Šogad - '11

Šodien ar Baibu tā pārspriedām, kur tad laiks ir pagājis.. Kā nekā gads beidzas, jāvelk kopsavilkums :)

Karte

Gadā ir 365 dienas, no tām esmu atradies (skaitļi apaļoti uz nebēdu, bet tas nemaina lietas būtību):
155 dienas Beļģijā
115 dienas Francijā
27 dienas Portugālē
22 dienas Latvijā
9 dienas Vācijā
8 dienas Čehijā
7 dienas Itālijā
7 dienas Horvātijā
4 dienas Nīderlandē
4 dienas Zviedrijā
3 dienas Slovēnijā
2 dienas Šveicē

1 diena Polijā
1/2 dienas Monako

un tad caurbraucot dienas daļas arī Spānijā, Austrijā un Lietuvā.

Lai to paveiktu esmu izmantojis 23 lidmašīnu lidojumu, 4 ātrvilcienu braucienus, 2 autobusu pārbraucienus un  daudz jo daudz kilometrus ar auto. Negribu pat iedomāties kāda ir mana ogleķļa pēda...

Lai to iemūžinātu, esmu uzņēmis 7000 bildes.

Traki, ja šādi saraksta. Kam to visu vajadzēja? Labi, ka nerēķinu, cik tas ir izmaksājis..

Iekš Portugāles

Es ciemojos, svinu Ziemassvētkus, paceļoju, (ēdu Laimas konfektes), cerams, ka arī pamācīšos.. Bet par to jums pastāstīšu vēlāk. Tagad jāturpina Ziemassvētku brīvdienas! Tik atsūtiet sniegu!

Sveiciens!

Priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu jauno 2012. gadu Jums visiem! Lai prātīgie plāni īstenojas un jaunas, trakas idejas rodas ikbrīdi!

Ziemassvētki nāk..

Vakardien mums, tas ir mūsu bariņam, bija Ziemassvētku pasākums. Kāpēc tik ātri? Jo liela daļa jau dodas projām. Arī es esmu ceļa jūtīs, pārējie sekos tuvākajās dienās.

Pasākums bezgala feins un mīlīgs. Izspēlējām Noslēpumainā Ziemassvētku vecīša (Secret Santa) spēli, lai būtu dāvināšanas prieka sajūta, pat uzradās savs Ziemassvētku vecītis. Tam pa virsu feina ballīte, dažādi ēdieni, klačas, baltas piparkūkas, rosība. Un tas viss tika nobeigts ar došanos uz centru ballēties līdz 6iem no rīta. Jā, tieši tā - tas ir iespējams Grenoblē. Ne ļoti daudz jautrības, bet tik un tā, bija ok. Bet ne par to stāsts.

Ja mans semestris vēl ne tuvu nav galā, jo pēc jaunā gada mācības ritēs pilnā sparā vēl vismaz 5 nedēļas un pēcāk vēl eksāmeni, tad citiem viss jau ir beidzies. Viņu semestris Grenoblē ir cauri. Mūsu pulciņā ir grupiņa no BioHealth-Computing studiju programmas, kuriem ir tieši tā. Turklāt viņiem jādodas uz nākošo studiju mītnes vietu - Barselonā, Kiprā, Turīnā. Un tas nozīmē - atvadas. Atkal.. Ja ir sajūtu pieredze, ko studentu mobilitāte attīsta pilnīgi noteikti - tā ir šī. Man jau nav tik traki - tikai divas universitātes divos gados. Sajūta it kā spiestu lielu RESET pogu. Atkal un atkal.. Lielais jautājums ir - cik bieži tā var darīt? Notrulinās taču..

Bet nu jauks vakars Ženēvas lidostā. Laiks paskatīt neredzētās SA+ intervijas, padomāt, cerams, ka ar pagulēt. Un rīt jau - ķert peli un Ziemassvētku sajūtu +15 grādos, bet tas rīt..

pēdējā lekcija šogad

Nu jā, arī pie manis iet gads uz beigām. Pirms pāris stundām sēžu pēdējā šī gada lekcijā "Nanomagnētisms". Pasniedzēja stāsta par domēnu sienām un kā to analītiski var risināt. Tikmēr man blakussēdošais francūzis prasa: "Tu connais "Futurama"?" (Vai pazīsti "Futurama") Atbildu, ka zinu, bet neesmu īpaši skatījies. Lekcija turpinās, bet ar manu uzmanību ir cauri.. Skatos ārā pa logu, bet galvā skan:

"I don't need friends, I need a sex change operation and give it to me now!"(1)

un tad:

"If you want children beaten, you have to do it yourself!"(2)

Paldies, Jāni!

Benders, no Interneta plašumiem..

Kas jūtās pazuduši kontekstā, var aplūkot šo saiti.

Starp citu, man semestris ne tuvu nav beidzies. Man lekcijas vēl būs līdz februāra vidum..

Fête des lumières '11

Place Bellecour

Lai jums nav garlaicīgi, pierakstīšu, ko sadarīju pagājušajā sestdienā (10/12/2011). Citi darbi maisās pa vidu, tāpēc nesanāk laiks piesēsties.

Romiešu teātri

Tad nu ar pārīti studiju kolēģu devāmies uz Lionu (Lyon) apskatīt gan pilsētu saulainā laikā, gan vakarā pabaudīt gaismas festivālu "Fête des lumières '11". Lionā jau biju bijis, tāpēc neko daudz par to šoreiz ne. Tik redzēju romiešu laika teātru paliekas šoreiz. Citādi pa vecam - liela, pamatīga pilsēta, ko var pabaudīt labā laikā.

Ronas upe

Gaismas festivāls ikgadējs. Latviešiem domās - idejiski tas pats, kas Staro Rīga. Toties ir pāris atšķirības. Pilsēta ir vismaz 2 reizes lielāka kā Rīga, tāpēc cilvēku ielās stipri vairāk (ielas gan ar lielākas), pasākums plašāks, drošības līmenis augstāks, liekas, ka arī lielo instalāciju vairāk.

Pont Lafayette

Lielā cilvēku masa ierobežo tavu kustības ātrumu - tas apgrūtina. Nevar redzēt, cik varētu vēlēties. Savukārt uz ielām ir atļauts tirgot uzkodas, karstvīnu. Līdz ar to sasildīties par 1.50 Eiro ar jauku garšu nav problēmu! Staigājies, pabaudi, iekod kādu nacionālu uzkodu, iemalko tēju/kafiju/karstvīnu.

Acis..

Ar visu lielumu toties nedaudz pietrūkst mājīguma, kāds Vecrīgā rodas pats no sevis. Mazās performances Lionā īsti nemana. Tik muzikanti mēģina piepelnīties kā nu var. Arī restorāni pilni. Līdz ar to tāds lielumliels komercijas projekts. Ja nepasūti galdiņu - atliek tikai uzkodas..

Pietrūkst Rīgas mājīguma, jauno mākslinieku izdomas, dzīvās uguns instalāciju siltuma. Bet tas nekas - ir citādāk. Ir tā, kā šeit. Un jā, brīžiem ir iespaidīgi, kā jau lielai nācijai pienākas.. :) Paskatiet, ja izdodas, nenožēlosiet!

Skeletona karaļi

Piedodiet, ka sanāca tik gari, bet tas uz emocionālā pacēluma.. Reti kad tā gadās! :)

8 no rīta, Aime-La Plagne. Sniegs ir!

Piektdiena sākās agri. Modinātājs četros no rīta. Ārā, protams, tumšs. Nekas. Brokastu pārslas ar pienu, soma sapakota un aidā, ar kājām uz staciju, jo neviens transports tik agri nekursē. Vilciens, tad pārkāpšana, autobuss. Joprojām agrs. Lēnām aust gaisma, ko mana debesu krāsu gammas maiņā. Braucam pa ieleju iekšup kalniem. Sākumā lēzeni augstie kalni, kā Grenoblē, tad ik pa vietai jau klintis, kluči. Ciemi, mājas izmitinājušās kur nu iespējams un neiespējams. Sirreāli. Izbraucam gar Albertvillu, nu jau paseno olimpisko spēļu gaisotne gaisā joprojām jūtama. Skaisti kalni abpus pilsētai, kā iespiezdami sendvičā. Un sniegs tik kārdinoši izskatās tāda agruma gaismā. Pulkstens sit astoņi un mēs esam klāt – Aime – La Plagne stacijā. Tas ir ap 600 m augstumā, ielejas dziļumā. Un mūs sagaida pārsteigums – sniegs un ledus te vairs nav tikai tāls iekāres objekts, bet ikdienas realitāte. Ejam uz ciemata centru iegādāt kādu svaigu kruasānu, lai brokastīm stingrāks pamats. Pilsētā var manīt – visos logos plakāti lielajam notikumam. Un tieši turp mēs dodamies. Otrais pasaules kausa posms skeletonā un bobslejā – Laplaņas trasē (La Plagne), ‘92. gada olimpisko spēļu trasē!

Tā augšup brauc bobi

Šajā piedzīvojumā devāmies trijatā – man pievienojās krievu meitene un zviedru meitene. Tas taču kaut kas interesants, ko ir vērts dzīvē redzēt arī klātienē! Nu jā! Bet kā to izdarīt. Ciems ielejā – trase puskalnā (~1500 m augstumā), ar kājām 2h, pie tam pa aizsnigušām takām. Arī autobusi kursēt sāk tik no nākošās dienas, kad sākas slēpošanas sezona.. Jā – tūristu intereses objekts..

Kameras vīra atpūtas brīdis

Nu ko atlika darīt – lēnām čāpojām augšup un stopējām. Izdevās pēc kādām minūtēm 20! Jauks franču kungs ātri vien uzvizināja līdz trasei – teica, ka pirms slēpošanas sezonas sākuma daudz darbu, tāpēc sanāk braukt augšup-lejup. Diemžēl ar savām zināšanām šajā mēlē joprojām uzķeru tikai daļu sacītā – JĀMĀCĀS! Bet ne par to stāsts.

Trase

Izkāpjam pie trases. Pulkstens rāda 9. Tūlīt būtu jāiet vaļā. Trasi redz no gabala. Ir zīme, kas ierobežo kustību teritorijā, bet nekādu lielu cilvēku aktivitāti nejūt. Nu neko, čāpojam uz priekšu, izejam cauri bariņam ziemas māju un esam jau pie trases. Ieejas kontroles nekādas, informācijas arī nav, tāds tukšums. Tik pa gabalu var dzirdēt, ka komentētājs saka kaut ko par sportistiem. Nokļūstam galvenajā placī pie lielas virāžas, ieraugam, ka ir vismaz ekrāns, kurā rāda tiešo pārraidi. Turpat blakus pāris teltis, kurās tiek stutēti galdi. Sadzirdu – „Dukur”, acis ekrānā – Tomass, iet labi, priekšā visiem, un pašaujas aiz pakauša garām pa trasi... un.... finišā pagaidām labākais! Super! Izvelku savu hokeja kreklu un velku mugurā. Jābut taču īstam fanam. Nekas, ka kopā esam tikai 3 skatītāji!

Martins Dukurs pretim uzvarai

Tur turpinam uzturēties, skatamies kā nobrauc citi, Martins Dukurs nevienam citam neatstāj cerības. Mans kliedziens ‘Urrā!’ un smaids līdz ausīm – mūsējie pirmie divi. Tā kā galvenie konkurenti jau nobraukuši, tad izdomājam pakāpties uz augšu, varbūt tiekam līdz startam. Pa vidu vēl padodu ziņu mājiniekiem – saku – varbūt redzēsiet mani TV! J Nu jā, čāpojam augšup. Cilvēku joprojām pamaz, gadās pa kādam citu komandu pārstāvim, fotogrāfam, bet līdzjutēju nav.. Interesanti redzēt trasi tik tuvu, dzirdēt skeletona radīto troksni patraucamies tev garām ar periodu pusotra minūte. Arī pieiet klāt vari bez kādiem traucēkļiem, prātā jau rodas doma – un ja nu kāds trakais iemet sniega piku, kad sportists traucas lejup?

Lido...

Pie starta estakādes cilvēku bars liels. Mēdiju pārstāvji, komandu treneri, apkalpojošais personāls, skeletonisti. Pasveicinu kungu Latvijas skeletona komandas formā – saku, ka nu jau būs labi, dubultuzvara! Viņš, tādā izteiktā latviešu mērenībā, mani mēģina sagatavot mazvarbūtējai neveiksmei, sakot, ka sportā mēdz visādi būt.. Novēlu veiksmi un ejam skatīties, kā sildās skeletonisti (redzu, kā garām paskrien abi Dukuri, negribas traucēt – koncentrēšanās te izšķiroša), kā sagatavo trasi pirms otrā brauciena. Cik ļoti tuvu tas viss, kas vienmēr slēpies aiz televizora ekrāna. Tik ļoti reāls un patiess!

Bobs trasē - iemesls paspēlēties ar kameru

Pasktamies pāris skeletonistus un čāpojam lejā – jāredz tak rezultāti vienīgajā ekrānā, citādi no komentētāja neko daudz nevar saprast. Skatamies – nobrauc krievu sportists Tretjakovs, nodrošinot sev vismaz 3. vietu. Apsveicu krievu meiteni ar pjedestālu. Tagad Tomass – starts lēnāks, jau zaudē.. bet es zinu – lejā būs labi, vilks klāt. Tā arī ir, lēnām velk klāt. Krievu meitene krieviski sauc, lai nesteidzās, es saucu, lai sarauj un parāda klasi! Priekšpēdējā laika ņemšanas vietā vēl zaudē, bet tikai pāris sekundes simtdaļās.. finišs... un zaļa krāsa laikam – tātad ir! Par 19 sekundes simtdaļām priekšā! Latvietis šodien uzvar! Apsveikumi no krievu meitenes puses. Tagad pēdējais sportists - līderis.. Ieskrējiens, laiks labs, tālāk labāk. Vēderā griežas uztraukuma prieka sajūta. Finišs - ir! Latviešu dubultuzvara. Skaļš sauciens 'urā', leciens gaisā, saņemti apsveikumi un laiks doties uz apbalvošanu. Starp citu, visi rezultāti šeit!

Mēneša bilde - ar brāļiem Dukuriem

Apbalvošana notiek blakus metāla lāpai ar olimpisko simboliku, tāpat arī koka pjedestālam riņķi virsū. Fonā La Plagne plakāts un piepūsti galvcepurvīriņi - kūrorta simboli. Cilvēki lēnām uzrodas. Cepurē manāms starptautiskās federācijas šefs Ivo Ferriani. Skatos, lēnām nāk arī latviešu komanda - abi uzvarētāji un  treneri. Domāju, ka jāapsveic, bet ziniet kā - kautrīgs. Bet man par brīnumu brāļi čāpo manā virzienā un prasa - "Latvietis?". Sasveicinos, apsveicu, aprunājamies. Uztaisu ar bildi, citādi jau neglīti uzvesties. Viņi pajautā vai esmu atbraucis šeit tik skatīties. Pastāstu, ka šeit studēju nanotehnoloģiju - viņi nosmej, ka tad jau varu viņiem smēres uztaisīt. Kad precizēju, ka es uz nanofiziku, tad vienojamies, ka, ja atklāšu kādu lietderīgu efektu, došu viņiem ziņu. Apjautājos kā tad trase - esot grūta - liels spēks esot virāžās, kā arī augstkalne darot savu - muskuļi nejūtās tik svaigi. Tikmēr jau saradušies dažādi sportisti, trenneri, federāciju pārstāvji, kas vēlas uzvarētājus apsveikt, līdz ar to mūsu saruna izbeidzas. Pārsteidza cik sakarīgi un draudzīgi ir mūsu pasaules skeletona karaļi!

Himna un karogi

Tālāk jau apbalvošanas ceremonija, skaļš urrā no visiem 3 faniem goda pjedestālam - divi latvieši un krievs. Uzreiz pēc tam himna un karogu pacelšana, var padziedāties! Interesanti, ka abi Latvijas karogi nebija gluži vienādi.. Viens izskatījās svaigs, bet otrs tāds pabālējis. Es nobrīnījos un man radās aizdoma, ka zinu no kurienes tas otrais uzradies.. Pagriezu galvu un redzu - pie finiša būdiņas blakus esošo karogkātu rindā Latvijas karogs pazudis. Liek pasmaidīt. Šorīt ar vecākiem runājot nosmējāmies, kā diez ar Vāciju, kurai šodien bobu četriniekos viss pjedestāls... Lai gan to jau varētu drīzāk sagaidīt.

Glītais Aime ciemats

Kad nu galvenais dienas notikums bija garām, devāmies nopirkt karstvīnu, kas beidzot bija uzradies (ziniet, tomēr auksti no tā visa sniega), pie tam par ļoti mīlīgu cenu - 1 Eiro. Pastaigājām nedaudz apkārt un sagaidījām dāmu bobu startu. Lielāks aparāts, lielāks svars, skaļāka skaņa. Tā kā pēcpusdiena sāka nākt virsū un bijām jau slapjām kājām sešas stundas pa āru dzīvojušies, tad nolēmām doties lejup - pastaigāt pa ciemu un atrast kādu kafūzi, kur sasildīties. Stopēšana lejup, atrasts kafūzis, silta tēja un ilgas diskusijas, lai īsinātu laiku līdz vakara vilcienam. Cik mierīga dzīve tādā ciematā pirms slēpošanas sezonas sākuma. Ļoti skaisti izdekorēts, mājīga atmosfēra. Trīs riņķi tējas, zābaki un zeķes izsausināti ar avīzēm un varam doties mājup pēc šī aizraujošā piedzīvojuma.

Vakarā dzirdēju, ka esmu iekļuvis 9. decembra LTV Sporta ziņu dienas momentā (precīzāk 8:28 uz sekundi.. ha, ha). Veselu sekundi LTV.. :D

Re, pievienoju arī pārskata video. Sevi gan nemanu - tā jau ir, filmē tik sportistus..

Kāds ir sausais atlikums? Ir interesanti redzēt ko šādu klātienē vismaz reizi mūžā. Ja gadies netālu, tad nenožēlosi! Braukt speciāli gan sanāktu dārgi. Toties enerģijas lādiņš, ko esmu ieguvis vēl tagad nelaižas vaļā! Paldies mūsu skeletona karaļiem par to, ka viņi ir! Paldies Latvijai, ka var mūs vienot! Lai vēl daudz skaistu uzvaru!

:)

Vismaz kaut kas jauks šeit notiek... Sniegs.. Jāgaida šogad tikai līdz 8/12

Bet nu pie miera, lai rīt varu klātienē turēt īkšķus par Dukuriem..

kā parasti

Nu jā, piecelies, saģērbies, izkusties, lai samaksātu īri. 30 minūtes tā kā būtu vēl pēc oficiālā darba laika.. bet nē, šiem jau dzīve sauc. Nu tad uzrakstiet, ka nebūs vaļā. Izdomājuši, ka man patīk pa lietu staigāt...

Nu jā, dusmas izlaistas, viss - miers. Tāda te ir ikdiena. Mācībās līdzīgi. Ja liekas, ka visam jābūt kārtībā, tad šī valsts būs izaicinājums. Nezinu vai tas ir slinkums, dzīves uztvere vai kas cits, bet kaut kā organiski jāspēj sašķirot, kas notiks laikā, ko var tā mierīgi laist gar ausi. Eh. Vēl nemāku.

Un jā - te līst, jau 2 dienas. It kā jau slapji, neforši, maz saules, mākoņi un sajūta kā konservu bundžā, toties, kad ieraugi kalnus, kas slēpjas aiz mākoņiem... Beidzot Vercors ir ieguvuši nelielu sniega mici. Beidzot Belledonne kārtīgi apsniegojas. Var redzēt, ka katrs gads te citādāks - ja salīdzina ar Baibas pagājušā gada bildēm.. Turās!

Šodien aprit četri gadi, kopš otrreiz redzēju Rīgas Sargus kinoteātrī. Jauki, interesanti, tālu no vārda - garlaicīgi... Lai turpinās skaitīties un piedzīvoties!

Starp citu, sveiciens visām un vienai Baibai rītdienas vārda dienā!

Ir, tā ir gan šobrīd..

Palasot jaunākās sporta ziņas, neviļus jāpapriecājas par šīs dziesmas atbilstību.. Nebiju iepriekš dzirdējis.

Es ir, viens no miljona, lai arī Grenoblē. ;)

Fort de Comboire

Pagājušajā svētdienā devāmies nelielā pastaigā. Ne tik interesanti kā parasti, bet tā pavisam vienkārši, tik simts metru kāpums. Tepat netālu ir pārītis Fortu, kas savulaik tika veidoti, lai aizsargātu ieleju, kurā izgūlusies Grenoble. Tad nu čāpojām apskatīt vienu no tiem - Fort de Comboire.

Diena iesākās kā jau bieži - miglā, dūmakā. Ar sajūtu, ka neko nevar redzēt. Šodien iesākām pavēlu, ap desmitiem. Nebija jau kur skrien. Maršruts īss. Ar tramvaju līdz galapunktam, pasalstam, tad autobusā. Un tad sākās brīnumi. Autobuss mūs uzveda līdz 400m. Tur jau saule, skaidras debesis - cita pasaule. Uzreiz smaids, spēks un vēlme! Aidā!

Forts celts 19. gadsimta beigās, tagad pamests, tukšs. Skaista arhitektūra, pārdomāta aizsardzība. Smuki skati apkārt. Kā izrādās, nav jau nemaz tik augstu jākāpj. Lai runā bildes.

Kopumā - interesanta vieta, ko apskatīt. Neliela pastaiga skaistai, rudenīgai dienai!

 

Skatīt lielāku karti