Parīze vēl un vēl!

Aizvadītā nedēļas nogale Parīzē bija ārkārtīgi feina. Lieliskā kompānija komplektā ar ideālu laiku ļāva pabaudīt vēl šo to no plašās franču galvaspilsētas.

Par Monē ūdensrozēm ir lasīts un dzirdēts, neskaitot kultūrvēstures grāmatu mirkļus, kaut kas ir arī redzēts Orseja muzejā. Taču Parīzē ir vieta, kur notverama Monē ūdensrožu kulminācija - Oranžērijas muzejs Tilerī dārzos turpat pie Luvras. Divās ovālveida formas telpās apmeklētājiem iespējams nesteidzīgi aplūkot impresionismā veidotas daudzpaneļu panorāmas ar dīķa ūdensrozēm, ko Monē testamentā novēlēja Francijas valstij. Savdabīgs kopskats, apbrīnojama škietami haotisko otas triepienu un krāsu spēle, kas no attāluma veido sapņainus skatus!!

Chaïm Soutine interesantie portreti

Ja ar šiem brīnumiem par maz, tad apakšstāvā apskstāma paliela Francijai dāvināta mākslas kolekcija (La Collection Jean Walter et Paul Guillaume) ar Matisu, Pikaso, Renuāru, utt.

Monso parka ieejas vārti

Otrs jaunapskatītais objekts bija Monso parks, kas paslēpies 8. rajonā. Reiz to pa gabalu biju manījis no autobusa loga un parkā redzamā pussabrukusī kolonāde ieķērās prātā. Tad nu šoreiz beidzot bija laiks un vieta to apmeklēt klātienē. Parīzē tomēr parki ir kas īpašs. Milzīgi un grezni ieejas vārti, pārītis romantiska parka elementi, dzīvelīgi bruņurupuči, skaisti un interesanti koki ir izteiktākie interesantumi, kas palikuši atmiņā! Noteikti der kā patīkams piknika galamērķis, ja citi iespaidīgākie parki jau apskatīti.

Apmeklējot Bastīlijas operu

Nevar jau visu laiku tik pa muzejiem, parkiem un restūžiem dzīvoties. Jau sen vēlējos novērtēt franču kultūru vēl aktīvākā veidā, ko izdevās paveikt sestdienas vakarā, apmeklējot Parīzes Operu. Bellini Romeo un Džuljetas variants (I Capuleti e i Montecchi), kā vairums operas iestudējumu Parīzē, skatāms modernajā Bastīlijas operas namā. Interesanti apskatīt šo celtni no iekšpuses - it kā sagaidāma, taču pārsteidzoši atšķirīga zāles uzbūve un racionālaia interjers. Mūzika manām ziloņa apsēstajām ausīm skan lieliski, koris, kas pēc skata diezgan internacionāls, dzied spēcīgi, solistu balsis tīri neko, daža pat skaisti spēcīga, taču dekorācijas moderni pliekanas, kas, kopā ar zāles askētisko noskaņu, izteikti liek uzsvaru uz audiālo baudījumu. Kopējais iespaids? Laba, taču, manuprāt, nekas vairāk.. Tāpēc iesaku baudīt mūsu LNO, kamēr tā ir pasaules līmeņa un par tik (salīdzinoši) pieņemamām cenām!

Dīvainās skulptūriņas quai Branly (Branlī krastmalas) muzejā

Arī ceturtais jaunredzētais nieks ir muzejs - nesen uzbūvētais Musee du quai Branly ļauj aplūkot tālāku zemju kultūru eksponātus. Okeānijas, Āzijas, Āfrikas un Amerikas pamatiedzīvotāju kultūru un tradīcijas raksturojoši objekti -reliģisko ceremoniju maskas, ieroči, totēmi, mākslas piemēri, utt. Lietas, ko pierasts redzēt filmās par nepazīstamām kultūtrām, te var apskatīt lēnām un nesteidzoties no visām pusēm. Lai arī cik tālas ir šīs zemes, pārsteidz rituālo priekšmetu līdzības. Gluži kā jokā "Cik ir 2 Kubā? Tikpat cik 2 Latvijā!", nepamet sajūta, ka senie cilvēki, esot dažādās pasaules malās, atrada līdzīgas atbildes uz tiem pašiem jautājumiem.. Un tajā pat laikā tik atšķirīgi no šodienas mums! Vai arī..?

Citādi viss pa vecam - jaunā nedēļa atnesusi pelēku lietu, savukārt darbu saraksts pats no sevis nav sācis rukt.. tad nu rullējam tālāk!

Japānas iespaidu drumstalas

Laiks skrien. Burtiski. Hops, un atkal jau tālāk. Un rokā neķeras. Bet tā viš i. Jāsadzīvo. Nu jau kādu laiciņu esmu atpakaļ vecajā kontinentā un domas neviļus atgriežas pie vēlmes salīdzināt. Kas līdzīgs, kas atšķirīgs tajā tālajā zemē, kurā izdevās paviesoties. Nu tad te pierakstīšu šādus tādus niekus, kas uzreiz šaujas prātā.

Kurpes pret čībām

1) Nost ar kurpēm, lai dzīvo zeķes un čības

Principā visi no mums pārnākot mājās novelk kurpes. Skolās mūs mudina lietot maiņas apavus. Darbā cilvēki mēdz uzvilkt darba kurpes. Bet Japānā āra apavi iekštelpās ir tabu! Mājās zeķes uz zolīdas koka grīdas. Darbā vismaz gumijotas čības. Būtu vēl labi, ja ar 45. izmēru nejustos kā dinozaurs...

2) Darba laiks un darbaholisms

Ir daudz dzirdēts par japāņu strādīgumu. Laboratorijā nebija tik traki. Lielais vairums strādāja normālas darba stundas. Protams, kad nepieciešams, arī nakts stundas netika žēlotas. Bet, cik sanāca noskaidrot pļāpājot, viss atkarīgs no kompānijas. Daļā darba stundas dienā (un ar brīvdienās) ir divciparu skaitlis, citur ir eiropeiskāks darba laiks. Cik sapratu, pēdējā laikā darba trakums normalizējoties.

Cilvēku bagātākā gājēju pāreja - pie Shibuja stacijas

3) Steiga

Ar draugiem pļāpājot, tipisks jautājums bija par cilvēku iešanas ātrumu. Sākumā likās - nē - gluži kā Eiropā, jo pats soļoju ātrāk. Taču pēc tam ievēroju, ka neeju tik ļoti ātrāk. Tā kā arī šajā ziņā mītā taisnība!

Guļam ka prieks

4) Miegs ir prieks

Steigu cilvēki šeit kompensē ar spēju gulēt jebkurā transporta līdzeklī, jebkurā pozā. Stāvus, sēžus, krācot vai guļot uz sveša pleca.

5) Vai jutos garš?

Jāsaka, ka biju patīkami pārsteigts par to, cik ļoti izstiepusies ir jaunā paaudze. Metro biju starp garākajiem, taču tik pavisam nedaudz. Ja salīdzina ar vecāko paaudzi, tad gan. Gluži tāpat kā Latvijā. Laikam, miermīlīgie apstākļi un pārtikas pietiekamība mūsu paaudzei ir nākusi par labu. Vai arī broileru steroīdi.. :D

6) Pieklājība un cieņa

Īpašība, kas padara vizīti īpaši patīkamu, ir japāņu pieklājība un cieņa. Vēlme palīdzēt, pat ja ir valodas barjera, laipnums, nebeidzams smaids. Reizēm tas sāk likties mākslīgi un uzspēlēti, jo pie tā nav pierasts. Taču tā viš te ir.

7) Tabu?

Vēl viens nieks, ko pamanīju - ir tēmas, par kurām sabiedrībā īpaši nerunā, uz kurām nereaģē. Šie problēmjautājumi paliek tabu. Nav tā, ka aizliegts, taču saruna nebūs tik atraisīta kā rietumeiropā. Alkohols ir viena no tām - tā lietošana sabiedriskās vietās (piem. metro) pārējos neizsauc emocijas. Un attiecīgi arī top internetā atrodamās bildes ar alkohola skurbuļa samocītiem uzvalkos tērptajiem darboņiem, kas mājupceļa vilcienā ieņem neiedomājamas pozas...

Vīriešu apģērba stils. Ar somu. Kāpēc gan ne?

8) Apģēbs

Protams, te sastopami ļoti intersantie 'īpašo stilu' ģerbtie jaunieši, taču ikdienā cilvēki ģērbjas diezgan rietumnieciski. Kopumā, nevaru teikt, ka viņu stila izjūta atbilstu manai izpratnei par gaumīgi ģērbtiem cilvēkiem, bet neesmu jau modes eksperts. Taču viena nianse mani pārsteidza - vīriešu rokas somiņas. Gluži uz skata tādas kā sieviešu somiņas Eiropā, taču tās esot speciālās 'vīriešu'. Pat skatlogos reklamē.. Kad diez šis stils atnāks pie mums?

Auto griezējplatforma + daudzstāvu sistēma reizē

9) Autoparks

Skaidrs, ka vietas pilsētās katram nav daudz. Arī auto aizņem vietu, tāpēc bieži manāmi bija 2 risinājumi. Nr. 1 - rotējoša pamatne, kas uz vietas ļauj sagriezt mašīnu pareizā virzienā (gluži kā riņķveida vilcienu depo). Nr. 2. vairākstāvu stāvvieta ar individuāliem pacēlājiem. Eiropā šādus nebiju manījis.

Daba pilsētā. Shinjuku Gyoen Nacionālais dārzs.

10) Pilsēta un daba

Mani pārsteidza japāņu mīlestība pret dabu - lai arī cik neliela nebūtu zemes teritorija ap māju, tur būs mazdārziņš vai vismaz pāris lieli puķu podi. Taču visīstākās dabas oāzes ir parki un tempļu un svētnīcu teritorijas, kas izteikti kontrastē ar pilsētas debesskrāpjiem, taču sniedz iespēju vismaz uz mirkli aizmukt no steigas un trokšņa. 

Tādi krikumi palikuši prātā. Ja būs laiks un iedvesma, centīšos vēl šo un to ieklikšķināt šajā vietnē. Bet tikmēr - jauku pavasari!

Kas lācītim vēderā?

Rīsi + cepta panēta cūkgaļa.

Kas lācītim vēderā? Tas man tāds pēdējā laika aktuālais jautājums. Ēst taču gribas!

Nūdeles savā sulā ar piedevām

Ēdienu ziņā mani droši var saukt par konservatīvu. Ja atskatos uz bērnību, tad jautājumu vispār nav. Arī šobrīd manī nemājo tas trakā izmēģinātāja gēns, kurš ieraugot kaut ko neredzētu uz galda, uzreiz to grib bāzt mutē. Taču, tiklīdz man izstāsta kas ir kas, drosme mēdz uzrasties. Vajag taču saprast kas kā garšo.

Suši-izvēle

Tā jau arī Japānā ikdienas ēdieni ir vienkārši. Rīsi vai nūdeles + sautēti dārzeņi + sautēta/panēta eļļā cepta gaļa/zivs. Un silta/auksta zaļā tēja. Protams, ar to izvēles iespējas neaprobežojas. Un tad nu tā - kas man gadījies pa ceļam?

Suši brīnumi. No kreisās - krabju smadzeņu putra un kāju skaidiņas; kaut kas ex-peldošs uz rīsiem

Suši. Kur tad Japānā bez tā. Uzreiz nāk prātā slīdoša lente ar šķīvīšiem. Jā - tieši tā. Taču vēl katram galdiņam skārienjūtīga planšete, kur var izvēlēties tiešo piegādi ar miniatūru formulu, kas piebrauc pie galdiņa un pati apstājas. Vadījos pēc vietējo ekspertu ieteikumiem, līdz ar to nosmeķēju ne tikai tradicionālo laša, bet arī marinētas skumbrijas, kalmāra, ikru, pāris nav-ne-jausmas-kas-bet-esot-labs, un pat izvirtīgo liellopa suši, kā arī natto (ar baktērijām fermentētas pupiņas - neiesaku), krabju smadzeņu biezeņa un maltu kāju skaidiņu un citus maki. 

Sautēta rīkles gaļa 

Kas vēl? Vienu dienu pusdienās netīšām sanāca iegādāt sautējumu, kur vienkāršu gaļas strēmelīšu vietā bija paslēpusies rīkles gabaliņi. Izrādās, ka šeit tādi populāri. Mīksti, taču elastīgi un grūti sakožami. Ne man pie sirds. Savukārt ilgi novārīti zupā gan ir garšīgāki.

Vakardienas vakariņās pamēģināju Basahi - jēlu zirga gaļu. Pēc asiņainajiem franču steikiem un karpačo konsistence nepārsteidza un garša bija ļoti jauka! Kopā ar ingvera pastu sojas mērcē teiktu ka ņam.

Bet šie jau tik pāris nieki no tā lielā citādo ēdienu klāsta...