Laiks bija burvīgs! Silts un saulains. Kompānija arī laba. Kārlis, lietuviešu, bulgāru un krievu meitenes un somu puisis. Vēlāk uz mirkli pievienojās vēl 4 ungāri un savaņģoja somu puisi tūrē uz alus darītavu.
Pilsēta izskatās pajauna. Pirmais iespaids ir stacija - burvīga, jauna, moderna un tiešām pasakaina!
Tālāk pagājāmies gar upi, kas izskatās francūziska, gluži kā Sēna Parīzē. Tad uzdūrāmies svētdienas tirgum. Iepaidīgi garš un dažāds. Drēbes, ēdiens, rotaslietas, dzīvnieki, utt! Un bars cilvēku, it kā nekā cita nebūtu ko darīt.
Un kam mēs uzdūrāmies? Blakus sēdēja latvietis, Eriks. Precīzāk - anglijas latvietis, kura vecāki aizbēguši uz angliju pēc otrā pasaules kara. Jau 14 gadus dzīvojot Lježā un ir tulkotājs universitātē, ja pareizi sapratu. Mēs esam pirmie latvieši, ko viņš te sastapis. Neslikti. Pats interesantākais, ka viņš dzimis un audzis Līdsā. Es uzreiz prasu, vai zin Bredfordas latviešu klubu. Viņš saka, ka pats no turienes precīzāk. Un tad, protams, atklājas, ka viņš ir spēlējis volejbolu ar Voldemāru! (Tiem, kas nepazīst - Anglijas latvietis - džentelmenis, ko uzskatām par ģimenes draugu). Tā kā pasaule ir patiešām maza. Apmainījāmies ar e-pastiem, gan sazināsimies, varbūt 18. Novembris vēstniecībā vai kā citādi. Bet interesanti!
Nu tad pārsteiguma sajūtas pilni devāmies tālāk. Izbaudījām pastaigu gar upi, dzirdot mūzikas priekšnesumus, ieklīdām arī atrakcijās un lēnām devāmies uz stacijas pusi.
Secinājums - Lježa ir pilsēta, kuru var apmeklēt, tomēr to neieteiktu kā pirmo prioritāti, jo nebija tāda "Vauuuu!". Bet labas dienas pavadīšanai nav ne vainas!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru