Justies Lēvenē

500-ais ieraksts (sameloju, 2us neesmu piebeidzis). Un atkal esmu Lēvenē (Nu labi, neesmu, bet tikko biju)!

Nu jau ir pagājuši divi ar pusi gadi, kopš iesāku šo blogu ar pavisam vienkāršu domu - brīvos brīžos informēt savus radus/draugus/paziņas vienkāršā un uzskatāmā veidā par savu dzīves ritējumu un interesantākajiem notikumiem, jo tajā brīdī biju devies prom - studēt. Studēt Beļģijā, Lēvenē.

Laiks ir skrējis uz priekšu. Notikumu ir bijs daudz, pieredzes un gadu bagāža arī ir nākusi klāt. Gribas domāt vai vismaz cerēt, ka arī zināšanas! Nezinu vai ir bijis interesanti lasīt. Ceru, ka katrs ir atradis kaut vienu jēdzīgu un sev derīgu lietu šajā ziņu pulkā. Bet ne par to stāsts.

Es atkal esmu Lēvenē. Sarunājām. Ar studiju laika biedriem, ka jāsatiekās. Un domāts - darīts! Jau atkal sanāk mīt šauro ielu bruģi, dzirdēt bravūrīgo studentu klaigas, kartupeļu frī eļļaino smārdu, paejot garām fritērijai un visbeidzot ieraudzīt arī viņus - smaidīgus, priecīgus, jokojošus. Gluži tāpat kā senāk! Bet tomēr lietas ir mainījušās. Mēs esam palikuši vecāki, Lēvenē ir salabots Bongenotenlaan galā esošais laukums, no trūcīgiem studentiem pa lielam esam kļuvuši par labi atalgotiem kompāniju darbiniekiem vai doktorantūras studentiem. Bet tas nav mainījis galveno - auru, kāda bija tad un kāda ir joprojām. Un šī aura joprojām ir pārsteidzoši mierīga un pievilcīga. Nevajag ne runāt, ne domāt, ne darīt un tāpat ir forši! Smaids uz sejas, sirdī prieks.

Es nezinu kā tas tā rodas. Varbūt, ka toreiz mēs visi bijām kā slapjas žurkas (jā, no Beļģijas ikdienišķā lietus galīgi izmirkušas), kas bija uzkāpušas uz sveša kuģa un meklēja iespēju patverties. Un tā mēs viens otru atradām un kopā jau bijām makten liels žurku bars, kas spēja tieši kopā ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot un piedzīvot. Tagad gan es to visu glorificēju, bet tas te patiešām iederas! Un ko tad mēs darījām satikšanās reizē? Principā divas lietas - izklaidējāmies un barojām pīles. Bet tam visam pa virsu bija miljons sarunu, kas ļauj uzzināt kā vienam otram klājas, kādi plāni nākotnei un visu citu svarīgo!

Un kas par visu šito? Es ceru, ka Jums visiem ir tāds cilvēku pulks, ar kuriem satiekoties nevajag ne vārdus, ne darbus, bet smaids jau ir garantēts. Un ja vēl nav, tad ceru, ka drīz atradīsies, jo patiess smaids un sirsnīgums taču dzīvē ir tik būtisks.

P.S. Laiks tur joprojām ir nejedzīgs. Nez vai pat ar globālo sasilšanu tur kas uzlabosies.