2. laboratorijas ceļš

Droši vien jau kādreiz esmu minējis, ka šobīd manas priekšnieces laboratorijas daļa Parīzē ir spiesta atrasties divās vietās - biroji atrodas Jussieu, kas ir turat blakus centram, bet eksperimentālās iekārtas atrodas Ivry-sur-Seine, kas ir netāla Parīzes priekšpilsēta. Iemesls tam ir notiekošais UPMC Jussieu kampusa remonts, pēc kura laboratorija cer iegūt kādas jauki izremontētas telpas, bet līdz tam ir saspiedusies un nedaudz sadalījusies.

Ivry-sur-Seine gaisa dārzi ar betona pieskaņu

Pagājušajā gadā Ivry biju tikai pāris reizes, jo darba pienākumi bija vairāk saistīti ar datu analīzi. Taču šogad viens no plāna punktiem ir izstrādāt mazu spoļu sistēmu tālākiem mikroskopijas eksperimentiem magnētiskajā laukā. Neiegrimšu detaļās, jo šis stāsts nebūs par fiziku.

Skats pa laboratorijas avārijas izdejas durvīm uz Sēnas upes pusi.

Nu ja, kas tad cits šajā Ivry ir tik interesants? Pirmkārt, lai tur nokļūtu, jābrauc gan ar metro, gan autobusu, kas kopā aizņem kādas minūtes 30 no Jussieu. Un tad vēl kādas nedaudz ar kājām. Otrkārt, Parīzes piepilsētas vienmēr ir atšķirīgas un interesantas. Šobrīd laboratorijas ēkas blakus teritorijās norit būvdarbi. Izskatās, ka tur taps viens no jaunajiem un lielajiem dzīvojamajiem/biroju kvartāliem. Taču, tiem līdz pabeigšanai vēl tālu... Tāpēc teritoriju ar maz izmantotajām gājēju ietvēm, celiņiem, utt. ir iekārojuši vietējie čigāni. Kā tad čigānu modernais tabors izskatās te? Kā ierasts rietumeiropā, telšu vietā ir kemperi. Dažnedažādi. Tikai piekabes, arī auto, visādi. Arī mikroautonusi. Tad apkārt savākti noderīgu lietu kalni, piemēram, iepirkumu ratiņi, saulessargi, krēsli un galdiņi, rotaļlietas bērniem. apģērbs, metāla priekšmeti. Žogi, kas norobežo būvlaukumus, tiek izmantoti drēbju žāvēšanai. Lūk arī pāris bildes vizualizācijai.

Apdzīvotā iela turpat pie Ivry-sur-Seine

Īsāk sakot, katru reizi čāpojot uz Ivry laboratoriju un satiekot čigānbērnus, kas turpat spēlējas uz ielas un tai apkārt, ir interesanti salīdzināt viņu dzīves veidu ar savu. Kā arī domās pārcilāt tos nelielos iespaidus, kādi mani ir par čigānu dzīvi R-Eiropā (it īpaši atceroties jaunos un modernos kemperu 'ciematus' Beļģijā, kur satelītu šķīvji ir normāla parādība, gluži kā jauns s500 mersis) un Latvijā.

Velosipēds garažā, kedas uz āķīša

Šovasar piedalījos tādā interesantā brīvā laika aktivitātē, ko sauc SEB MTB maratons. Tas sastāvēja no 6 posmiem, kas sākot no pavasara beigām līdz rudens sākumam noritēja dažādos Latvijas nostūros, pārsvarā Vidzemē. Liekas, ka es te jau ik pa laikam rakstīju par savu pieredzi, atsauksmēm un rezumē.

Tagad atceroties, varu atgādināt, ka šis ir lielākais MTB maratons Latvijā, ko organizatori arī bieži uzsver. Tas no vienas puses ir pūlis, kas nekad nav forši. Tomēr, no otras puses, šāds masu pasākums uzbur īpašu atmosfēru - vairāki tūkstoši cilvēku ar vairākiem tūkstošiem velosipēdu vairākas stundas nododas fiziskai aktivitātei. Vieta, kurā sacensības notiek, uz vairākām stundām pārvēršas par velosipēdistu paradīzi. Katrs velosipēds līdz turienei ir ticis (bieži vien ar auto) - tātad daudz auto, līdz ar to šoferi, līdzbraucēji, cilvēki, kas vienkārši brauc šo visu skatīties. Katrā ziņā, man šī atmosfēra patīk, jo lielākā daļa dalībnieku to uztver kā sportisku izklaidi, kurā mērķis ir izbaudīt Latvijas dabas ainavu, pārbaudīt savus spēkus un labi pavadīt laiku!

Tagad sezonas izskaņā bija interese uzmest fiziķa viegli statistisku aci rezultātiem, lai paskatītos, vai pēc tā var pateikt, kas tad piedalās sacensībās. Apskatu tikai Tautas klasi, kurā arī pats piedalījos. Noteikumi vienkārši. 6 posmi, katrā uzvarētājs iegūt 1000 punktus. Katra nākamā rezultātu aprēķina dalot uzvarētāja finiša laiku ar dalībnieka finiša laiku (sanāk skaitlis <1), ko pareizinot ar 1000 iegūst punktu skaitu. Tātad, ja distanci nobrauci divas reizes lēnāk par uzvarētāju, tad iegūsi 0.5*1000=500 punktus. Kopvērtējuma rezultātu aprēķina saskaitot labākos 4 rezultātus. Tātad skaidrs, ka vieta nav svarīga, tikai laiks. Un, ja trases segums paliek grūtāk braucams, jo vairāk cilvēku pa to ir braukuši (tipiski - slapja melnzeme, māli, dubļi), jo ilgāks būs trasē pavadītais laiks zemākas vietas braucējiem. Bet labi, tās tādas klačas. Kur tad piesauktā statistika?

Pirmkārt, pāris skaitļi. Lielākais punktu skaits sacīkstē, protams, ir 1000. Savukārt mazākais - 349. Tātad, trasē pavadīts gandrīz 3 reizes vairāk laika nekā uzvarētājam. Tiem, kas startēja, bet izstājās/nefinišēja gan tiek tikai 0 punkti. Tāpat kā tiem, kas piereģistrējas un neuziet uz starta. Visos posmos finišēja 520 dalībnieki, vismaz 4 - 1379, bet vismaz vienā - 2411. Tad uzmetīsim aci histogrammai (1.att), kas attēlo kopvērtējuma rezultātu sadalījumu intervālos pa 250 punktiem.

1.att. Kopvērtējuma rezultātu histogramma

Redzam, ka paša spice patiesi ir neliela. Ja paskatās, tad no uzvarētāja mazāk kā 100 punktus atpaliek tikai 5 dalībnieki. Lielākais vairums mitinās ap 2250-3000 punktiem (~1/3), Tālāk seko kritums punktu ieguvēju skaitā līdz ~1500 punktiem un tad tas nedaudz pieaug, kā arī redzams izteikts pīķis pie 750-500 punktiem, zem kura slēpjas dalībnieki, kas pārsvarā piedalījušies tikai vienā sacensībā (tāpat kā 500-250 punktus ieguvušie). Intereses pēc interesanti šo grafiku salīdzināt ar histogrammu (2.att.) tiem dalībniekiem, kas finišējuši vismaz 4 posmos (t.i. kopvērtējuma rezultātu veido 4 posmu rezultātu summa).

2.att. Kopvērtējuma rezultātu histogramma dalībniekiem, kas finišējuši vismaz 4 posmos

Redzams, ka histogrammu sākumi sakrīt, kas ir tikai loģiski - nopietnākie braucēji, kuri spēj braukt gana ātri, vēlas iegūt kopvērtējuma rezultātu gana labu, jo tas iespaido starta koridoru sadali nākamajā sezonā, kā arī ļauj sasniegt savus 'uzstādītos sportiskos mērķus'. Lielākā daļa nopietno braucēju vidēji posmā iegūst ~700 punktus. Bez tam, var redzēt, ka šis sadalījums izskatās diezgan 'normāls'!

3. att. Visu 6 posmu rezultātu kopsummas histogramma

Vēl ar šiem datiem var spēlēties daudz un dažādi. Es uzmetu aci, kā izskatītos histogramma, ja kopvērtējumā skaitītu visu posmu rezultātus (kā Formulā 1). Kā sagaidāms, histogramma kļūs izplestāka, jo tie, kas nobraukuši vismaz 4 posmus neskrien braukt arī 5. un 6. Kā arī lēnākos daudzu prosmu braucējos noķer ātrākie mazāku posmu braucēji. Un protams, milzīgs pīķis pie tikai 1 posmā finišējušajiem. Bet ko tur daudz, labāk uzmīt! Ja gribat zināt, kur šajos grafikos slēpjos es, pajautājiet personīgi. Būs iemesls sarunai.

Briešana jaunajai sezonai

Ā, un paldies omei Ainai! Tagad man būs franču velo trašu iekarotāja apavi, kas gan ražoti Rumāmijā. Lai kalpo! Ceru, ka būšu iedrošinājis kādu pievienoties šim piedzīvojumam nākamajā gadā ;)

P.S. Visbiežākais posmos iegūtais rezultāts ir 568 punkti, tātad - visvairāk ir tādu cilvēku, kas brauc tieši 1.76 reizes lēnāk kā uzvarētājs. Statistika! :D

Canard, Dinde...

Šie ir divi vārdi, kas uzreiz nāk prātā, kad iedomājos atšķirību starp parastu ēdnīcu Latvijā un Francijā. Kas tad ir citādāk? Tieši šodien pusdienās ēdu pīli. Jā - pīli!

Pīle - Canard

Idejiski - ēdiens tiek servēts klasiski eiropeiski. Ir gaļa un piedevas. Bet abas no šīm sadaļām mēdz būt atšķirīgas no Latvijā sastopamajām. No gaļas ēdieniem, protams, cūka un vista te ir sastopamas bieži. Tomēr gana bieži ir sastopami arī virsrakstā minētie brīnumi canard - pīle - un dinde - tītars, kas pat redzams biežāk kā vista. Ir arī liellops, turklāt - ik pa laikam var nobaudīt arī steiku (steak de boeuf - atcerieties, ir ņamma!), ko Latvijā ārpus restorāniem īsti neesmu redzējis. Īsāk sakot, var just gaļas ēšanas tradīciju atšķirības.

Kā tad ar piedevām? Griķu te nav, toties kartupeļi, rīsi, burkāni ir bieži sastopami. Ik pa laikam gadās sautēti puķkāposti, kabači, arī brokoļi. Diezgan tipiskas ir zaļās pupiņas (gluži kā mūsu dzeltenās sviesta - tikai zaļas). Kuskuss (tipisks Z-Āfrikas kviešu miltu produkts) arī te ir populārs. Esmu redzējis arī sautētus briseles kāpostus un kāļus.

Katrā ziņā - omes, neuztraucieties - ēdina labi! :D

Labi, atpakaļ pie darbiem!