Te slinkošana, te skriešana. Kaut kas traks. It kā jādara lēnām un
mierīgi, bet tad liekas, ka ātri – ķerot un raujot. Tāda sajūta, ka trūkst
sistemātiskas pieejas. Jātaisa plāns.
Jāuzraksta, jāievēro. Jāstrādā, citādi no kauna zaļas ausis...
Un tomēr – likt lekciju astoņos no rīta nav prāts. 40 minūtes ceļā,
jāceļās pēc sešiem. Un tikai vienu dienu. Šausmas... Bet arī ar to jātiek galā.
Citu variantu taču nav. Semestris vēl īsti nav pusē, bet lēnām tuvojas. Arī
pirmais eksāmens – tāds starpeksāmens kursa vidū, jo mainās pasniedzēji.
Jāstrādā, jāstrādā!!!
Un tajā pat laikā arā ir rudens. Lapas birst aumaļām, rudens jaka
prasās arī pa dienu. Koki sakrāsojušies tik burvīgi, ka kalni nu izskatās pēc
gleznainām ainavām. Acis priecājas, pat negribot. Ceru, ka paliks vēl glītāk!
Un ļoti ceru, ka laiks atļaus mums pakāpt uz augšu – paskatīties to visu no vēl
dabīgāka skatu punkta. Bet tagad jums saku Čau! Gan kādreiz sarakstīšu par
kūkām, piedzīvojumiem veciem un jauniem, tagad pie darbiem! Ir sajūta! Tikmēr
palasiet māsas blogu par Bragas un Guimaraes apmeklējuma iespējām, neiešu jau
atkārtoties!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru