Šodien, dodoties uz laboratoriju, izmantoju sabiedrisko transportu. Esmu jau pieradis, ka pie Centrālās stacijas pieturas ir jāpavada vismaz 3 minūtes saprotot, kurš no miljona dažādo autobusu, kuri brauc uz Āgenskalna Tirgus pusi, būs nākošais un pēc cik ilga laika. Un jautrākais, ka lielais maršrutu skaits neaizliedz nākošajam autobusam nākt tikai pēc minūtēm 15. Bet ne par to stāsts.
Iekāpu autobusā, sēžu un skatos apkārt, jo esmu aizmirsis savu lasāmvielu mājās. Un tad dzirdu, kā mans beņķa blakussēdētājs sāk runāt pa telefonu. Nav jau smuki noklausīties, bet smaids pār ausīm nāca momentā, jo mans kaimiņš runāja feinā latgaliešu valodā. Stāstīja par grūto izbraukšanu no laukiem ar auto, utt. Šis, liekas, ir tas mirklis, kad mani pārņem tā interesantā sajūta, ka saprotu citu valodu. Nu labi, varbūt ne valodu, bet dialektu. Katrs sauc kā labāk patīk. Bet fakts paliek - ar mūsu latviešu valodu varam saprast lieliski kaut ko tādu, ko atkārtot bez mācīšanās nemākam.
Gan jau, ka spāņiem un itāļiem, kas savstarpēji sarunājas, ir vēl lielāks kaifs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru