Bē Bē

Šodien rauj uz nostaļģiju. Tomēr tik daudzi gadi pagājuši. Tik daudz dzirdēts, tik daudz smiets. Bet nekas jau nav mūžīgs. Arī BB brokastīm ir pienācis pēdējais raidījums.

BB brokastu sejas - radioswh.lv

Tipiski nožēlojami nesaturīgais humors ir bijis man tuvs - nekad nav apnikusi Freža un Ufo ļerkstēšana. Drīzāk tā ir kļuvusi par stabilu vērtību. Tad nu liels paldies viņiem par augstās buras turēšanu saules mūža garumā! Pievienošos badastreikam līdz pl.11-iem, ko ierosinājuši piketētāji, kas pie Radio SWH mājas izvietojušies ar plaktātiem un ugunskuru, kā arī uzstādījuši smuku 'fotoradaru'. Dzert gan drīkstot!

Pikets, no delfi.lv

Būs labi!

Stokholmas atskaņas

Nu jau trešo dienu esmu atpakaļ ikdienas gaitās. Darbi negaida, tāpēc ar bildēm tikšu galā kādā brīvākā brīdī, tad arī padalīšos. Tāpat ar lielākiem iespaidiem. Bet piecos vārdos sajūtas šādas:

Jāsaka, ka Stokholma ir ļoti jauks un tuvs ceļojumu galamērķis. Ja nav jāizmet kaudze naudas par viesnīcu, bet tā vietā vari izbaudīt draugu viesmīlību, tad ziemeļvalstu labklājības nestās miera sajūtas izbaudīšana ielās, mājās un cilvēku sejās ir sirdi ielīksmojoša. Lai mums izdodas ar laiku pārņemt to labo no viņiem! Bet tāpēc - jāķeras pie darba. Latvijas Universitātes 71. konference tuvojas.

Un Stokholmai saku - uz drīzu redzēšanos. Arhipelāgs palika neapskatīts.

P.S. Vakar izgājām paslēpot pa Biķernieku trasi. Atbraukšanas brīdī, ap 19:45, nebija, kur novietot automašīnu. Rīdziniekiem laikam ir iepaticies sportot! Un nelielais trases apgaismojums ir pilnībā pietiekams, lai slidinātos kaut vai visu vakaru.

Neslēpošu..

Fizikas institūta apkārtnes dabas skaistums!

Ārā skaista ziema, dažreiz no rītiem pat Daugavas krastus vērojošie koki sapucējušies sarmas kreklos. Arī sals kož degunā ikrīta pastaigas laikā. Ārrīgā vēl glītāk! Un katru darba dienu galvā šaudās domas, ka nedēļas nogalē gan beidzot izslēpošos. Jāizmanto smuki baltais slidenais sniegs, kamēr vēl ir! Bet... nekā!

Arī fakultāte glīti iesnigusi

Kas tad nu? Re, jau pāris mēnešus atpakaļ biju sadomājies, ka jāaizbrauc apciemot Stokholmas iedzīvotāji. Tā kā slēpošanas prieki jāatliek uz nedēļu un jācer, ka sniegs nepaspēs pazust. Toties jāapskata, kā izskatās Zviedrijas lielpilsēta ziemā!

Saules lēkts pār sniegoto Rīgu.

Nu tad baudām ziemu, kamēr tā vēl ir! Lai jauka nedēļas nogale!

Pirmās reizes

Cilvēkiem ik pa laikam patīk sentimentāli atcerēties dažādas pirmās pieredzes. Pirmā mīlestība, pirmais auto, pirmais alus, pirmais tusiņš, pirmo reizi uz slēpēm, pirmais lidmašīnas lidojums, utt. Man vakar bija jauna pirmā reize. Es pirmo reizi mūža nopirku cigarešu paciņu!

Labā zīme

Par laimi - ne sev, neesmu sācis izmest čupu naudas par dūmu, kas nelabi ož.. Pie tam, cena sanāk ap 20 santīmi par cigareti!! Vesela bagātība.. Nesmēķējiet tak!

Bet nu pie darbiem!

Jauns gads pa īstam

Starij novij god jau pagājis. Arī eglei beidzot ir pateikts čau. Tas nozīmē, ka jaunais gads ir pilnvērtīgi sācies!

Pēdējā svecīte!

Tad tagad atliek viņu forši piedzīvot!

forša KOYA

Līdz šim, liekas, tik vienu reizi biju ciemojies kojās, un arī tad - lai uztaisītu pusdienas! Bet šoreiz sanāca apciemot citu iestādījumu, ko arī sauc - KOYA!

Pirms kāda laika biju lasījis, ka Andrejsalā ir atvēries restorāns, ko vismaz daļēji izauklējis futbola izlases kapteinis Kaspars Gorkšs. Tas jau likās gana interesanti. No vecākiem arīdzan dzirdēju labas atsauksmes, tik atgādinot, ka par piedāvāto kvalitāti attiecīgi jāmaksā. Pēc nelielas garšas kārpiņu izlutināšanas Franču zemē sāk likties pieņemami ik pa laikam pamēģināt ko citādāku, varbūt ekskluzīvāku(?), tāpēc ieminējos savam čomam Jānim par šo vietu. Nepagāja ne mēnesis no atgriešanās Rīgā, lai šo vietu apmeklētu! 

http://www.koyarestaurant.com/

Pagājušajā nedēļas nogalē, spītējot -10 grādu salam, 15 minūšu pastaigā no Brīvības pieminekļa sasniedzam mūsu galamērķi. Tumšo noliktavas skata mājiņu, kurai virsū balti burti un uzraksts KOYA. Tā kā ārā jau tumšs, neko daudz nevaram saprast un kādu laiku meklējam ieeju. Beigās tās izrādās milzīgas melnas durvis, uz kurām norāda tikai piekārts vainags.

Iekšā silts un patīkams, dizains uzsit smaidu un labsajūtu uzreiz. Mums palīdz pakārt mēteļus, atrodam galdiņu un ienirstam klačās un runās. Ar Jāni jau savu izvēli pa lielam esam izdarījuši, jo ēdienkarte atrodama arī internetā, tāpēc pārrunājot vakara organizēšanas jautājumus, jau vairākas reizes esam pie datora ekrāniem gluži vai paēduši ar acīm vien..

Brieža gaļas burgeris tūdaļ tiks notiesāts!

Sēžot pie galdiņa, jauki tērzējot feinajā kompānijā un izbaudot lieliskos ēdienus, ir prieks būt atpakaļ Rīgā. Aiz loga aizsalusī Jahtu osta, tālāk Vanšu tilts un Saules akmens, viss glīti apsnidzis. Toties iekšā silti un mājīgi. Aiz bāra letes uz paaugstinājuma var manīt pavārus rosāmies, vienā sānā mākslīgo apgaismojumu bauda puķupodu bagāta siena. Bet mēs ēdam, smejamies un izbaudam! Forši!

Tik vienu lietu šajā laikā negribējam izmēģināt - plašo terasi, kas noteikti vilinās mūs apciemot šo jauko vietu arī vasarā!

Terase, ko vēl izbaudīt! http://www.koyarestaurant.com/

P.S. Ja sirds nevēlas pie ēdieniem baudīt kādu no daudzajiem vīniem, tad arī Valmiermuižas alus būs gatavs atveldzēt slāpes.

Ziemas paradīze

Ārā nedaudz vēss, bet ārkārtīgi skaists laiks. Sniegs turās kokos, mežā skati kā no pasaku grāmatas. Un grēks to brīvdienās neizmantot! Slēpes kājās un laiks iemēģināt kā tad šogad slīd!

Biķernieku trase kļuvusi par masveida slēpošanas kūrortu. Cilvēki slidsolī, klasiskajā, ar ragaviņām, vienkārši skrienot kust uz priekšu un atpakaļ. Trase gluži kā Jūrmala vasarā, tik pilna aktīvās atpūtas cienītāju, ne laisku gulētāju.

Mr.Peroni atpūšas ezera krastā.

Otro dienu ar māsu saņēmāmies pārbaudīt veco taku atbilstību bērnības atmiņām. Secinājums acīm redzams. Esam kļuvuši lielāki un bailīgāki, jo kalniņi palikuši jūtami mazāki, bet slēpes garākas un arī paši ātrāk slīdam lejā (no iegūtās izglītības svara!).. Toties mežs ir daudz smukāks kā cilvēku pūļa apdzīvotā trase. Par sportu tur gan īsti runāt nevar, jo vairāk sanāk kāpelēt un laisties lejā, bet acis un sirdi ziemas skaistums piepilda ne pa jokam! Braucam dabā!

Un tagad izjūtu aktīvās atpūtas sekas - deguns tek un galva saka, ka darbā un cilvēkos labāk nerādīties.. Bet jūs pabaudiet! Tik mēreni.

Kamēr ārā smuki balts..

..ir iespēja pamanīt lietas, ko, neesot Latvijā, nejēdzīgi izdevies palaist garām. Kā piemēram, šo ļoti skaisto un jauko sveicienu Latvijas pagājušajā jubilejā!



Paldies, ka ir mājinieki un draugi, kas ik pa laikam norāda uz šādām lietām!

Snieg!

Smuks, balts, jauks un mīlīgs sniegs!

Un es strādāju! Lai dzīvo Furjē telpa!

sekojam laikam

Tā. Atkal ir kas ļoti smuks redzams Latvijas Televīzijā. TE! Skatamies, smeļamies iedvesmu un braucam arī paši!

TE! EPIZODE 1 from VFS FILMS on Vimeo.

sīkums

Šodien, dodoties uz laboratoriju, izmantoju sabiedrisko transportu. Esmu jau pieradis, ka pie Centrālās stacijas pieturas ir jāpavada vismaz 3 minūtes saprotot, kurš no miljona dažādo autobusu, kuri brauc uz Āgenskalna Tirgus pusi, būs nākošais un pēc cik ilga laika. Un jautrākais, ka lielais maršrutu skaits neaizliedz nākošajam autobusam nākt tikai pēc minūtēm 15. Bet ne par to stāsts.

Iekāpu autobusā, sēžu un skatos apkārt, jo esmu aizmirsis savu lasāmvielu mājās. Un tad dzirdu, kā mans beņķa blakussēdētājs sāk runāt pa telefonu. Nav jau smuki noklausīties, bet smaids pār ausīm nāca momentā, jo mans kaimiņš runāja feinā latgaliešu valodā. Stāstīja par grūto izbraukšanu no laukiem ar auto, utt. Šis, liekas, ir tas mirklis, kad mani pārņem tā interesantā sajūta, ka saprotu citu valodu. Nu labi, varbūt ne valodu, bet dialektu. Katrs sauc kā labāk patīk. Bet fakts paliek - ar mūsu latviešu valodu varam saprast lieliski kaut ko tādu, ko atkārtot bez mācīšanās nemākam.

Gan jau, ka spāņiem un itāļiem, kas savstarpēji sarunājas, ir vēl lielāks kaifs.

Laimīgu jauno gadu!

Lieliska uzruna mums visiem jaunajā, 2013. gadā! Tad centīsimies šādi arī rīkoties!

P.S. Par šo runu, skatiet te!