Busā

Esmu Tulūzā, ciemojos. Reku ieraksts, kas tapa vakardienas autobusa piedzīvojumā!

Esmu busā. Ceļā no Aveiro uz Tulūzu. Brīvdienas paskrējušas pārāk ātri. Nu vēl jau maza astīte palikusi. Bet tad jau pie mācībām..

Brīvdienas bija notikumu pilnas. Paspēju gan jauki paceļot, gan satikt mīļos, gan kurnēt istabā, briesmīga laika dēļ, gan pārēsies našķus, gan izjust atkaltikšanās prieku un šķirsanās sapīkumu. Kā tāds dīvains krējums ar skābā un putu krējuma maisījumu.

super...! Kopā 21h..

Tad nedaudz konkrētāk – pabiju es Portugāles ziemeļos. Pie māsas Porto apkārtnē, pie Baibas Aveiro un tur nedaudz apkārt. Redzēju un ausīju nelielu kripatu Portugāles vēstures – tā viennozīmīgi ir iespaidīga. Kā nekā viņi koka tupelēs brauca pāri okeānam, kamēr mēs taisījām līdumus, dziedādami tautasdziesmas. Pavisam citādāk. Var redzēt, ka šī valsts patiešām ir bijusi bagāta – tik daudz skaistu, cakainu baznīcu, iespaidīgu cietokšņu, pilsētu. Eh.. aizraujas elpa. Un tas tikai mazā pleķītī, ko paspēju redzēt.

Tomēr, kā lasām ziņās, šobrīd Portugāle nav tā plaukstošākā valsts, arī to ķērusi krīze. Nepazīstot valsti no ikdienas skatu punkta, to nemanu, tomēr, kas priecē – cenas manām acīm liek patīkami pasmidīt! Tad nu ļāvāmies kafeinīcām, kurās baudījām siltu tēju un Portugāles iespaidīgo kūku dažādību.. Ņam.. Un par četriem cilvēkiem nākas atstāt tikpat, cik Francijā krogā par labu alu. Bet par to atļaušos izplūst atsevišķā stāstā...

Pirms izbraucu no Portugāles (vēl 40km), jāsaka, ka laikapstākļi te ir nepierasti apnicīgi. Lai gan ārā ir +20 grādi, vējš prasa vilkt rudens jaku. Ēnā un vējā esot – pilnīgi noteikti ir pietiekoši. Arī vakaros ir līdzīgi, taču ilgāk pastāvot uz vietas, pirkstu gali sāk salt.. Savukārt dienas laikā izejot saulē, prasās atģērbties līdz pēdējai kārtai – karsti! Tad nu nākas balansēt starp karsti/auksti.. Vistrakākais, ka kakls makten reaģē uz šīm svārstībām un vakarā pieprasa maigu aprūpi. Nepierasti!

Šis brauciens pilnīgi noteikti būs motivējis mani pārskatīt un palasīt vairāk par vēsturi. Šis tas ir piemirsies, šis tas nav zināts. Bet zināt taču forši! Ceru, ka tāpat būs ar mācībām! Bet nu slinki pasnaust saulītē...

P.S. Ja braucat kādreiz no Aveiro uz Eiropu ar busu, tad labāk runājiet portugāliski, citādi grūti sekot līdzi informācijai, kura īšti nekur nav izvietota. Aveiro-Tulūza prasa ~20h, maksā ap 35 Eur. Izbrauc 8.30, tad kādas 4h blandās pa ciemiem, kamēr saķer visus pasažierus. Aizved uz Viseu autoostu, sagaida starptautiskos busus, kur katrs sadalās pa virzieniem. Nu vēl tik Bilbao, liekas, būs jāpārkāpj. Katrā ziņā, mantu transportēšanai – ideāli! Arī vīna.

Kā tikt uz Porto no Grenobles?

Kamēr sēžu lidostā un gaidu savu lidmašīnu, izmantošu laiku lietderīgi, lai pastāstītu jums vēl vienu stāstu/piedzīvojumu.

Mans lidojums ir ar burvīgo īru lētlidokli Ryanair no Sentetjēnas (St-Etienne) uz Porto. Tā ir niecīga izmēra lidosta, kas, cik noprotams, dzīvo no čarterreisiem un pāris lētāku kompāniju lidojumiem pāris reizes nedēļā. Sentetjēnas lidosta atrodas gabaliņu no pašas Sentetjēnas ziemeļu virzienā, savukārt Sentetjēnas pilsēta atrodas kādu galabiņu uz Rietumiem no Lionas. Un ja pabeidzam stāstu, tad Liona atrodas gabaliņu uz Ziemeļrietumiem no Grenobles.

View Larger Map

Šī ir vienīgā vieta, no kurienes var aizlidot uz Porto pa lēto šeit tuvumā. Milānu neskaitīsim, tas tomēr ir tālāk. Tad kā nokļūt līdz lidostai?

Es izvēlējos variantu vilciens+reģionālais autobuss. Vilciens Grenoble-Liona un Liona-Sentetjēna kopā ar nelielu gaidīšanu aizņem ~3h. Tad vēl autobuss 103 par 2 Eiro no Sentetjēnas stacijas 30 minūtēs tevi nogādā līdz Aeroport – lidostai (uzmanīgi tik ar kursēšanas laikiem, tie nav bieži). Vieglāks variants ir braukt ar lidostas eksprešiem no Lionas dzelzceļa stacijas, tie sanāk nedaudz dārgāki, tomēr iet tieši pirms noteiktiem lidojumiem. Cītīgāk jāpaskatās lidostas mājas lapa, tur viss rakstīts.

Bet ne par to stāsts. Jau internetā izpētīju, ka autobuss nepieved gluži pie lidostas, bet izlaiž pieturā 200m no tās. Satelītkartē jau pagrūti saprast, cik interesanta ir lidosta. Tad nu iedomājamies - sekoju līdzi maršrutam, skatoties, kur tad man jākāpj ārā. Ieraugu skrejceļu, tad jau tūliņ jābūt. Vēl viena pietura. Un tad jau redzu – zīmes uz lidostu un  - vualā – mana pietura. Izskatās kā pieturvieta pie ceļa, kur apkārt tikai pļava. Tad nu lāčoju uz lidostu. Ceļa mala, bez ietves, tomēr satiksmes arī nav. Redzu, ka ir kaut kāda būve – priekšā čupa ar mašīnu stāvvietām. Tad jau būs īstā! Pieeju – durvis lēni atveras. Iekšā klusums, 3 cilvēki pie info punkta. Vairāk nekā. Kā izmiris. Apbruņojos ar siltu kakao un dodos pie galdiņa apsēsties. Esmu nedaudz par agru – 3h pirms lidojuma. Lēnām cilvēki parādās – pa vienam, pāriem, bariņiem. Skaidri redzams, ka lidojums šodien tikai viens... Tad jau uzaicinājums uz reģistrēšanos un drošības kontroli – puisis ar roku atķeksē cilvēkus izdrukātās tabuliņās. Tad drošībnieki ar rentgena aparātu un metāla detektoru. Saspiesti. Meklē laikam zeltu, jo no somas liek ņemt ārā dažādus lādētājus, arī sīkumus pārskata tik uzmanīgi  kā nekad! Tad nu cauri un cilvēki sasēžas krēslos ar skatu uz lidlauku. Tas tāds skumjs, vientuļš, gaida kādu metāla putnu to pakairinam. Drīz jau būs. Pēc minūtēm 30 vajadzētu nosēsties. Un tad jau vēl mazs brīdis un lidošu, uz Dienvidiem!

Kāpēc tā stāstu? Man liekas ļoti interesanti, kā šī lidosta nodrošina servisu? Ja tev ir viens reiss dienā, tad drošībnieki nepieciešami taču tikai 2 stundām. Tāpat arī info punktā jābūt tikai +/- šajā laikā. Diez darbinieki veic vairākus pienākumus vienlaikus. Vai arī ir busiņš ar drošībniekiem, kas braukā apkārt? Tāpat arī bagāžas krāmētāji, utt. Interesanti..? Lielās lidostās jau tev veidojas pilna darba diena, bet šādā – gadījuma darbs? Un cik diez vienas lidmašīnas apkalpošana izmaksā, jo šie cilvēki to taču brīvprātīgi nedara. Re – jautājumu kāposts! Varbūt kāds no jums pastāstīs arī man!

Rudenīgi plankumi

Tikai pēc lielā lietus es beidzot pamanīju tos! It kā pirms tam putekļu kārtiņa mēģināja slēpt to krāšņumu. Jau pierasts, ka kalni liekas spēcīgāki pēc palielā nokrišņu daudzuma, jo slapjums nosit lejup pilsētu nomācošo dūmaku. Svaigāks, tīrāks – tas kā parasti. Bet tie pārsteidza mani nesagatavotu!

Ir pienācis rudens – ieleja krāsojas. Iesarkani, dzeltenīgi lapu koki ir kā krāsas plankumi pierastajā zaļajā ainavā. Tie arī ir tie, ko iepriekš nemanīju! Tagad tie izkrāso stāvās kalnu sienas. Redzēs cik plankumains un krāsains paliks!?

Agrie rīti paliek neizturami. Ir auksts. Pat apkure ir jau pieslēgta, lai gan dažu labu dienu nekautrējoties var staigāt šortos un pat īsroku kreklā, bet tas reti. Tagad ierastā norma ir džemperis. Un nu jau pāris dienas arī rudens jaka! Nevaru bez tās. Rīta vēsums citādi kož kaulos. Arī vēsais vējš un lietus lāses nav tas patīkamākais.

Redzot stipro lietu ik reizi nopriecājos, ka šeit izmantoju sabiedrisko transportu. Ja pagājušajā gadā ar velosipēdu varēju nokļūt tālākajos Lēvenes punktos 20 minūšu laikā kā maksimums, tad tagad – katru reizi uz lekcijām braukt ar velo 30 minūtes un vairāk nešķiet pievilcīgi.. Pie tam ar tramvaju un autobusu tas prasa tikai 5-10 minūtes vairāk, toties parasti var palasīt vai ķert vēl kādu pēdīgu neizgulētu sapni.

Bet ko te daudz par vēsumu un mācībām... Man laiks doties atvaļinājumā no ne īpaši saspringtā mācību perioda. No mācībām brīvo nedēļu būšu Portugālē – ceru, ka noķeršu vēl kripatiņu siltās un notikumiem bagātās vasaras, lai beidzot godīgi varētu atdoties rudenim un arī ziemai..

Turās!