Slēpes pakarot

Uz trases!

Patiesi neatceros, kad Rīgā būtu slēpojis aprīļa otrajā nedēļā. Nu to paveicu. Tepat, pa Biķernieku mežu.

It kā jau traki - darbs līdz sešiem, kamēr vēl tiec mājās, tad vēl ko gribas iekost, bet uz mežu vēl jāčāpo ar kājām. Un tad paskaties ārā - gaišs, lai gan pulkstenis rāda jau astoņi..

Slēpo tagad, skrien pavasarī. Bet ir jau pavasaris!?

Nu tad divu domu nav, aidā, šņik, šņak cauri mežam un esmu jau uz trases. Šodien vēl varēja visu apli nobraukt. Sniegs pa lielam labs slidsolim. Vietām saulītē izčaukstējis ledutiņš, kas uzvedas gluži kā sniegs. Trakāk tur, kur ēniņā sniegs ir irdenāks - slēpes uzreiz mēģina tevi vilkt atpakaļ. Bet nekas, slīd tāpat uz priekšu, vakara saule un mākoņi, kā arī meža ainavas priecē acis. Slēpotāju satiku tik vienu, vairāk vakara pastaigu veicēji, kas gandē slēpošanas ceļu - lai jau viņiem tiek, ir taču pavasaris un es savu slēpošanas sezonu beidzu.

Atā, līdz nākošajai sezonai!

Jautrības pēc varētu šī vakara aplīti rīt atkārtot ar velosipēdu. Laikam gan nesanāks, citi plāni.
Bet - pa visiem izbaudam vēl to skaisto un bagātīgo ziemu, kas šogad, vismaz mani, patiešām ir priecējusi! Un ļaujamies jau valdošajiem pavasara saules stariem! Te tak ir forši!