'La fin' Parīzē, v2.0

Mans šīs reizes laiks Parīzē pēc nedēļas būs garām. Atlikušās dienas paskries zibenīgi, veicot pēdējos darbus un mēģinot izklaidēt pēdējo ciemiņu. Nepilno 3 mēnešu laikā esot šeit ir daudz darīts, kaut kas arī paveikts, daudz redzēts, kaut kur arī ceļots, satikti draugi, kursa biedri, kolēģi un citi zvēri. Bija forši un interesanti. Centos šo to sarakstīt arī šeit, lai pašam paliek atmiņai, bet jo īpaši, lai vecvecākiem (un citiem ar) būtu ko palasīt, lai sarunas klātienē sāktos ar ko citu kā tikai garlaikotu vispārīgu jautājumu 'Kā tad tev tur gāja?'.

Tāpēc teikšu līdz vēlākam un novēlēšu jums jauku šo Adventes laiku! Lai izdodas izmantot vakarus pārdomām un/vai interesantām sarunām!

Un laiks rādīs, kad atkal būs vēlme, laiks un saturs ar ko padalīties. Doktorantūras studijas ne tuvu (mierinošā doma) vēl nav galā, tā kā jautrība un kustība vēl sagaidāma. Kaut kādi vēji saka, ka tas uz pavasara pusi...

Bet nu - pie darbiem!

P.S. Lai jauka piektdiena, 13. datums!

Uz mirkli viduslaikos - Musée national du Moyen Âge

Viduslaiku muzejs Parīzē - Hôtel de Cluny ēkā

Brīvo svētdienas pēcpusdienu izmantoju, lai apmeklētu muzeju, kas visu pagājušo gadu bija mana deguna priekšā - ēkā Hôtel de Cluny, kura atrodas turpat centrā, pie Rue des Ecoles, izmitinājies viduslaiku muzejs. Papildus mistiku tam piešķir kaut kur tur esošās Romiešu pirts paliekas...

Viduslaiku tepiķi pie sienām

Muzejs glītā akmens mājā ar burvīgiem dekoriem jau ārpusē. Iekšpusē čīkstošu koka grīdu telpas, kurās izvietoti dažādas viduslaiku liecības. Statujas, vitrāžas, metāla priekšmeti, rotkaļu brīnumi, pie sienām karināmie tepiķi ar sadzīves ainām, gleznas. Interesanti apskatīt to detaļas. Pašķirstīt tā laika nošu lapas.

Viduslaiku dziesmu lapa ar notīm - mūziķiem viss saprotams?

Vienā ekas stūra apakšdaļā ir liela telpa - 'frigidarium' jeb aukstā romiešu pirts telpa. Pārsteidz ar savu milzīgumu. Griesti augsti, ar akmens velvēm. Nemaz nelīdzinās latviešu koka pirtiņai!

Katrā no telpām pieejami sīkāki apraksti par katru no eksponātiem. Mana interese tāda virspusēja, līdz ar to baudu ar acīm. Bet redzēt te ir ko. Tā kā, ja Parīzē sanāk būt ilgāk, neaprobežojaties tik ar Luvru, Orseju un Pompidū. Šajā metropolē franči ir sakrājuši ļoti, ļoti daudz..

Ļerpatošanas kanālmala

Aizvadītajā svētdienā ainava Parīzē nemaz nelīdzinājās tiem ziemas skatiem, kas pārpludināja Latvijas interneta telpu. Skaisto sniega pasakbilžu vietā te joprojām rēgojas rudenīga noskaņa ar kokiem, kuros turās spītīgas, pa daļai sačervelējušās lapas. Arī zāle diezgan zaļa, atkal ieaugusies pēc karstās vasaras un lielā parku baudītāju skaita. Labi, ārā ir vēsāks. Naktīs pie nulles, pa dienu mēdz iesilt līdz pat +10. Pēdējās dienas ir patiesi saulainas! Tad nu grēks vienā šādā dienā bija neizkustināt kājas un pasportot vienkāršākajā veidā - devos skrējienā. Izvēlējos skriet gar man tuvumā esošā kanāla malu, šoreiz pretējā virzienā - prom no Parīzes.

Neliela kanālu shēma (no Parīzes mājas lapas, kur arī ir aprakstiņš par Ourkas kanālu)

Iepriekš biju nedaudz neprecīzi izteicies par 'garskrienamā' kanāla nosaukumu. Ja runā precīzāk, tad Parīzes kanālu sistēmu veido šādas vienības:

• Arsenāla ūdenstilpne (Bassin de l'Arsenal, kartē port de plaisance de l'Arsenal) - atrodas starp Bastīlijas laukumu un Sēnu, tajā izvietojusies Parīzes laivu osta (man teica, ka īre maksa esot salīdzināma ar dzīvokļu īres cenām). Starp citu, vienā piestātnes malā ir jauka parkveida pastaigu zona. It kā pašā centrā, tomēr nedaudz noslēpusies, līdz ar to patīkami mierīga.
• Senmartēna kanāls (Canal Saint-Martin, kartē atzīmēts ar raustītām līnijām, jo liela tā daļa ir paslēpta pazemē) - savieno Arsenāla ūdenstilpnes (Bastīlijas laukuma pusi) ar Viletas ūdenstilpni (Rotonde de la Villette, pie Stalingrad metro stacijas) - vieta, līdz kurienei parasti skrienu vakaros, jo kanāla malas ir patīkami izgaismotas.
• Viletas ūdenstilpne (Bassin de la Villette - ar gaiši zilo krāsu un attiecīgo nosaukumu) - lielākā mākslīgā ūdenstilpne Parīzē, arī tajā izvietotas laivu piestātnes. Abās ūdenstilpnes pusēs ir parkveida zonas ar koku klājumu.
• Ourkas kanāls (Canal de l'Ourcq - gaiši zilais un platais kanāls) -  kanāls, kas no Viletas ūdenstilpnes stiepjas taču šoreiz uz otru pusi, prom no Parīzes (ZA virzienā). Tieši gar šo veda mans tālāk aprakstītais skrējiens.
• Sandenī kanāls (Canal Saint-Denis - nelielais un gaiši zilais kanāls, kas savieno Bassin de la Villete ar Sēnu Parīzes Z-pusē) - vēl viens kanāls, kas savieno Viletas baseinu ar Sēnu. Tieši tajā var tikt pie bezmaksas laivas izbrauciena līdz iepirkšanās centram, par ko rakstīju šeit 

Par manis appēdoto Ourkas kanālu runājot - tas tika izbūvēts 19. gs. sākumā, jo Parīzē bija nepieciešamība pēc lielāka daudzuma dzeramā ūdens, papildus šāda būve nodrošināja transporta iespējas. Šodien no transporta nekas daudz nav atlicis, toties kanāla ūdens nodrošinot pusi no Parīzei nepieciešamā tehniskā ūdens (kanalizācijai, tīrīšanas darbi, utt). Bet cik var runāt sausu - kā tad tur skrienās?

Labs laiks = cilvēki pie 'dabas'

Tā kā diena jauka, tad skrējēju daudz. Abpus kanālam čunčina gluži vai cilvēku virtenes. Jau pašā skrējiena sākumā paskrienu zem Parīzes apvedceļa (Boulevard Périphérique) tilta - zīme, ka oficiāli esi ārpus Parīzes. Tālāk seko Pantin piepilsēta. Šie ir ļoti piestrādājuši pie kanālmalas sakopšanas, promenāde glīti izbruģēta, ir soliņi, gājēju un velo celiņi. Arī nozīmīgo objektu norādes. Lūk divas augstās mājas agrāk bijušas lielās dzirnavas (Grands Moulins de Pantin). Tagad tajās izveidotas šikas biroju telpas, blakus tiec celta jau jauna.

Pantin lielās dzirnavas kanāla malā

Vēl kādu kilometru uz priekšu jau atrodos dzīvojamo ēku alejā. Tās izpletušās abās kanāla pusēs, atstājot gana daudz vietas kokiem un apstādījumiem. Jūtami plašāk kā lielajā pilsētā. Pēc pagrieziena sākas industriālā zona. Labajā kanāla pusē liela, pamesta un nu jau apzīmēta noliktavu ēka. Teritorija nožogota, gan jau pavisam drīz te sliesies kas jauns. Tieši pretī jau sēž pusstiklota biroju ēka. Tālāk uz priekšu mīt betona ražotne, kuras auto flote šodien cieši sapakota izstādei - svētdiena domāta atpūtai. Bruģi un betonu nomaina asfaltēts velosipēdistu celiņš, kas traucas pa zāles pleķa vidieni - var beidzot skriet pa ko atsperīgāku. Kreisajā pusē nogūlies vilcienu apkopes centrs. Garš... un pēkšņi no zemes iznirst 5. metro. Opā, nu gan esmu izskrējies. Ticis pat līdz Bobigny priekšpilsētas nomalēm. Jā, jau pāri 5 km, laiks griezties atpakaļ, ir jau arī citas lietas ko sadarīt.

Kanāls un krāsainā ex-māja

Atpakaļceļš vienmuļāks. Viss jau redzēts, atliek laiks vairāk sildīt degunu decembra saulē (kā mans kolēģis šodien smējās - decembrī ir tāda auksta saule - kā Latvijā, vai ne?). Fiziska aktivitāte paveikta, saulaina diena pabaudīta un endorfīni saražoti.

P.S. Šī liekas, ka ir lieliska vieta, kur doties tālākā izbraucienā ar velosipēdu. Būtu te labāks ritenis kā Velib', varētu iemēģināt. Katrā ziņā, sastapu krietnu pulku velobraucēju.

Pie modernajiem - Pompidū centrs (Centre Georges Pompidou)

Nu jau paskrējusi garām vairāk kā nedēļa kopš beidzot kārtīgāk paviesojos vienā no Parīzes populārākajām ēkām - Pompidū centrā. Centrs nosaukts bijušā Francijas prezidenta (1969-1974) Žorža Pompidū vārdā. Tajā mitinās kino, bibliotēka, izstāžu telpas un Nacionālais modernās mākslas muzejs. Tieši šo pēdējo apskatījām tā kārtīgāk.

Trāpijām uz bezmakasas ieejas dienu (pirmā mēneša svētdienā daudzos muzejos ieeja ir bez maksas), lai gan visiem, kas jaunāki par 26 un ir Eiropā ilgstošāk mītoši, tā bez maksas ir katru dienu.

Savējais priekšā - Marka Rothko glezna

Muzejs atrodas ēkas augšējos stāvos, kas ļauj ik pa laikam atpūtināt acis pavērojot Parīzes panorāmu - centra ēka ir nedaudz augstāka kā apkārtējās ēkas un atrodas Parīzes plakanajā viducī. Ieejot iekšā tevi sagaida savējais - Marka Rothko glezna. Nevaru teikt, ka esmu modernās mākslas fans, ko kārtējo reizi apstiprināju šī apmeklējuma laikā. Centos palasīt autora darba aprakstu un skaidrojumu par lietām, kas tur ir mēģinātas attēlot, jo bieži vien tas man ne tuvu nebija acīmredzami. Citi, savukārt, bija pārsteidzoši uzrunājoši. Katram savs izteiksmes veids.

ABSTRACT - abstrakta māksla, patiesi..

Tikpat interesanti ir pavērot publiku, kas nāk vērot šo mākslu. Bez lielā daudzuma tūristu, bez kuriem Parīzē nekur, var manīt pa kādiem franču inteliģences pārstāvjiem, mākslinieciskiem jauniešiem. Daudzus no viņiem izceļ nelielās, bet spilgtās detaļas apģērbā, ārējā tēlā. Kaut kas, ko akadēmiskā vidē, laboratorijā mana ļoti reti. Visvairāk pārsteidza kādas dāmas ekspresīvie skaidrojumi mazu bērnu grupiņai (nu ap gadiem 10?) par to, kas tiek attēlots dažās no sireālisma un modernisma gleznās. Un bērni to vēroja ar lielu interesi. Varbūt, ka ar šādu pieeju bērnībā arī es šobrīd labāk saprastu modernās mākslas brīnumus?

Bet aizejiet, pavērojiet! Ja nepatiks, varēsiet paskatīties uz Parīzi no skaistas terases, it īpaši ja būsiet tur ap saulrieta laiku.

Tepat pie Parīzes - Provins

Pēdējā novembra dienā kopā ar savu Zviedru ciemiņieni devāmies apskatīt vienu no UNESCO Pasaules mantojuma objektiem Parīzes tuvumā. Pirms pamanīju to mantojuma sarakstā, nebija sanācis par šo vienu ne dzirdēt atsauksmes, ne pamanīt reklāmas. Vai tad tiešām netālu no Parīzes (80 km, pie pašas Ile-de-France robežas) var slēpties kaut kas tāds, ko būtu jāredz, bet kas nav labi zināms? Nu tad tieši to devāmies noskaidrot!

Provins (latviskojot skanētu Provān' jeb, pieliekot latviskāku galotni, Provāna. Nejaukt ar slaveno Provansu) ir slavena ar to, ka viduslaikos tā bija nozīmīga pilsēta. Laikā, kamēr Latvijas teritorijā vēl nebija ieradušies krustneši (9.-12. gadsimts), šī bija viena no Šampanjas karalistes pilsētām, kurās norisinājās tirgi. Tolaik tie bija nozīmīgs tikšanās punkts tirgotājiem no Vidusjūras reģiona un R-Eiropas valstīm. Attiecīgi tam laikam tika izbūvētas pilsētas aizsardzības sistēmas, katedrāle, utt. Vēlākā laikā pilsēta savu nozīmi zaudēja un līdz mūsdienām neatguva, ļaujot salīdzinoši neskarti saglabāt šo viduslaiku pilsētas plānojumu, celtnes, atmosfēru. Tad nu tieši ar to mūsdienās šī nelielā pilsētiņa pievilina tūristus - ar savām viduslaiku atrakcijām.

Atgādinājums tūristiem - lauks vairs nav atpūtas vieta...

Vēlā rudenī/ziemā gan zirgu un putnu šovi nestrādā, daudzi restorāniņi un suvenīru veikali labi ja atvērti tik uz pāris stundām, tomēr iespaidīgas viduslaiku celtnes augšpilsētā, kā arī labi saglabājusies mūra aizsargsiena priecē to nedaudzo tūristu pulku, kas šajā laikā ir izdomājuši Provānu apmeklēt. Pilsētai ir laba mājas lapa, kurā varat atrast nepieciešamo informāciju. Interesi piesaistīja pastaigas pa pazemes tuneļiem (souterrains-underground galleries). Izrādās, ka tuneļu sistēma veidota iegūstot materiālu, ko angliski sauc Fuller's earth - tas bijis būtisks auduma ražošanas procesā. Un tad nu vēlāk tuneļi izmantoti kā noliktavas, apķēpāti ar ierakstiem uz sienām (gluži kā mūsu Siguldas alas), taču vairāk tie ir mīti un stāsti nekā kaut kas patiesi iespaidīgs. Vispārsteidzošākās ir halles kur ekskursija sākas un beidzas - no akmeņiem sastāvošās griestu arkas tik ļoti piestāv viduslaikiem un liek pārdomāt kā tas viss tik ilgi ir turējies kopā! Fizikālu baudījumu piešķir apgaismē izmantotie gaismas vadi, kuru gali neuzbāzīgi izgaismo citādi drūmos un biedējošos tuneļus.

Tuneļu pastaiga Provānā

No apskates objektiem iesaku pakāpelēt pa aizsargsienu, kādā no torņiem var ieturēt jaukas piknikveida pusdienas ar lielisku skatu pār pilsētu un blakus esošajiem līdzenumiem! Patiešām vērts aizbraukt šo vienu paskatīt, ja ir brīvs brīdis un gribas kādu atelpu no pompozajiem Parīzes brīnumiem!

Ziemassvētku sajūta Parīzē

Decembris jau labi sācies. Parīzē virmo Ziemassvētku sajūta. Ielās iedegtas gaišas lampiņu virtenes. Slaveno tūrisma objektu tuvumā saslietas koka namiņu rindas, kuros var iegādāt siltu karstīvu un dažādus citus labumus. Brīvajos laukumos mana ik pa kādai sadekorētai eglei. Veikali beidzot atvērti arī svētdienās. Cilvēku pūļi pārvietojas pa pilsētu ar iepirkumu maisiem rokās. Ārā palicis jūtami vēsāks, skaidrajās pēcpusdienas debesis krāsojas burvīgos sarkanos toņos. Ik pa laikam izelpa gaisā redzama kā lidojoši kristālu mutuļi. Tāds ir pozitīvais skatījums.

Decembris drīz jau būs pusē, bet no baltā, skaistā sniega ne miņas. Tā vietā piedrazotās ielas pilnas ar cilvēku pūļiem, kas skrien un steidzas izgāzt savu naudu nejēdzīgās dāvanās. Veikalu skatlogi spīdzina acis ar spožām dekorācijām. Ielas un laukumi pārbāzti ar mirgojošu un spoguļveidīgu rotājumu čupām. Tirdziņos, ja tiec garām nepārtrauktai cilvēku masai, tirgo pārcenotu karstvīnu, kam blakus var nopirkt TV shop pannas, radiovadāmus helikopterus vai citus lielveikalos atrodamus draņķus. Fonā skan internacionāli džingli par santa klausu, ziemeļbriežiem vai ar kādi popsīgi gabali no pēdējiem mūzikas topiem. Tāds ir negatīvais skatījums.

Kur patiesība? Kaut kur pa vidu. Tā arī dzīvojam! Sveiciens sniegam Rīgā!

Akadēmiskā zinātne à la française

Vakardien noskatījos 'nākamo sēriju' seriālā, ko sauc Francijas zinātnes sistēma. Pirmā sērija tika redzēta pirms pāris nedēļām, kad doktora darbu aizstāvēja viens laboratorijas biedrs. Šoreiz klāt biju HDR aizstāvēšanā. Tad nu īsumā par abām šī seriāla sērijām.

Atvainojos par nepilnīgo terminoloģiju, jo Latvijā esošie doktorants - doktorands - doktora grāda pretendents, utt. man vēl līdz galam pašam nav pielekuši. Nekas, ir vēl laiks. :D (kaut kādu skaidrību rada šī vietne, ko gan ignorējusi LU vēlāk pieņemtā dokumentā.. Un ir arī likums, ko palasīt.) Bez tam sanāca diezgan gari..

Pirmā sērija: Kļūt par doktoru.

Varbūt esmu jau te pieminējis, bet ērtības labad atkārtošos. Francijā doktorantūra ilgst 3 gadus, šajā laikā darba izstrādei ir garantēts finansējums (Pamatots Līvas precizējums: ne visiem doktorantūŗas projektiem ir finansējums. "Ne-humanitārajās" jomās finansējums ir obligāts un visbiežāk ir arī obligāti noteiktā termiņā - 3 gados - pabeigt. Taču humanitārajās zinātnēs ne vienmēr doktorantūra ir finansēta, tāpēc tā var ieilgt līdz 5-6 gadiem, jo grāda pretendents paralēli strādā, pasniedz lekcijas, lai var nopelnīt iztiku). Ir iemesli, kuru dēļ šo laiku var paildzināt, tomēr tie ir izņēmumi. Katrs doktorantūras students ir piesaistīts doktorantūras skolai (manā gadījumā tā ir ED389, parasti to nosaka laboratoriju/darba vadītāju pieredze un sadarbība), kura tad kaut kādā mērā organizē un uzrauga doktoranta profesionālo izaugsmi doktora darba izstrādes laikā. Tas ietver noteiktu stundu skaitu, kas jāpavada dažādos kursos (tajā skaitā angļu valodas)/praktikumos/vasaras skolās (kurus nevērtē ar atzīmēm) vai jāveic pedagoģiskais darbs (praktisko darbu pasniegšana, utt.), ikgadējas atskaites un pārrunas ar skolas vadītāju par darba progresu, utt. Šo trīs gadu perioda nobeigumā studenta pienākums ir uzrakstīt zinātnisku darbu, kas apkopo šajā laikā paveikto. Tas var būt balstīts uz pētījuma laikā rakstītajām publikācijām. Šo darbu (disertāciju) iesniedz doktorantūras skolai (šī ir pelēkā zona, par ko neesmu vēl pārliecināts, bet tā tik birokrātija), kas kopā ar darba vadītāju (vadītājiem) organizē komisiju (Jury). Komisija ir atbildīga par doktoranta disertācijas izvērtēšanu un doktora titula piešķiršanu. Komisija sastāv no bariņa cilvēku (parasti kādiem 6, var būt mazāk, var vairāk), no kuriem viens ir komisijas vadītājs, viens ir doktora darba vadītājs (directeur de thèse), vismaz 2 ir referenti (rapporteur), kuri ir lasījuši disertāciju, bet nav tieši saistīti ar veikto pētījumu daļu. Turpat var būt pieaicināt arī citi zinātnieki. Un tieši šī komisija un doktorants veidoja 'pirmo sēriju', ko redzēju. Citiem vārdiem - doktora disertācijas aizstāvēšanu (Soutenance de thèse). 

Aizstāvēšanās jau patiešām ir vienkārša - sākumā doktorants prezentē savu pētījumu ar aptuveni 40-50 minūšu garu mutisku prezentāciju. Pēc tās norit diskusija - visiem žūrijas locekļiem pēc kārtas tiek dots vārds. Tiek uzdoti jautājumus (kas varbūt diezgan sīki). Vissmalkākos jautājumus, saprotams, uzdod referenti, jo ir cītīgi lasījuši un analizējuši darbu. Bez jautājumiem tiek izteikts arī kopsavilkuma komentārs, kurā tiek uzsvērtas doktoranta labākās spējas, atzīmēti kādi trūkumi.

Tātad, gluži vai mūsu bakalaura vai maģistra aizstāvēšana, tik nedaudz niknāka, personiskāka. Kā nekā tiek analizēts 3 gadu darbs. Parasti arī publika tiek aicināta uzdot jautājumus, taču 'kultūra saka', ka tos drīkst uzdot tikai tie klausītāji, kuru zinātniskais grāds ir vismaz tāds, kā aizstāvamā iegūstamais. Tātad šajā gadījumā - visi, kas ir vismaz doktori.

Pēc diskusijas slēgšanas visi klausītāji un grāda pretendents tiek aicināti atstāt telpu, lai komisija varētu vienoties par vērtējumu, kas parasti ir pozitīvs, ja jau darbs ir nonācis tik tālu. Pēc apspriedes visi tiek aicināti atpakaļ un grāda pretendents tiek apsveikts ar grāda iegūšanu! Nedaudz vēlāk seko dzērieni un uzkodas grāda saņēmēja organizētā vietā - bezmaksas ēdiens pārējiem laboratorijas studentiem :D

Lūk, lielākā daļa no šeit aprakstītajiem soļiem ir jāievēro arī man, ja vēlos veiksmīgi nokļūt līdz doktora grādam tādā versijā kā šobrīd mēģinu.

Otrā sērija: HDR.

Kolēģa Guillaume HDR aizstāvēšanās 

Ja esi pabeidzis doktorantūru, bet vēlies turpināt zinātnisko darbību, saistot to ar akadēmisko vidi, nozīmīgs solis Francijā ir HDR (Habilitation à Diriger des Recherches) aizstāvēšana. Tas ir (idejiski augstākais) akadēmiskais tituls, kas atļauj individuāli vadīt citu cilvēku zinātniekos pētījumus (piemēram, doktorantūru), kā arī ir obligāts solis, lai vēlāk varētu mēģināt kļūt par profesoru. Latvijā, kopš šī gadsimta šādas pakāpes vairs nav.

Process ļoti līdzīgs kā doktorantūrai. Pēc laba apjoma pētījumu veikšanas (šajā gadījumā te nav laika termiņu), tiek rakstīta habilitācijas disertācija. Arī tās izvērtējumam tiek izveidota komisija, kurā noteikti ir laboratorijas, kurā darbojas habilitācijas pretendents, vadītājs, referenti un citi nozares eksperti. Arī te pasākuma kulminācija ir mutiska aizstāvēšana. Pretendenta prezentācija, kurai seko diskusija, komisijas apspriede un pozitīva atbilde! Tik saturs ir kļuvis manāmi detalizētāks un dziļāks.

P.S.

Kā jau esot Francijā, abas šīs sērijas vēroju franču valodā. Tas, diemžēl, nenāca par labu pilnīgai saturiskai skaidrībai - bet nekas, kārtējais treniņš. Tajā pat laikā interesanti vērot šejienes akadēmiskoās vides pārstāvjus. Piemēram, HDR komisijā esošie pārstāvji, kā varat redzēt arī bildē, ir ārkārtīgi vizuāli atšķirīgi. Viens kungs - gados, ar sirmiem matiem, pliku pakausi, brūnām ūsām un uzacīm. Cits ar koši sarkanu sejas ādu, vēl viens zolīds, gluži kā korporatīvo uzņēmumu advokāts. Vienam citam gari mati, rūtains krekls ārā no biksēm, džinsas kājās. Nekas no tā nav būtisks. Katrs ir tāds kā vēlās būt. Taču ir viena lieta, kas visus vieno - zinātne! 

Sīkumu lietas

Stāsts vienkāršs. Ceturtdienas vakarā un piektdienas rītā manā rezidencē nebija ūdens. Nedaudz pārsteidza, ka par to nebija nekādu paziņojumu. Nevarēju ieiet dušā, nomazgāt traukus - taču vienu dienu to var pieciest. Piektdienas vakarā ūdens jau atkal laiski šļācās, atgriežot krānus. Kaut kas vēl tika pielabots nedēļas nogalē, it kā svētdienā atslēdzot ūdeni (bija paziņojums), ko ne no rīta, ne vakarā nemanīju. It kā viss - nekas īpašs. Kam negadās...

Manas bezmaksas brokastis

Taču nē. Vakardien pastkastē atradu rezidences sekretariāta vēstuli veselas a4 lapas garumā. Tajā vadība lēni un pacietīgi skaidro, ka plīsusi caurule tādu ārēju apstākļu dēļ, kurus viņi nav varējuši ietekmēt, ļoti atvainojas par šādu notikumu, utt. Un bez vārdiem vien, ir pievienojuši pārīti kuponu bezmaksas brokastīm rezidencē. It kā jau sīkums, brokastu serviss ikdienā maksā 2 eiro, atvainošanās tātad izmaksājusi ap 10 eiro, kas, salīdzinot ar mītnes īres cenu, ir sīkums. Taču žests ir skaidrs un, nenoliegšu, patīkams.

Tas vismaz manā galvā kaut kā sasaucas ar pēdējā laikā aktuālajiem atbildības uzņemšanās jautājumiem Latvijā. Šeit tas ir sīkums, automātiska reakcija instinktu līmenī, kur nez vai PR speciālisti ir piesaistīti. To var salīdzināt ar tipisku Parīzes momentu - atvainošanos par uzgrūšanos kādam sabiedriskajā transportā - te parasti atvainojas abi, jo viens ir uzgrūdies, bet otrs ir pirmajam bijis ceļā. Pie mums šāda, manuprāt, ļoti saprātīga attieksme, vēl ir bērna autiņos. Neko darīt - augam!