otrdiena, 2011. gada 29. novembris

Ziemassvētku tirdziņš

Pirmajā Ziemassvētku tirdziņa darbības dienā devāmies to apskatīt - kā tad tas izskatās Grenoblē. Ko tur daudz runāt - parādīšu labāk bildes!



Protams, lielākā daļa tirdziņa būcenīšu aizpilda dažādu suvenīru, nieku un ziemassvētku brīnumu veikaliņi. Gan vietējās ziepes, gan cepures, gan svečturīši un figūriņas, kā redzat bildēs. Interesanti, jo tas nav tas pats kas pie mums.

 Tad, protams, ir liels daudzums ēdūzīšu. Gan tipiskās pankūkas ar pildījumu, gan stipri interesantākā kartupeļu biezzupa, ko pasniedz maizes šķīvi (kā augšējā bildē). Vēl pamanīju, ka tiek pasniegta bagete ar dažādiem pildījumiem, klasiski ar sieru un desu. Tas jau it kā nekas, bet veids, kā siers tiek ievietots bagetē, pārsteidza. Siera pusriņķīšu novietoti pretī sildītājam, kas kausē sieru. Tad nu šo masu ar koka lāpstiņu ik pa laikam ieķeksē bagetē, kuru tad, liekas, arī nedaudz pacepj.

Protams, neiztrūkstoša sastāvdaļa Ziemassvētku tirdziņā ir karstvīns. Garšīgs. Ar lielu skaitu garšvielām, tādējādi, radot Ziemassvētku buķeti mutē malku pēc malka. Šeit, Grenoblē, par zolīda lieluma glāzi karstvīna, ir jāšķiras no 2 Eiro. Reizi pa reizei ir tā vērts, jo atmosfēra, cilvēku daudzums, mūzika, priekšnesumi papildina jau tā īsto noskaņojumu! Kas interesanti, vietā, kur pirkām karstvīnu, pārdevēja bija no Nīderlandes, tad nu bija iespēja izmantot savas nelielās holandiešu valodas zināšana, lai radītu smaidu gan viņai, gan sev, gan mums pārējiem, kas holandiešu valodu izjutuši uz savas ādas. :)



Ir, ir! Pilsētā ir ziemassvētku noskaņa. It īpaši vakaros, kad tiek ieslēgti daudzie ornamenti, gaismas, kas izdaiļo pat attālos Grenobles stūrus. Būs vēl jāpastaigā, tomēr nevar noliegt - Ziemassvētki tuvojas.

sestdiena, 2011. gada 26. novembris

Chamechaude un latvieši


Te var tikt ar kājām un kripatiņu drosmes!

Pagājusī nedēļas nogale bija gana feina, dzīvelīga un visnotaļ citādāka kā jebkura cita no iepriekšējām nedēļas nogalēm šeit, Grenoblē, Francijā... Kāpēc?

Augšup uz virsotni
uz visām 4ām
Nu tak Latvieši! Te bija Latvieši! Kā neatkarības dienas dāvana uzpeldēja Pēteris, Jānis, Līga un vēl bariņš jauniešu. Neko daudz gan Latvijas neatkarības proklamēšanas gadadienu nesanāca atzīmēt, jo ceļš viņiem bija gana nogurdinošs. Kā nekā - jāšķērso Alpu kalni no Itālijas puses.

Monblāns!
Sanāca tik pašā pievakarē, kad pārējie jau aizsūtīti atpūsties Formule1 Hotel tepat otrā universitātes kampusa galā (starp citu, liekas, ka ļoti lēts variants - 31Eur/nakti ar 3 gultas vietām => ~10Eur/personas), ar Pēteri un krievu kaimiņieni Tatianu atzīmēt valsts svētkus. Pilnīgi vai nejauši sanāca jociņš, ka svinam īsti latviskā gaisotnē ar pareizo tautību proporciju 2:1... :)

Esam augšā! Fonā Grenoble. Un visa pasaule..
Sestdienā bija ieplānota šim reģionam tipiskā aktivitāte - Randonee - pastaigas kalnos. Nosprausts mērķis gana augsts - 2082m Chamechaude virsotne. Maršruts izklausījās pieveicams arī kalnstaigāšanas jaunatklājējiem, nedaudz izaicinošs, tā kā tik aidā. Ar lēnu iešūpošanos pirms pusdienslaika bijām kalna pakājē un sākām kāpienu no 1320m. Kāpiens ir veikls. Zīmes saka 3h50 līdz augšai. Mums tas sanāca kādās 2h ar kapeikām. Neskrieniet, pabaudiet. Skati burvīgi, taču kulminācija pašā augšā, kad ieraugi Belledone kalnu masīvu, Grenobli un pat Monblānu! Ko te daudz runāšu, skatieties!

Šito visiem nelikām darīt, bet pašiem tak jāpamēģina!
Tik varu piebilst - aprakstā rakstīts, ka pie la Floatiere var griezties pa kreisi. Ja neesat iepriekš kāpuši, tad labāk.. ejiet vien pa labi. Citādi var nākties pārdomāt eksistenciālus jautājumus. Un augšā mūs sagaidīja spēcīgs vējš - esiet tam gatavi! Ā, un ērti, labi apavi ir tādi, kuriem ir protektors, kuri ir silti, kuros jūtat, kur liekat kāju, kā arī kurus nav žēl nosmērēt.

Pašā augšā!
Vakarā nomēģinājām Grenobles restorānu Le5, ko iesakot aviokompāniju gidi. Jauks, mājīgs, tomēr neteikšu, ka izcils. Varbūt, ka ir tā, kā Pēteris saka - ar Franču viesmīļi ir kā cīņā - abiem jāciena pretinieks.

Latvieši
Svētdienas nesteidzīgais rīts tika pavadīts pastaigās pa vecpilsētu, izložņājot pārīti no mazajām ieliņām, redzot Viktora Igo laukumu, Tirgus ēku, utt. Tad jau pusdiena bija klāt, ar kuru viesi beidza Grenobles apskati. Un protams - to no augšas, Bastīlijas cietokšņa. Citi augšup devās ar bumbām (olām), mēs ar auto.. un jāatzīst, ka tas ir vēl trakāk kā ar tām šūpojošajām bumbām. Šaurais serpentīns rada sajūtu, ka tūliņ tev pretī izlīdīs auto un ko tad vairs... Bet nu augšā tikām.. :) Nobaudījām Cielaviņas torti ar skatu uz šo zinātnes pilsētu. Redzējām Monblānu, Chamechaude virsotni, kuru iepriekšējā dienā bijām pievarējuši, ieleju...

Latviešu fiziķi ar Cielaviņu un Grenobli
Un tad jau laiks bija teikt čau, lai jaunieši atpakaļceļā varētu atvērtām mutēm priecāties par kalnu pāreju dienas gaismā vai izbaudīt Monblāna tuneļa garumu. Paldies par ciemošanos, ceru, ka patika!

otrdiena, 2011. gada 22. novembris

Brīdis, kad jāpaliela!

Šodien saņēmu vienu jauku ziņu no savas klases audzinātājas ar ko japadalās arī ar JUMS!


Vai meklējat labāko skolu savam bērnam - Rīgā, vispār? Tad varu jums ne tikai ar sirdi un personīgu pieredzi, bet arī ar skaitlisku faktu ieteikt savu skolu - Rīgas 64. vidusskolu. Viņa nupat saņēma Draudzīgā Aicinājuma balvu kā labākā skola Pilsētu skolu grupā. Re - skatamies reitingu! Tagad reitings tiek aprēķināts pēc CE rezultātiem.

Bez tam jāsaka, ka r64vsk ir lieliska vieta, kur mācīties matemātiku - apskatamies kā skolai ir veicies matemātikas reitingā. Viņa ir otrajā vietā visā valstī!!! Stabili otrie. Aiz RV1Ģ, kas saprotams, jo kur nu vēl ir tik liela skolēnu atlase. Bet vienkāršā Rīgas 64. vidusskola dod iespēju vispārīgiem jauniešiem sasniegt izcilu līmeni matemātikā! Un tā pamatā - daudzu lielisku matemātikas, protams, arī citu mācību priekšmetu skolotāju darbs! Tad nu lūk - saite uz iespējams, ka labākās skolas Latvijā mājas lapu - Rīgas 64. vidusskola

Starp citu - skolas SP uzradusies mājas lapa, forši!

piektdiena, 2011. gada 18. novembris

Vešiņa

Kamēr Latvijā notiek parādes, pasākumi par godu valsts dzimšanas dienai, es sēžu ārā uz trepēm, sildu degunu siltajā saulē, gaidu ciemos un mazgāju savu veļu. Nu tad varu uzrakstīt kā tas te notiek. Jo tā taču ir nozīmīga ikdienas sastāvdaļa!!

Veļas mazgāšana notiek Laverie, kas atrodas mūsu rezidencē, vienā nomaļā kaktā. Nelielā telpa sastāv no aptuveni 10 veļas mazgājamajām mašīnām un 5 žāvētājiem. Veļas mašīnas ir normāla izmēra - 6-7kg ieejot. Cik maksā? Mašīna ir 2.10-2.40 Eur Nav tik traki. Žāvēšana 50 centi par pāris minūtēm. Toties vismaģiskākais ir darba laiks. It kā oficiāli skaitās no kādiem 8-22, bet reāli varot mazgāt visas 24/7. Tātad viena lieta, kas Francijā strādā bez apstājas! Forši. Pie tam internets tepat blakus ir noķerams, arī attālums līdz istabai ir pāris minūtes. Ērti!

P.S. Var maksāt arī ar MONEO karti. Kas tā? Uzrakstīšu kādreiz citreiz.
P.S.S. Sveiciens svētkos!

otrdiena, 2011. gada 15. novembris

La Fondue

Šodien pusdienas bija īpašas. Parastā ēdnīcas ēdiena vietā sadūšojāmies izbaudīt ko reģionālāku. La Fondue!


Mani kolēģi jau iepriekš bija atraduši vietu, kur to var nosmeķēt - oriģināla izskata iestādījumu, kuru augstāk redzat Google street view. Ja interesē precīzāk - atrodas pie pašas Notre-Dame pieturas.


Tiem, kas nezinu, kas tas tāds - šajā restorānā tas izpaudās kā katliņš uz uguns ar kausētu sieru iekšā, bļodiņu ar salātiem katram no ēdājiem un groziņu maizes, kas sagriezta gabaliņos. Tad nu tā jāsprauž uz speciālām dakšiņām un jāliek sierā. Pēc tam nedaudz jāpadzesē, lai neapdedzinātu mēli. Un jāliek mutē, ik pa laikam iekožot kādu salātlapu.

Mēs nomēģinājām "Savoyarde", kas sastāv no Comté siera, Beaufort un Emmental. Kopā tas sniedz ļoti spēcīgu siera garšu. Un daudz... Ņam! Nedaudz likās, ka pēc zilā siera garšo, bet izskatās, ka ne gluži. Katrā ziņā vēderu piepildīt sanāk ātri.

Samaksājām padaudz - 15 Eiro (ap 11Ls), tajā iekļauts arī vīns, augu liķieris labākai ēdiena sagremošanai un tēja/kafija. Ir vērts nosmeķēt!

Kādreiz varētu uztaisīt pat mājās. :) Nākotnē! Reku recepte!

pirmdiena, 2011. gada 14. novembris

Jauna darba nedēļa

Esmu pie darbiem, bet pusdienu pauzē pamanīju šo iekš ir.lv - skaisti...

Mērs - zīmējis Māris Bišofs http://www.ir.lv/2011/11/14/mers
Ceru, ka nedusmosies par autortiesībām.
Labu dienu!

svētdiena, 2011. gada 13. novembris

La Peyrouse

12. Novembris
5:00. Ceļos. Muslis, piens, mantas somā. Viss ir? Karte, ēdiens, kamera, jakas. Botas kājās un aiziet!
5:40. Tramvaja pietura. Esam seši. Visi gatavi. Tramvajs, kāpjam, visi samiegojušies. Ārā vēl tumšs kā naktī.
6:17. Pienāk autobuss Viktora Igo laukumā. Esam jau astoņi. Iekāpjam iekšā, ērti izsēžamies, dodamies ceļā. Vēl joprojām tumšs.
7:00. Pabraucam garām Saint-Georges-de-Commiers, izbraucam no ielejas biezās miglas. Kalni met tumšas ēnas austošajā dienā.
7:20. Esam klāt - Monteynard ciemā. Lēnām debesis paliek zilas. Sauli vēl neredz. Sākam čāpot ezera virzienā - tad ieraugām. Tas padevies mākoņiem. Izskatās, ka tie tur būtu ūdens vietā.

Mākoņi Lac de Monteynard-Avignonet 
7:40. Dambi neredzam. Mākoņi priekšā. Toties saule iekrāso Vercor kalnus. Un mums jādodas tālāk. Augšup. Nekas - nākošreiz.
10:00. Kāpjam, kāpjam. Sāk pavērties skaists skats uz ieleju. Kāpjam tālāk.


11:00. Esam augšā. 1710m La Peyrouse ir iekarots. Saule, neliels nogurums, bet smagākais jau paveikts. Tad nu laiks atelpai, pusdienām un snaudienam!

Barrage de Notre-Dame-de-Commiers - viens no dambjiem, kas  veido divus uzpludinājumus - ezerus

Augšā
12:30. Dodamies tālāk - pa augšu, caur mistiskiem mežiem, sausām pļavām - rudenī!


14:00. Spēlējamies ar lapām.
16:00. Vēl uz leju. Lielākā daļa no 1400m uz leju jau noieta.
17:15. Esam izsalkuši, autobuss tik pēc pusotras stundas. Meklējam ēdienu! Saule jau norietējusi.


17:45. Atrasts bārs ar alu, pie stacijas. Heiniken, bet pēc šādas pastaigas pat tas liekas garšīgs. Un pāri ielai nopirkts saldais kruasāns remdē izsalkumu.
19:00. Buss atpakaļ. Pastaiga galā. Skaista diena pavadīta!

piektdiena, 2011. gada 11. novembris

vēl guļot

Šodien esmu slinks. Tūlīt būs jau pulkstens 12, bet es vēl lasu ziņas, guļot gultā. Izlutināts? Daļēji. Būtu tā kā veikli jāstrādā, bet biku atelpu tā kā vajadzētu. Kāpēc? Pirmkārt, šodien Francijā ir oficiāla svētku diena. Par godu Pirmā Pasaules kara beigu dienai. Līdz ar to neviens nekur nesteidzas - nedēļas nogale ir kļuvusi garāka.

Bet otrkārt, kas arī ir svarīgākais iemesls - man vakar bija pirmais eksāmens šeit, Grenoblē. Nu ne uz pilnu klapi, jo dod pusi atzīmes (jo otru daļu pasniegs cits pasniedzējs), tomēr gana svarīgs. Biju satraucies, jo sen nebija bijis tikai rakstiskais eksāmens fizikā, kā arī priekšmets nav īsti pavisam vienkāršs. Beigās gan tomēr viss izrādījās labi, vismaz tagad tāda sajūta ir. Nedaudz gan salaidu pašas beigas grīstē, bet tas pat vajadzīgi - citādi nākošajai reizei liktos, ka būs pavisam vienkārši.. :)

Foto no LETA
Tad nu sveicieni Jums visiem Lāčplēša dienā! Diemžēl nevaru aiziet līdz krastmalai un nolikt svecītes pie Rīgas pils mūra, tāpēc to par mani, lūdzu!

sestdiena, 2011. gada 5. novembris

ar kājām pa rudeni..

Šodien saņēmos nebūt skumjš un nesēdēt tikai istabā, bet arī doties nelielā skrējienā - sen tak nebija darīts. Nu tad pavēlā pēcpusdienā devos stundas skrējienā pa šādu maršrutu. Kopā tā arī sanāca 10 km.


Taciņās jau rudens, lapas sabirušas. Lietus te pēdējās dienās šo kārtu gan palielinājis, gan nu jau sakompresējis. Temperatūra ar mākoņiem virs galvas turās ap 15 grādiem, varu skriet šortos un kreklā - silti tak! Tik krēslojas jau ap 17iem..

Un tad, kad pagriezies uz Belledonne kalnu masīva pusi, redzi, ko rudens ir sadarījis - sakrāsojis kalnu virsotnes jau baltas! Nu tie ir tie ap 2300m augstie. Zemāk vēl baltums nenāk.. Bet smuki. Citi kalni ar tādi apvainojušies izskatās - košais gaišais pelēkums nomainīts ar tumšu pelēku, slapju dusmīgumu. Nu neko, dzīvojam, skatamies!

piektdiena, 2011. gada 4. novembris

tam daram

Ārā ir šausmīgs vējš.. Uh, bet pasilts. Ap daudzpadsmit grādiem. Jaku gan prasās... Bet brīžiem liekas, ka šausmīgi aizpūtīs mani prom. Miskastes jau te pie kojām ir apgāzis. Pacēlām vienu, bet - pēc mirkļa jau atkal apkārt...

Tikmēr atradās šī Nordea reklāmas lapa ar jaukiem padomiem. Interesanti.


un



 Fizika! Vai ģeometrija, utt.

trešdiena, 2011. gada 2. novembris

Skrienu, skrienu


Te slinkošana, te skriešana. Kaut kas traks. It kā jādara lēnām un mierīgi, bet tad liekas, ka ātri – ķerot un raujot. Tāda sajūta, ka trūkst sistemātiskas pieejas.  Jātaisa plāns. Jāuzraksta, jāievēro. Jāstrādā, citādi no kauna zaļas ausis...

Un tomēr – likt lekciju astoņos no rīta nav prāts. 40 minūtes ceļā, jāceļās pēc sešiem. Un tikai vienu dienu. Šausmas... Bet arī ar to jātiek galā. Citu variantu taču nav. Semestris vēl īsti nav pusē, bet lēnām tuvojas. Arī pirmais eksāmens – tāds starpeksāmens kursa vidū, jo mainās pasniedzēji. Jāstrādā, jāstrādā!!!


Un tajā pat laikā arā ir rudens. Lapas birst aumaļām, rudens jaka prasās arī pa dienu. Koki sakrāsojušies tik burvīgi, ka kalni nu izskatās pēc gleznainām ainavām. Acis priecājas, pat negribot. Ceru, ka paliks vēl glītāk! Un ļoti ceru, ka laiks atļaus mums pakāpt uz augšu – paskatīties to visu no vēl dabīgāka skatu punkta. Bet tagad jums saku Čau! Gan kādreiz sarakstīšu par kūkām, piedzīvojumiem veciem un jauniem, tagad pie darbiem! Ir sajūta! Tikmēr palasiet māsas blogu par Bragas un Guimaraes apmeklējuma iespējām, neiešu jau atkārtoties!

otrdiena, 2011. gada 1. novembris

vēl par autobusu..

Vēl nedaudz jums izstāstīšu par saviem iespaidiem un pieredzēto garajā autobusa braucienā.



Turpat 1200km, google saka, ka paveicams 13 stundās. Publiskajam transportam - 21 stundu. Kāpēc? Ēšanas pauzes, tualetes pauzes, 2 pārsēšanās uz citiem autobusiem. Tāpēc ceļš ir stipri izstieptāks un nebaudāmāks, jo lielu daļu laika paņem pauzes. Gaidi, gaidi, gaidi.. Ja esi viens, tad pavisam traki. Ja ir vēl kāds, tad domāju, ka stipri feināk.

Interesanti kā tas tiek menedžēts - pirmo simtu kilometru līdz Viseu pirmais autobuss veic vairāk kā 3 stundās, jo paņem visus apkārtnē esošos cilvēkus, kas vēlas doties kur tālāk. Tad Viseu ierodas starptautiskie autobusi, kas sākuši jau no dažādām vietām. Pēc sava virziena atrodi pareizo autobusu (ir kādi 3), ieliec bagāžu un lec iekšā. Maģiskais vārds ir gala stacijas nosaukums - man tā bija Toulouse! Tas bija vienīgais veids kā komunicēt ar portugāļu vai spāņu šoferiem..

Tad pēc pailgāka laika pie vakariņām visi autobusi, kas dodas centrāl-eiropas virzienā, satiekas Area Suco:


Tas ir hotelis autoceļa malā, kuram blakus ir liels asfaltēts laukums ar pāris atvērtām nojumēm - vieta autobusiem. Sabrauca ap 15. Kad dodies vakariņās, tev iedod kartiņu ar autobusa nummuru un virzienu, lai tu zinātu, kur jāpārkāpj. Ģeniāli. Atrodi pēc tam savu autobusu, pārnes savu bagāžu un dodies tālākā ceļā.

Tā jau šis brauciens nav tik traks. Tikai makani nogurdinošs un nedaudz stresu uzdzenošs brīžos, kad nesaproti, kur un kas tev jādara valodas barjeras dēļ. Bet ir interesanti..

Mājup no Tulūzas

Ciemošanās tūre pabeigta. Esmu jau atceļā uz Grenobli franču lepnumā - TGV. Atpakaļ pie īstenības, mācībām un visa pārējā. Nedaudz ievesmas un prieka ir iegūts, jāmēģina tas pielietot dzīvē. Jo nu to patiešām vajag!

Tikko vilciens atstāja Tulūzas staciju – interesanti vērot cilvēku emocijas. Viena dāma mirklīti par vēlu pieskrēja pie vilciena – un neko darīt – nokavēts. Dusmas, sašutums.. Cits pavada draugu un smaidot māj. Vēl viens pavada savu meiteni un bēdīgām acīm noraugās aizejošavā vilcienā.. Be ne par to stāsts.


Pēdējās divas dienas sanāca pavadīt labā kompānijā. Kā nekā apciemoju Vitāliju, kurš otro gadu studē augstās ekonomikas māku Tulūzā (Toulouse) – piektajā lielākajā Francijas pilsētā, kas nometusies tās dienvidrietumu daļā gabaliņu no Vidusjūras, Biskajas līča un Pireneju kalniem. Tur nav slavenas vecpilsētas, milzīgu pieminekļu, lielu piļu vai šauru romantisku ieliņu. Vismaz nemana.. Toties ir pāris iespaidīgu baznīcu, laukumu, piemīlīga sarkanu ķieģeļu arhitektūra franču gaumē, paliela upe ar tiltiem dažādu svēto vārdos, metro bez vadītāja. Un ir vēl! Te ir tas franču šarms. Ir jau būtiski, kā tev to pilsētu parāda - tad jāsecina, ka man parādīja ļoti jauki! Un ir vēl bars skaistu meiteņu, kas labi atspoguļo pilsētas lielo studentu populāciju. Tas, protams, šo šarmu pastiprina.

Un ko lai dara ar to šarmu? Jābauda! Izdevās tik vienu vakaru un pusi dienas. Bet patīkami. Es tagad domāju, vai maz varu šo sajūtu ietērpt vārdos. Šobrī neizdodas. Tas ir nu tas – nu tas! Tā putukrējuma garša, kas nav puktukrējums, bet papildus efekts. Gan iemācīšos, bet to citreiz, es te par Tulūzu! Tad šī pilsēta ir jābauda. Nav jāvelk ķeksīši ceļvedī. Ir jābauda iespēja staigāt kreklā oktobra beigās un saules staru kutināšana degunā, cilvēku smaidi un ēku skatiens. Apsēdies upes malā, apēd kādu kruasānu.. forši!!!

Tātad uz Tulūzu jābrauc pabaudīt. Kas cits jādara? Vitālijs saka, ka viegli paceļot visapkārt. To arī darījām otrā dienā – bijām Karkasonā (Carcassonne), kas man iepriekš asociējās ar galda spēli, ko pats gan neesmu nekad spēlējis. Bija dzirdēts, ka tur ir iespaidīgs cietoksnis, kurš arī bija mūsu galvenais apskates mērķis.


Pati pilsētiņa – veidota pēc perfekta plāna – ielas veido taisnstūrīšus. Kas tad vēl? Principā nekā īpaša. Nav ko tērēt laiku, jākāpj augšup uz cietoksni. Jau pārejot pār viduslaiku akmens tiltu, tu sāc pamanīt to akmens brīnumu. Redzi – tas laiski izgūlies uz pakalna. Kā pasakā! Cietoksnim ir divas aizsargsienas kārtas, kurām izejot cauri, nokļūsti darbīgā tūrisma objektā. Veikaliņi, suvenīri, restorāni, arī katedrāle un pils iekš pils. Cilvēku daudz, it īpaši bērni – tie tik skraida apkārt un lēkā aiz priekiem. Cenas, protams, tūristiskas, tomēr var atrast pat kebaba vietu. Neizskatās gan gluži kā viduslaikos. Pils apskate ir par maksu, pat 8 Eiro, tomēr paveicas – Eiropas Savienības jauniešiem (18-25 gadus veciem) ieeja par brīvu. Ir interesanti uzzināt kā tad pils un cietoksnis ir  veidojušies. Sīkumos neizplūdīšu, bet izrādās, ka viņa ilgu laiku ir bijusi pils pie robežas ar spāņu zemēm, tāpēc pamatīgi nocietināta. Taču vēlāk – Francijai paplšinoties (ap 17 gs., ja nemaldos), tās nozīme zudusi, līdz ar to, pakļaujoties laika zobam, gāja postā. Tikai aptuveni simt gadus atpakaļ, vairāki svarīgi vīri sāka veikt tās atjaunošanu, izvēloties Luija IX laika stilu. Tādējādi atjaunojot tādu, kā redzam šodien – visnotaļ iespaidīgu. Re – tikko pabraucu pilij garām ar vilcienu. Kā atgādinājums! Ir vērts redzēt.

Vēļ interesanta lieta te esot Canal du Midi – vidus kanāls, pa kuru var pabraukāt ar laivām, izbaudot slūžu darbību, paskatoties plašos laukus. Tā vien gribās to pamēģināt, bet varbūt ar velosipēdu, jo gar kanālu ved taisns jo taisns celiņš. Arī lauku mājas notur manu acu skatienu Tādas majestātiskas dzimtas mājas, kas būvētas jau labu laiku atpakaļ un tik ļoti asociējas ar francisku lauku ainavu.. Eh, citreiz – jābrauc ciemos vēl! Paldies, Vitālij!