Mājup no Tulūzas

Ciemošanās tūre pabeigta. Esmu jau atceļā uz Grenobli franču lepnumā - TGV. Atpakaļ pie īstenības, mācībām un visa pārējā. Nedaudz ievesmas un prieka ir iegūts, jāmēģina tas pielietot dzīvē. Jo nu to patiešām vajag!

Tikko vilciens atstāja Tulūzas staciju – interesanti vērot cilvēku emocijas. Viena dāma mirklīti par vēlu pieskrēja pie vilciena – un neko darīt – nokavēts. Dusmas, sašutums.. Cits pavada draugu un smaidot māj. Vēl viens pavada savu meiteni un bēdīgām acīm noraugās aizejošavā vilcienā.. Be ne par to stāsts.

Skatīt lielāku karti

Pēdējās divas dienas sanāca pavadīt labā kompānijā. Kā nekā apciemoju Vitāliju, kurš otro gadu studē augstās ekonomikas māku Tulūzā (Toulouse) – piektajā lielākajā Francijas pilsētā, kas nometusies tās dienvidrietumu daļā gabaliņu no Vidusjūras, Biskajas līča un Pireneju kalniem. Tur nav slavenas vecpilsētas, milzīgu pieminekļu, lielu piļu vai šauru romantisku ieliņu. Vismaz nemana.. Toties ir pāris iespaidīgu baznīcu, laukumu, piemīlīga sarkanu ķieģeļu arhitektūra franču gaumē, paliela upe ar tiltiem dažādu svēto vārdos, metro bez vadītāja. Un ir vēl! Te ir tas franču šarms. Ir jau būtiski, kā tev to pilsētu parāda - tad jāsecina, ka man parādīja ļoti jauki! Un ir vēl bars skaistu meiteņu, kas labi atspoguļo pilsētas lielo studentu populāciju. Tas, protams, šo šarmu pastiprina.

Un ko lai dara ar to šarmu? Jābauda! Izdevās tik vienu vakaru un pusi dienas. Bet patīkami. Es tagad domāju, vai maz varu šo sajūtu ietērpt vārdos. Šobrī neizdodas. Tas ir nu tas – nu tas! Tā putukrējuma garša, kas nav puktukrējums, bet papildus efekts. Gan iemācīšos, bet to citreiz, es te par Tulūzu! Tad šī pilsēta ir jābauda. Nav jāvelk ķeksīši ceļvedī. Ir jābauda iespēja staigāt kreklā oktobra beigās un saules staru kutināšana degunā, cilvēku smaidi un ēku skatiens. Apsēdies upes malā, apēd kādu kruasānu.. forši!!!

Tātad uz Tulūzu jābrauc pabaudīt. Kas cits jādara? Vitālijs saka, ka viegli paceļot visapkārt. To arī darījām otrā dienā – bijām Karkasonā (Carcassonne), kas man iepriekš asociējās ar galda spēli, ko pats gan neesmu nekad spēlējis. Bija dzirdēts, ka tur ir iespaidīgs cietoksnis, kurš arī bija mūsu galvenais apskates mērķis.

Skatīt lielāku karti

Pati pilsētiņa – veidota pēc perfekta plāna – ielas veido taisnstūrīšus. Kas tad vēl? Principā nekā īpaša. Nav ko tērēt laiku, jākāpj augšup uz cietoksni. Jau pārejot pār viduslaiku akmens tiltu, tu sāc pamanīt to akmens brīnumu. Redzi – tas laiski izgūlies uz pakalna. Kā pasakā! Cietoksnim ir divas aizsargsienas kārtas, kurām izejot cauri, nokļūsti darbīgā tūrisma objektā. Veikaliņi, suvenīri, restorāni, arī katedrāle un pils iekš pils. Cilvēku daudz, it īpaši bērni – tie tik skraida apkārt un lēkā aiz priekiem. Cenas, protams, tūristiskas, tomēr var atrast pat kebaba vietu. Neizskatās gan gluži kā viduslaikos. Pils apskate ir par maksu, pat 8 Eiro, tomēr paveicas – Eiropas Savienības jauniešiem (18-25 gadus veciem) ieeja par brīvu. Ir interesanti uzzināt kā tad pils un cietoksnis ir  veidojušies. Sīkumos neizplūdīšu, bet izrādās, ka viņa ilgu laiku ir bijusi pils pie robežas ar spāņu zemēm, tāpēc pamatīgi nocietināta. Taču vēlāk – Francijai paplšinoties (ap 17 gs., ja nemaldos), tās nozīme zudusi, līdz ar to, pakļaujoties laika zobam, gāja postā. Tikai aptuveni simt gadus atpakaļ, vairāki svarīgi vīri sāka veikt tās atjaunošanu, izvēloties Luija IX laika stilu. Tādējādi atjaunojot tādu, kā redzam šodien – visnotaļ iespaidīgu. Re – tikko pabraucu pilij garām ar vilcienu. Kā atgādinājums! Ir vērts redzēt.

Vēļ interesanta lieta te esot Canal du Midi – vidus kanāls, pa kuru var pabraukāt ar laivām, izbaudot slūžu darbību, paskatoties plašos laukus. Tā vien gribās to pamēģināt, bet varbūt ar velosipēdu, jo gar kanālu ved taisns jo taisns celiņš. Arī lauku mājas notur manu acu skatienu Tādas majestātiskas dzimtas mājas, kas būvētas jau labu laiku atpakaļ un tik ļoti asociējas ar francisku lauku ainavu.. Eh, citreiz – jābrauc ciemos vēl! Paldies, Vitālij!