Beidzot brīvs vakars. No darba, pienākumiem - tā vietā - iespēja vakarīgai pastaigai tepat ap māju. Izeju ārā - līst. Nekas, neiešos ilgi!
Aizklīstu līdz Sēnai, paverās plašums, ko nejūti šaurajās Parīzes centra ieliņās. Un tomēr iespiests plašums. Lietus mākoņi dod pelēcīgas un draudīgas fona krāsas, smagi un cieši iekļaujot šo Parīzes vakaru. Bet tā vietā, lai Parīze paceltu rokas un ļautos nejaukam laikam, tā aizstāvas milzumu spožu lampiņu, kas izgaismo un izceļ logus, durvis, stabus, tiltus. Arī lielās ēkas. Notre Dame katedrāle spēcīgi un pārliecinoši ceļ savu lielo stāvu pretī mākoņiem ar tādu nesatricināmu pārliecību, ka lietum variantu nav. Un cilvēki jau šīs mazās piles nemaz nejūt.
A re - jokainie Parīzes laivnieki ar milzu prožektoriem apgaismo katedrāli, un gaismas kūlis pa ceļam izceļ lēni krītošo lietus lāšu miljonu. Sajūta, ka snigtu sniegs. Tik lēni, maigi un patīkami krīt lietus lāses. Bet - a re če nu. Kurpju purngali slapji. Laiks mājās. Lai atgrieztos. Varbūt ar fotoaparātu, lai padalītos ar Jums vizuālajā baudījumā. Un otrām kurpēm. Un cerams, ka līs. Jo laikam esmu pieņēmis Parīzi, kāda tā ir - skaista, jo īpaši lietū...!
Drīz tiekamies!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru