1. mēnesis Parīzes pusē paskrējis vēja spārniem. Aiz muguras vēl viena nedēļas nogale, ko nenoslinkoju, bet izmantoju draugu apciemošanai - šoreiz devos apskatīt Poitiers, kur savas doktorantūras studijas ir sākusi Līva!
Agrā rītā devos uz Montparnasas staciju, lai ar TGV ātrvilcienu mazāk kā 2 stundās nokļūtu ap 400km tuvajā universitātes pilsētā, kas atrodas uz DR no Parīzes, pusceļā uz Bordo. Pirms brauciena biju iemetis aci savā vecajā Michelin gidā, kurš vēsturiskajai pilsētai deva 2 zvaigznes no 3, kā arī par 40 eiro iegādāju
Carte Jeune, kas dod atlaides uz gadu Francijas vilcienos jauniešiem apmērā līdz 60% nu jau līdz 27 gadu vecumam. Ceru, ka būs iemesli atpelnīt vismaz kartes vērtību!
Pilsētas vēsture iestiepjas līdz pat Romas laikiem (un agrāk -
Wiki saka, ka pat te bijusi jau ķeltu apmetne). Ir saglabājusies Kristiešu
kristītavas ēka no 4.gs. Poitiers savā laikā ir bijusi nozīmīgs baznīcas centrs (ar bīskapa krēslu), kas izskaidro lielo baznīcu skaitu centra tuvumā. Raksturīgas pašauras ieliņas ar senatnīgām, nedaudz noplakušām, taču sirsnīgām mājiņām. Centrā ir pa kādai greznai, dominantai celtnei - pilsētas mērija, tiesu pils, prefektūra. Pa kādam laukumam, parkam. Pastaiga krustu-šķērsu ir tieši laikā.
No vēstures vēl vērts pieminēt, ka pie Poitiers tika apturēts
arābu iebrukums 732. gadā, neļaujot tiem virzīties tālāk Eiropā. Stratēģiskā novietojuma dēļ te 19. gs izveidoja armijas garnizonus, no kuriem daži joprojām mitinās, bet citādi šī pilsētiņa ir palikusi tikai kā administratīvais centrs. Šodien pilsēta vislabāk zināma ar labo
Université de Poitiers, kas dibināta jau 1431. gadā un kino-atrakciju parku
Futuroscope, kas atrodas pilsētas pievārtē un šoreiz neietilpa manā vizītes plānā.
Bet nu par ciemošanos! Kas tad labs Poitiers (Izrunā aptuveni
[puatjē], latviskā versija ir Poitīra)? Pirmkārt, pilsētā ir jūtams reljefs. Nav tā kā kalnos, tomēr mītot ap upju ielejām (Clain un Boivre), pilsētas centrs ir nostādīts plakankalnē. Tāpēc no stacijas būs kur pakāpties. No vienas puses, tas nogurdina. Taču apmaiņā tiek doti skasti skati uz upes ieleju, tūkstoši mazu trepīšu, kas savieno ielas atšķirīgos līmeņos un labs kardio treniņš!
Sestdienas rītā devāmies iepirkties uz tirgu. Izrādās, ka universitātes bibliotekārs organizē jauku aktivitāti interesentiem, īpaši jau ārzemju studentiem - kopīgu iepirkšanos tirgū, kur parāda viņaprāt labākos tirgotājus un tradicionālos tuvējās apkārtnes gardumus, kam seko kopēja pusdienu gatavošana viņa mītnē. Lielisks veids kā satikt citus internacionālos studentus un iemācīties vietējo pavārmākslu, to bagātinot ar savas kultūras elementiem! Tad nu pievienojāmies šim pasākumam, izbaudot kārtīgas franču četru ēdienu pusdienas ar pirmo ēdienu (starteri), pamatēdienu, sieru plati un desertu. Pēc pilsētas apskates, izbaudīta vīna glāze
vietējā vīna galerijā, tēja
kafūzī/bibliotēkā, alus
bio-krodziņā/kultūras centrā un diena paskrējusi nemanot, pie viena pārrunājot aktuālos jaunumus.
Svētdienā, pēc slinka rīta un brokastīm saņēmāmies doties pastaigā līdz
Saint-Benoit viaduktam, kas atrodas augšup pa Clain upi. Pārsteidzoši, cik ātri no pilsētas ielām un mājām var tikt dabā. Gar upi ierīkotas patīkams pastaigu takas, kas vijas caur dažādu koku audzēm, pļavām. Galā var pāriet pār augsto viaduktu, kas - izrādās - celts salīdzinoši nesen, 19. gs. beigās. Žēl, ka laiks nebija tik jauks kā sestienā, vienā brīdī pat nobaidot ar kārtīgu lietu! Pēc kāju atpūtināšanas, vakariņās iemēģināts arī kāds jauns
vietējais restorāns (kurā steiku es tomēr neieteiktu pasūtīt), un pienācis laiks doties atpakaļ uz Parīzi.
Kāds rezumē? Poitiers ir jauka un mierīga pilsēta, kurā ir vērts paviesoties pāris dienas. Tuvākā apkārtnē arī ir ko darīt (La Rochelle, Chateaux de la Loire, Tours, utt), tāpēc, ja pie rokas ir auto, garlaicībai nebūtu jānāk pat prātā. À la prochain, Poitiers!
