā mana pietura, tad lecu ārā - uzeju uz nākamā tilta - Arhibīskapijas tilta (Pont de l'Archevêché) un uztaisu bildi piemiņai!

Re kur ir:

Kino ekšens..

Pie tilta var redzēt krānus, kas nostiepuši trosi otrā tilta pusē. Nu labi - nav jau svarīgi... Vienkārši interesanti pamanīt, ka šīs lietas patiešām notiek tepat blakus!

Iemesls palielīt! v2

no E-skola.lv

Mans fizikas skolotājs Māris Zariņš beidzot ir ticis pie pildspalvas. Zelta! Liels prieks par to! Sen jau bija pelnījis. Par laimi viņam "pašam" beidzot izdevās izmalt cauri nepieciešamo papīrdarbu!

Un ko tur nepiebilst - Rīgas 64. vidusskola - labākā!