12/12/12. Maģiskais datums. Šodien konferences izklaide - ekskursija pa pilsētu. Kubičeka un Nīmaijera sapņa īstenojums. Betona brīnumi izkaisīti pēc nepieciešamības. Man prāta kaut kā visu laiku stāv padomju betona brīnumi, dzīvojamo māju kastes, utt. Līdz ar to kaut kādu dvēseles pacēlumu šeit neizjūtu. Drīzāk mokas, jo pilsētu apskatīt var tikai ar auto - kājiniekiem te vietu nav. Nu labi, pastaigāties iekš dzīvojamā/hoteļa/veikalu rajona, bet ne starp tiem. Tad jāņem autobusi, taksis vai savs auto. Plašs. Bet ar ko - ar zaļi sarkanu (zemes krāsa šeit - tā arī nesapratu, vai tas ir dzelzs dēļ vai kā cita?) izmīdījumu gūzmu.

Eh, neieslīgšu te kritikā. Vēl būšu, kā tipiskais latvietis - čīkstētājs. Drīzāk paslavēšu to iespaidīgumu, ko principā radīja divu cilvēku gribasspēks un vīzija. Ar interesi palasīšu kaut ko par šīs pilsētas rašanās vēsturi, jo tas ir fenomenāli, ka piecu gadu laikā var radīt pilsētu, kur dzīvotu, strādātu miljoni (ok, būsim godīgi - Braziljas pilsētā ir puse miljona, savukārt kopā ar satelītpilsētām ir 2.2 miljoni).

Un tomēr es piekritīšu tiem, kas teiks, ka viens cilvēks nevar vienatnē izplānot patiesu pilsētu. Te drīzāk ir butaforija, betona butaforija. Varbūt laiks to pilnveidos?

P.S. Fonā skan Klusa nakts, svēta nakts. Nevarēju gan saprast kurā mēlē. Un ārā ir +26.