500-ais ieraksts (sameloju, 2us neesmu piebeidzis). Un atkal esmu Lēvenē
(Nu labi, neesmu, bet tikko biju)!
Nu jau ir pagājuši divi ar pusi gadi,
kopš iesāku šo blogu ar pavisam vienkāršu domu - brīvos brīžos informēt savus
radus/draugus/paziņas vienkāršā un uzskatāmā veidā par savu dzīves ritējumu un
interesantākajiem notikumiem, jo tajā brīdī biju devies prom - studēt. Studēt
Beļģijā, Lēvenē.
Laiks ir skrējis uz priekšu. Notikumu ir
bijs daudz, pieredzes un gadu bagāža arī ir nākusi klāt. Gribas domāt vai
vismaz cerēt, ka arī zināšanas! Nezinu vai ir bijis interesanti lasīt. Ceru, ka
katrs ir atradis kaut vienu jēdzīgu un sev derīgu lietu šajā ziņu pulkā. Bet ne
par to stāsts.
Es atkal esmu Lēvenē. Sarunājām. Ar
studiju laika biedriem, ka jāsatiekās. Un domāts - darīts! Jau atkal sanāk mīt
šauro ielu bruģi, dzirdēt bravūrīgo studentu klaigas, kartupeļu frī eļļaino
smārdu, paejot garām fritērijai un visbeidzot ieraudzīt arī viņus - smaidīgus,
priecīgus, jokojošus. Gluži tāpat kā senāk! Bet tomēr lietas ir mainījušās. Mēs
esam palikuši vecāki, Lēvenē ir salabots Bongenotenlaan galā esošais laukums,
no trūcīgiem studentiem pa lielam esam kļuvuši par labi atalgotiem kompāniju
darbiniekiem vai doktorantūras studentiem. Bet tas nav mainījis galveno - auru,
kāda bija tad un kāda ir joprojām. Un šī aura joprojām ir pārsteidzoši mierīga
un pievilcīga. Nevajag ne runāt, ne domāt, ne darīt un tāpat ir forši! Smaids
uz sejas, sirdī prieks.
Es nezinu kā tas tā rodas. Varbūt, ka
toreiz mēs visi bijām kā slapjas žurkas (jā, no Beļģijas ikdienišķā lietus galīgi
izmirkušas), kas bija uzkāpušas uz sveša kuģa un meklēja iespēju patverties. Un
tā mēs viens otru atradām un kopā jau bijām makten liels žurku bars, kas spēja
tieši kopā ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot un piedzīvot. Tagad gan es to visu
glorificēju, bet tas te patiešām iederas! Un ko tad mēs darījām satikšanās
reizē? Principā divas lietas - izklaidējāmies un barojām pīles. Bet tam visam
pa virsu bija miljons sarunu, kas ļauj uzzināt kā vienam otram klājas, kādi
plāni nākotnei un visu citu svarīgo!
Un kas par visu šito? Es ceru, ka Jums
visiem ir tāds cilvēku pulks, ar kuriem satiekoties nevajag ne vārdus, ne
darbus, bet smaids jau ir garantēts. Un ja vēl nav, tad ceru, ka drīz
atradīsies, jo patiess smaids un sirsnīgums taču dzīvē ir tik būtisks.
P.S. Laiks tur joprojām ir nejedzīgs. Nez
vai pat ar globālo sasilšanu tur kas uzlabosies.
