Kas lācītim vēderā?

Rīsi + cepta panēta cūkgaļa.

Kas lācītim vēderā? Tas man tāds pēdējā laika aktuālais jautājums. Ēst taču gribas!

Nūdeles savā sulā ar piedevām

Ēdienu ziņā mani droši var saukt par konservatīvu. Ja atskatos uz bērnību, tad jautājumu vispār nav. Arī šobrīd manī nemājo tas trakā izmēģinātāja gēns, kurš ieraugot kaut ko neredzētu uz galda, uzreiz to grib bāzt mutē. Taču, tiklīdz man izstāsta kas ir kas, drosme mēdz uzrasties. Vajag taču saprast kas kā garšo.

Suši-izvēle

Tā jau arī Japānā ikdienas ēdieni ir vienkārši. Rīsi vai nūdeles + sautēti dārzeņi + sautēta/panēta eļļā cepta gaļa/zivs. Un silta/auksta zaļā tēja. Protams, ar to izvēles iespējas neaprobežojas. Un tad nu tā - kas man gadījies pa ceļam?

Suši brīnumi. No kreisās - krabju smadzeņu putra un kāju skaidiņas; kaut kas ex-peldošs uz rīsiem

Suši. Kur tad Japānā bez tā. Uzreiz nāk prātā slīdoša lente ar šķīvīšiem. Jā - tieši tā. Taču vēl katram galdiņam skārienjūtīga planšete, kur var izvēlēties tiešo piegādi ar miniatūru formulu, kas piebrauc pie galdiņa un pati apstājas. Vadījos pēc vietējo ekspertu ieteikumiem, līdz ar to nosmeķēju ne tikai tradicionālo laša, bet arī marinētas skumbrijas, kalmāra, ikru, pāris nav-ne-jausmas-kas-bet-esot-labs, un pat izvirtīgo liellopa suši, kā arī natto (ar baktērijām fermentētas pupiņas - neiesaku), krabju smadzeņu biezeņa un maltu kāju skaidiņu un citus maki. 

Sautēta rīkles gaļa 

Kas vēl? Vienu dienu pusdienās netīšām sanāca iegādāt sautējumu, kur vienkāršu gaļas strēmelīšu vietā bija paslēpusies rīkles gabaliņi. Izrādās, ka šeit tādi populāri. Mīksti, taču elastīgi un grūti sakožami. Ne man pie sirds. Savukārt ilgi novārīti zupā gan ir garšīgāki.

Vakardienas vakariņās pamēģināju Basahi - jēlu zirga gaļu. Pēc asiņainajiem franču steikiem un karpačo konsistence nepārsteidza un garša bija ļoti jauka! Kopā ar ingvera pastu sojas mērcē teiktu ka ņam.

Bet šie jau tik pāris nieki no tā lielā citādo ēdienu klāsta...

Apskrienot samuraju zemi

Labrīt, labdien, sveiki! Dienas skrien kā japāņu ātrvilciens, pilnas notikumiem, iespaidiem, sīkiem darbiem. Tik traki, ka nesanāk pat laiks ko no tā visa uzmest uz virtuālā papīra...

Viens no Shinkansen - japāņu ātrvilcieniem 

Jāsaka, viss labi - paēdis esmu, jumts virs galvas, nauda vēl nav beigusies. Iespaidi krājas. Nedēļas nogalē intensīvi izmantoju iegādāto Japan Rail Pass, kas manā gadījumā par 200 eiro (29'000 JPY) ļauj 7 dienas izmantot Japan Rail dzelzceļu bez papildus maksām - ieskaitot daļu no ātrvilcieniem. Lai dotu dārdzības pakāpi, biļete Tokija-Kioto turp-atpakaļ maksā 26'000 JPY un ceļš ir 3h katrā virzienā. Tātad, ideāls variants, ja Jums te ir nedēļu garas brīvdienas. Piezīme - jāiegādā pirms ierašanās Japānā.

Pats paviesojos vecajā galvaspilsētā Kioto, lielpilsētā Osakā, skaistajā Matsumoto pilī un Nagano, ko ieskauj Japāņu Alpi. Vakardienas vakarpusi pavadīju 2. lielākajā Japānas pilsētā Jokohamā. Tā jau skaļi vārdi, bet ko tad redzēju?

Kioto Kiyomizu-dera templis

Kioto ir tempļu pilsēta. Parkveidīgos zemes pleķos koku ielokā paslēpušās neskaitāmas svētnīcas un budistu tempļi. Ir pārītis senatnīgu ieliņu, kas mudž no irbulīšu un citu suvenīru veikaliņiem, kā arī aicinošu restorānu piedāvājumiem. Un liels bars tūristu. Man neredzēta paliku senā imperatora pils, kuras vizītei jāpiesakās ļoti laicīgi...

Viens mazs un smuks Osakas 'skrāpis

Osaka ir liels biznesa centrs - debesskrāpji stiepjas debesīs. Nedaudz brīvības var noķert Osakas pilī un tās parkā, kur iespaidīgie aizsarggrāvji atsvaidzina kokiem bagāto ainavu. Tik pati pils, lai gan majestātiski redzama jau pa gabalu, ir atjaunota no drupām tik pagājušajā gadsimtā, tāpēc senatnes sajūta tur tikpat daudz kā Vācijas baznīcās ar kondicionieri.. Un, kad pienāk vakars, ieslēdzas reklāmu gaismas, Osakai kļūstot par tādu Āzijas pilsētu, kas iespiedusies atmiņā no Bonda filmām.

Matsumoto pils

Ko nenoķēru Osakā, to Matsumoto mazpilsētas skaistā pils sniedza pilnā krāšņumā. Senatnīgā daudzstāvu koka konstrukcija izskatās grandiozi no ārpuses, taču tīri necila iekšienē. Tālumā kalnu galotnēs vēl manāms sniegs, savukārt zemāka temperatūra bija aizkavējusi japāņu ķiršu ziedēšanu līdz man pieejamam laika. Glīti, skaisti!

Olimpisko spēļu atskaņas Nagano

Un tad vēl izstaigāju '98 gada ziemas olimpisko spēļu mājvietas pilsētu Nagano. Līdz atlikušajām arēnām nedevos, tās patālos pilsētas nostūros, taču apskatīju slaveno Zenko-ji budistu templi, kas celts jau 7.gs. un ir viens no pirmajiem budisma aizsākuma punktiem Japānā. Koka arhitektūras man neierastās formās. Interesanti, iespaidīgi. Pie tam Nagano pilsēta veidojusies ap templi, ne otrādi.

Jokohamas krastmalas promenāde

Savukārt vakardienas piedzīvojums Jokohamā bija patīkama pārmaiņa pieblīvētajai Tokijai un tās piepilsētām. Debessskrāpju kolonāžu spoguļošanās Tokijas līča ūdeņos, plašās promenādes, čainatauns (ķīniešu rajoniņš) un laiskais ritms liek sajusties krietni eiropeiskāk.

Bet nu, pēc nedēļas darbiem un izklaidēm, laiks pie miera, lai nedēļas nogalē vēl pabaudītu milzīgo un dažādo Tokiju. 

Citādā ikdiena

Kopā ar studentu bariem - uz Toyo augstskolas Kawagoe kampusu.

Nu jau puse no mana komandējuma tālajā salā ir aizvadīta. Ikdienas darbi rit savu gaitu. Beidzot piedzīvoju 'commuting' vistiešākajā nozīmē. Katru darba dienu tikšana no mītnes līdz darbam ilgst ap pusotru stundu vai ilgāk (Mitinos studentu rezidencē Tokijā, laboratorija atrodas piepilsētā Kawagoe, kas ir 43 km attālumā). It kā jau feini pa ceļam palasīt grāmatu vai ko tādu, taču man tas tomēr liekas par daudz. Vairāk kā 3 no 24 stundām pavadīt ceļā... nav brīnums, ka japāņiem tā patīk gulēt transportā!

Visi kopā, roku rokā - Ikebukuro stacija ir otrā noslogotākā pasaulē ar 2 miljonu pasažieru caurplūdumu dienā. 

Citādi, nav tādu ārkārtīgi spilgtu iespaidu. Manu, ka kārtība un organizētība šeit ir lieliska, cilvēku blīvums liek izteikti rēķināties ar citiem. Starp citu, Japānā ir 285 pilsētas, kurās iedzīvotāji ir vairāk kā 100'000. Kā nekā kopā te ap 130 miljoniem uz 6 reizes lielākas platības kā Latvijai. Tātad, 10 reizes blīvāka dzīvošana. Pieklājība un laipnība manāma it visur. Kultūra un ēdienkarte, protams, atšķirīga, taču tīri tā neko. Suši gan vēl nav izdevies pamēģinātm, bet vēl jau laiks. Pievienoju ar kādas ikdienas vizualizācijas.

Meiji svētnīca, veltīta Meiji imperatora un viņa sievas gariem.
Viena no iespaidīgākajām Tokijā. 

Aizvadītajā nedēļas nogalē nedaudz pabaudīju Tokiju, šajā gan plāns izmantot iepriekš iegādāto Japan Rail Pass, lai aizskrietu līdz kādiem Japānas must-see objektiem. Rītdien plānā Kioto - senā impēijas galvas pilsēta. Nu tad tāpēc laiks doties pie miera, jo rīt pusseptiņos jau vilciens.

Mazie lielauto. Dzeltenas numurzīmes esot mazlitrāžas auto ar nodokļu atlaidēm.
Tie ir šauri, toties augsti - izskatās nedaudz saspiesti.

P.S. Jaukas Jums visiem Lieldienas. Man tās šoreiz sanāks izteikti citādākas - mazāk olainas un bez brīvdienām.

Tipisks 'ātrais' ēdiens - sobu (griķu) nūdeles un cepti labumi.

P.P.S. Šodien škrobe. No rīta esot bijusi 4.8 balles stipra zemestrīce, kas jau esot 'sajūtama'. Bet es pat nepamanīju...